Neoklasicisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmā neoklasicisma ēka Somijā — Brinkhallin kartano

Neoklasicisms (grieķu: νέος, néos — ‘jaunais’ un latīņu: classicus — ‘uz augstāko kārtu attiecīgs’) jeb revolucionārais klasicisms, arī jaunklasicisms,[1] ir mākslas virziens, kam raksturīgs dažādu mākslas virzienu sakopojums un ir jūtama klasicisma formu un sižetu izmantošana. Tas radās 18. gadsimta beigās Francijā, kad tur norisinājās Franču revolūcija un galvenais uzsvars bija uz sabiedrības lomu un nozīmību. Par izejas punktu šim periodam kalpoja Romas Republikas māksla. Galvenokārt neoklasicisma kustība tiek saistīta ar Apgaismības laikmetu 18. gadsimtā, un tas turpinājās līdz pat 19. gadsimta sākumam, kad ar to sāka konkurēt romantisms. Arhitektūrā neoklasicismam ir liela nozīmē arī mūsdienās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «jaunklasicisms». tezaurs.lv. Skatīts: 2016. gada 12. augustā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]