Avots (Engrs)
| Avots | |
|---|---|
| La Source | |
 | |
| Mākslinieks |
Žans Ogists Dominiks Engrs, Aleksandrs Degofs, Pols Balzē  [1][2][3] |
| Gads | 1856 |
| Medijs |
audekls, eļļas krāsa [2][3] |
| Kustība |
neoklasicisms |
| Izmēri | 163 cm (64 in)[3][2] × 80 cm (31 in)[3][2] |
| Atrašanās vieta |
Orsē muzejs, Parīze, Francija |
| Īpašnieks |
Tangijs Dišatels, French State |
| Kolekcija |
Luvras glezniecības departaments, Orsē muzejs [3] |
| Inventāra nr. |
RF 219 [3][2] |
| Identifikatori |
Joconde ID: 000PE001514 (Depreciated) Bildindex der Kunst und Architektur ID: 20364924 |
Avots (franču: La Source) ir franču neoklasicisma gleznotāja Žana Ogista Dominika Engra eļļas krāsas glezna. Gleznu viņš iesāka 1820. gadā Florencē, bet pabeidza to tikai 1856. gadā Parīzē.[4][5] Kad Engrs pabeidza darbu pie "Avota", viņš bija 76 gadus vecs,[6] jau slavens[7] un École des Beaux-Arts prezidents.[8] Aktā redzamās sievietes poza var tikt salīdzināta ar citu viņa darbu, Venus Anadyomene (1848)[9] un ir Knidas Afrodītes jeb Venus Pudica attēlojums.[8] Divi no Engra audzēkņiem, gleznotāji Pols Balzē un Aleksandrs Degofs, palīdzēja fona un ūdens trauka gleznošanā.[4]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gleznā attēlota klinšu spraugā stāvoša kaila sieviete, kura tur rokās krūku, no kuras plūst ūdens. Viņa attēlo ūdens avotu, kas klasiskajā literatūrā ir svēts mūzām un poētiskas iedvesmas avots.[10] Viņa stāv starp diviem ziediem, ko var "ievainot vīrieši, kas vēlas tos noplūkt"[10] un viņu ierāmē efeja, Dionīsa, nekārtību, atjaunošanās un ekstāzes dieva, augs.[10] Ūdens, ko viņa lej, atdala viņu no skatītāja, straumei atzīmējot robežas, kuru šķērsošana ir simboliski nozīmīga.[10]
Tēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mākslas vēsturnieki Frānsisa Faula un Ričards Tomsons norāda, ka gleznā pastāv "simboliska sievietes un dabas vienotība", ziedošajiem augiem un ūdenim kalpojot kā fonam, ko Engrs piepilda ar sievietes "sekundārajiem atribūtiem".[11]
Kritiķu atsauksmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā izstāde, kurā parādījās "Avots", notika 1856. gadā, gadu pēc tās pabeigšanas.[12] Glezna saņēma labas atsauksmes.[7] Tangijs Dišatels gleznu 1857. gadā iegādājās par 25 000 frankiem. 1878. gadā gleznu iegādājās valsts un nodeva to Luvras muzejam. 1986. gadā to pārvietoja uz Orsē muzeju.[4] Glezna bieži piedalījusies izstādēs un plaši publicēta.[4][13]
Holdeins Makfols grāmatā "Glezniecības vēsture: Franču ģēniji" apraksta "Avotu" kā Engra "izcilāko aktu, ar kuru viņš ir galvenokārt pazīstams".[14] Kenets Klārks savā grāmatā "Sievišķais skaistums" novērojis, ka "Avots" ticis aprakstīts kā "skaistākā figūra franču glezniecībā".[15] Valters Frīdlenders grāmatā "Davids līdz Delakruā" atsaucies uz "Avotu" vienkārši kā slavenāko Engra gleznu.[16]
Gleznas modele bija Engra mājas pārvaldnieka meita.[14] Savā romānā Confessions of a Young Man īru rakstnieks Džordžs Mūrs rakstīja, saistībā ar mākslas darbu morāli, "man nerūp, ka Engra "Avota" cena bija kādas sešpadsmitgadīgas kalpones tikums. Tas, ka modele nomira no dzeršanas un slimībām slimnīcā nav nekas, salīdzinot ar to, ka tika radīts "Avots", izsmalcināts nevainīguma sapnis."[17]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ http://jocondelab.iri-research.org/jocondelab/notice/55205/; JocondeLab; pārbaudes datums: 1 janvāris 2017.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Jean Auguste Dominique Ingres, La Sourceen, 1856». Skatīts: 6 decembris 2017.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Q124877628; P9394: 010059999; pārbaudes datums: 11 decembris 2022.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «La Source». Musée d'Orsay. Skatīts: 2012. gada 2. marts.
- ↑ Houghton Mifflin Company. The Houghton Mifflin dictionary of biography. Houghton Mifflin Harcourt, 2003. 782–. lpp. ISBN 978-0-618-25210-7.
- ↑ Arnheim, Rudolf. Art and visual perception: a psychology of the creative eye. University of California Press, 2004. 152. lpp. ISBN 978-0-520-24383-5.
- ↑ 7,0 7,1 Magi, Giovanna. Grand Louvre and the Musee D'Orsay. Casa Editrice Bonechi, 1999. 91. lpp. ISBN 978-88-7009-780-1.
- ↑ 8,0 8,1 Baguley, David. Napoleon III and his regime: an extravaganza. LSU Press, 2000. 317–. lpp. ISBN 978-0-8071-2624-0.
- ↑ Geist, Sidney. Interpreting Cézanne. Harvard University Press, 1988. 93. lpp. ISBN 978-0-674-45955-7.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 Ferber, Michael. A dictionary of literary symbols. Cambridge University Press, 2007. 75ff, 80f, 104f, 170ff. lpp. ISBN 978-0-521-87042-9.
- ↑ Fowle, Francis, Thomson, Richard. Soil and stone: impressionism, urbanism, environment. Ashgate Publishing, 2003. 23. lpp. ISBN 978-0-7546-3685-4.
- ↑ Stoddart, David Michael. The scented ape: the biology and culture of human odour. Cambridge University Press, 1990. 131. lpp. ISBN 978-0-521-39561-8.
- ↑ Fried, Michael. Manet's modernism, or, The face of painting in the 1860s. University of Chicago Press, 1998. 518. lpp. ISBN 978-0-226-26217-8.
- ↑ 14,0 14,1 Macfall, Haldane. A History of Painting: The French Genius (vol. 6). Kessinger Publishing, August 2004. 275. lpp. ISBN 978-1-4179-4511-5.
- ↑ Henry A. Strobel. Reflections: personal essays. Henry Strobel Publisher, 1999. 62. lpp. ISBN 978-1-892210-01-2.
- ↑ Friedländer, Walter F.. David to Delacroix. Harvard University Press, 1952. 87. lpp. ISBN 978-0-674-19401-4.
- ↑ Barrett, Cyril (1982). "The Morality of Artistic Production". The Journal of Aesthetics and Art Criticism (Wiley-Blackwell) 41 (2): 137–144.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Avots.
