Neoklasicisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmā neoklasicisma ēka Somijā — Brinkhallin kartano

Neoklasicisms (grieķu: νέος, néos — ‘jaunais’ un latīņu: classicus — ‘uz augstāko kārtu attiecīgs’) jeb revolucionārais klasicisms, arī jaunklasicisms,[1] ir mākslas virziens, kam raksturīgs dažādu mākslas virzienu sakopojums un ir jūtama klasicisma formu un sižetu izmantošana. Tas radās 18. gadsimta beigās Francijā, kad tur norisinājās Franču revolūcija un galvenais uzsvars bija uz sabiedrības lomu un nozīmību. Par izejas punktu šim periodam kalpoja Romas Republikas māksla. Galvenokārt neoklasicisma kustība tiek saistīta ar Apgaismības laikmetu 18. gadsimtā, un tas turpinājās līdz pat 19. gadsimta sākumam, kad ar to sāka konkurēt romantisms. Arhitektūrā neoklasicismam ir liela nozīmē arī mūsdienās.

Rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gs. nestabilitātes laikā Francijā mākslas mērķu un līdzekļu izpratnes ziņā valdīja haoss. Revolūcija bija izraisījusi tik dziļas izmaiņas dzīvē, ka tā laika meistari nespēja izstrādāt kopīgu estētisku pamatu. Š. Bodlērs rezumēja situāciju šādiem vārdiem: „Mums nav skolas, citiem vārdiem sakot — ticības.”

Jaunos mēnešu nosaukumus un jauno leksiku „aizņēmās” no antīkās pasaules: ražas mēnesis bija mesidors, tveices — termidors, auglības — fruktidors, miglas — brimērs u.tml.; Holande pārtapa par Batāviju, Šveice — Helvēciju, Dženova — Ligūriju, Neapole — Partenopeju. Babefs par savu priekšvārdu izvēlējās Gracchus. „Antīkas” kļuva arī spēļu kārtis: pīķa kalpu sauca par Publicus Decuis Mus. „Meisidora stils” jaunajā celtniecības praksē demonstrēja tikai taisnas formas. Arī Napoleons nodarbojās ar klasiskām reminiscencēm, no jauna ieviešot vārdus tribunat, sénat, plébiscite, kā arī sākumā dēvējot sevi par konsulu, vēlāk — par imperatoru. Viņš ar savu pavēli ieviesa armijas simbolikā romiešu ērgli un atdarināja imperatora Augusta ārišķības. Arī savā iekšpolitikā un ārpolitikā viņš tiecās līdzināties romiešu imperatoriem ar savu nivelējošo civilo pārvaldi un pretoriāņu gvardi; savus pakļautos viņš romiešu garā dēvēja par „sabiedrotajiem”.

Klasikas gars aptvēra visas mākslas. Francijā visietekmīgākais mākslinieks bija Ž. L. Davids, kura darbi pirmo reizi arheoloģiski korekti attēloja antīkos ieročus, rīkus, galvassegas un frizūras. Šie darbi tika bija auksti un patētiski angažēti, tukšas antīkās retorikas pilni: tikumība, brīvība, tēvija u.tml. viņš gleznoja arī laikabiedrus: Marata nogalināšanu, Napoleonu kā ģenerāli vai imperatoru u.c. No viņa darbiem staroja latīniskā skaidrība, romiskā enerģija un noteiktība, viņš precīzi attēloja gaismu un kustību. „Gotika” tajos laiks nozīmēja barbarismu un rupjību. Ievērojams sava laika speciālists tēlotājmākslas jomā H. Meiers 1799. g. žurnālā „Propyläen” lappusēs rakstīja, ka gotisko celtņu apskate pamudina „nicināt visus, kas radījuši tādus darbus”.

Arheoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc klasicisma parauga par modes nodarbību kļuva arheoloģija. Luvrā — Musée Central, vēlāk Musée Nepoléon — krājās salaupītie antīkie priekšmeti no visām iekarotajām zemēm. 1806. gadā sāka atrakt Pompejus. Angļu vēsturnieks lords Elgins nogādāja Partenona tā dēvētās Elgina marmora skulptūras Londonā, valsts tās nopirka Britu muzejam. Taču patiesais pamatlicējs zinātnei par senatni bija F. A. Volfs, kas pirmais to definēja kā „pašas cilvēces vissenākās senatnes izpēti”. Atrokot Pompeju pilsētu, tika atklāta "īstā" antīkā māksla, kuru dievināja un slavināja vācu mākslas vēsturnieks Vinkelmanis un gleznotājs Rafaels Mengss. Neoklasicisma perioda izcilākais franču gleznotājs bija Žaks Luijs Davids, kas savā glezniecībā slavināja franču revolūcijas ideālus (Marata nāve) un Napoleona impēriju (Veltījums imperatoram Napoleonam I).

Tādējādi daudzi mākslinieki revolūcijas laikā vērsās pie pagātnes mantojuma, lai iemācītos pareizi veidot to, ko Engrs nosauca par „cilvēka figūras pilnīgu tipu”, reālistiski attēloja apģērba ieloces, pilnveidoja „klasiskos” žestus. Kaut arī viņi pasludināja sevi par antīkās Grieķijas un tās humānistiskā gara mantiniekiem, viņus vairāk interesēja klasiskās glezniecības formas, nevis klasiskie priekšstati par dabu un cilvēku. Viņu klasicisms bija vairāk formāls nekā saturisks.

Neoklasicisms ieguldīja savu darbu antīkajos sižetos citu, neklasisku jēgu, kas attiecās uz laikabiedriem, bet ļoti reti pievērsās tā laika dzīvei tieši. Kritiķis P. Senviktors rakstīja: „Mēs dodam priekšroku svētajai birzij, kur klīst fauni, mežam, kur strādā malkas cirtēji; grieķu avotam, kur plunčājās nimfas, flāmu dīķim, kur peldas pīles...”

Glezniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neoklasicisma glezniecība balstījās uz zīmējumu, kurā Engrs bija patiess meistars, nevis uz krāsu. Engra slavenais izteiciens pauda domu, ka „pat dūmi ir jāattēlo ar līnijas palīdzību”, krāsa viņa izpratnē ir tikai papildu „rotājums gleznā”.

Galu galā klasicisti radīja verdziski atdarinošu stilu, kurā kāds kritiķis 1848. gadā definēja kā „precīzu nebūtisko detaļu atveidojumu”. Publika prasīja no glezniecības „redzes ilūziju”, proti, iluzoru reālās pasaules atainojumu uz audekla.

19. gadsimtā klasicisma stils glezniecībā kļūst par tās attīstības bremzētāju ne tikai Francijā, bet arī citās valstīs. Davida glezniecības paņēmienus glezniecībā veiksmīgi turpināja Engrs, saglabājot klasicisma valodu, viņš savienoja romantiskus sižetus ar austrumu kolorītu (Turku pirtis). Arī citās valstīs izmantojot klasicisma māksliniecisko valodu attēloja dažādus romantiskus sižetus. Šo stilu sāka saukt par akadēmisko klasicismu. 19. gadsimtā jaunie gleznotāji centās sacelties pret akadēmismu glezniecībā, kas noveda pie reālisma glezniecībā.

Tēlniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslas zinātnieka Vinkelmana raksti un seno pilsētu arhioloģiskie izrakumi kļuva par klasicisma skulptūras attīstības veidotājiem. Tēlnieku daiļrade 18. gadsimtā svārstījās starp baroku un klasicismu. Kā izcilākos tēlniekus varētu minēt Žanu Batistu Pigālu, Žanu Antuānu Gudonu un klasicisma skulptūras redzamāko personību Antonio Kanovu, kas idejas savām skulptūrām aizguva no hellēniskās kultūras.

Klasicisma laikā populāri kļuva sabiedriskie pasūtījumi, lai slavinātu karu uzvaras un valdnieku varu. Klasicisma skulptūrās attēlotie "varoņi" atbilstoši Senās Grieķijas tradīcijām tika attēloti kaili, kas bija pretrunā ar vispārpieņemto morāli. Lai atrisinātu šo pretrunu, attēlotās figūras tika salīdzinātas ar kādu no dievībām no grieķu Olimpa. Napoleona laikā šo problēmu atrisināja, lietojot togas apmetņus, kas aizsedza kailumu.

Individuālie pasūtītāji pamatā pasūtīja kapu pieminekļus. Tas kļuva īpaši populāri, kad Eiropas lielākajās pilsētās labiekārtoja publiskās kapsētas. Klasicisma laika kapu pieminekļu figūras vienmēr tika attēlotas dziļā mierā. Kopumā var teikt, ka klasicisma skulptūrām nav raksturīgas dinamiskas pozas vai spēcīgu emociju attēlojums.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «jaunklasicisms». tezaurs.lv. Skatīts: 2016. gada 12. augustā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]