Azavaks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Azavaks
Izcelsme Mali un Burkina Faso
Īpašības
Svars Tēviņi: 20-25 kg
  Mātītes: 15—20 kg
Augstums skaustā Tēviņi: 64—74 cm
  Mātītes: 60—70 cm
Apmatojuma veids īss
Krāsa jebkuri rudās nokrāsas toņi ar baltām "zeķēm"
Metiena lielums 5-8 kucēns(-i)
Dzīves ilgums 10—15 gadi
Suns
Canis lupus familiaris
Sāhela: 1,000 km plata josla, kas šķērso Āfrikas teritoriju 5400 km garumā no Atlantijas okeāna līdz Sarkanai jūrai

Azavaks ir Āfrikas kurts, kura izcelsmes vieta ir vairākās Sāhelas zonas valstīs: Mali, Nigērā un Burkinafaso. Āfrikā tos joprojām audzē tuaregu ciltīs, kur tie pilda sargsuņu lomu.

Pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) šis suns pieder pie 10 grupas 3 sekcijas, bez darba spēju pārbaudes.[1]

Lielbritānijā azavaks vēl nav atzīts kā šķirne, lai gan to eksemplāri šajā valstī ir sastopami, bet ASV azavaks tika atzīts 2011. gada 30. jūnijā[2][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sastopams Sāhelas tuksnešainajā regionā gadsimtiem ilgi, azavaks parādījās Eiropā ap 1970. gadu. Vaislas darbs tika uzsākts tikai ar 13 aborigēnu suņiem, kurus atveda galvenokārt franču ierēdņi atgriežoties dzimtenē, kad Francija zaudēja politisko kontroli pār savām kolonijām Rietumāfrikā. Starptautiskā kinoloģiskā federācija atzina azavaku kā atsevišķu šķirni 1981. gadā un publicēja tās standartu 1982. gadā.

2009. gadā divi amerikāņu azavaku kluba biedri Deivids Mūrs (David Moore) un Braiens Raiters (Brian Reiter) uzrakstīja Internacionālai Kinoloģiskais Federācijai atklātu vēstuli, kurā piedāvāja izstrādāt jaunu šķirnes standartu. Pēc viņu domām pašreizējais standarts ir novecojis un nespēj pienācīgi aprakstītu azavaku kāds tas ir šodien.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īpaši elegants. Suņa izskats dod izsmalcinātības iespaidu. Visa dzīvnieka uzbūve un muskulatūra ir saskātāma zem plānas ādas.

Visi rudās nokrāsas toņi ir pieņemami no gaiša smilšu līdz tumši sarkanajam. Purns var būt un var nebūt ar melnu masku. Katrā no ekstremitātēm obligāti jābūt pa baltai "zeķei" vai vismas pa nelielam baltam plankumam. Melns svītrojums ir atļauts.

Azavaka gaita ir elastīga. Visbiežāk skrien rikšiem. Bet medībās auļiem ar īpašiem palēcieniem. Kustība ir viens no standarta krustpunktiem.

Raksturā izteikti neatkarīgs, tramīgs, bet ne bailīgs un ne agresīvs[5].

Raksturs un audzināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Azavakam ir nepieciešams viens saimnieks, kurš veltīs savam sunim daudz laika. Atbildīgi audzētāji cenšas nepārdot kucēnus cilvēkiem, kuri vispār nepārzina kurtus vai cilvēkiem bez jebkādas pieredzes suņa audzināšanā[6].

Bet audzināšana vēl nav viss. Ja dzīvo pilsētas apstākļos agrai kucēna socializācijai[7] un temperamenta izvēlei ir noteicoša loma iegādājoties kucēnu. Jāpatur galvā, ka azavaku primitīvais gars izšķirošajā brīdī nāk visam pāri - šis suns viegli satrūkstas, izbīstas pie katra negaidīta trokšņa, pēkšņi parādījušās pretī braucoša velosipēda, bērnu ratiņiem, vai kaut-kā ko vienīgi viņš pats spēj saskatīt. Vajag daudz laika un pacietības lai iemācīt savam azavakam paļauties uz saimnieku kā uz sevi pašu, un dažos gadījumos būs jāatsakās no cerības sasniegt pilnīgu pakļaušanos[8].

Mājās, ģimenes lokā tas ir maigs, paļāvīgs dzīvnieks. Bet lai pierastu pie ikviena jauna cilvēka kas ienāk viņa mājā azavakam ir nepieciešams laiks. Šis laiks ir atkarīgs no suņa temperamenta un ienācēja uzvedības. Saimniekam noteikti jābrīdina viesis, ka nedrīkst doties sunim virsū, uzbāzties tam pat ar draudzīgiem nodomiem. Šis suns ir daļēji saglabājis savvaļas dzīvnieka tramīgu dabu un var ieņemt aizsardzības pozīciju visbanālākajā sadzīves situācijā. No kontakta ar svešiem bērniem labāk ir izvairīties, jo ir grūti vienlaikus paredzēt un kontrolēt kā bērna tā suņa reakcijas. Praktiski visi azavaki drosmīgi aizsargā savu teritoriju un ģimenes locekļus, ka arī skaļi brīdina saimnieku par svešinieku tuvošanos.

Pareizi socializēts azavaks pacieš citus suņus, kaut arī izturas pret tiem diezgan vēsi. Vislabāk saprotas ar tiem, kuru emociju izpausme neizvēršas tūlītējā fiziskā kontaktā. No paša sākuma jācenšas neveicināt viņa tendenci apriet pa pretējo trotuāru ejošus radiniekus, ne arī rauties saitē atņirdzot zobus. Ja azavaks tiek ņemts kā otrais suns, tad parasti labi satiek ar pirmo, jo tas viņa acīs skaitās kā ģimenes neatņemama daļa.

Daži indivīdi spēj sadzīvot ar mājas kaķiem, ja tos pieradina agrā kucēna vecumā un ja kaķis sunim tuvojoties, nemetas bēgt. Jebkura sīka dzīvnieka - kaķa, zaķa, reizēm pat mazas šķirnes sunīša - bēgšana modina spēcīgu medību instinktu. Azavaks ir neparasti ātrs dzīvnieks un labs mednieks. Ja pastaigā bez saites pa ceļam gadās nenožogota ferma vai saimniecība, azavaks var nopietni apdraudēt tanīs mītošās vistas un aitas. Pastaigās viņam ir arī tendence aizskriet diezgan tālu saimniekam pa priekšu. Tāpēc, kaut gan suns parasti atskatās, vai saimnieks tam ticis līdzi, ir jāpārliecinās ka pastaigu maršrutu nešķērso lielceļš.

Šim sunim ir nepieciešama izklaide svaigā gaisā un ievērojama fiziskā slodze. Kā vairumam kurtu, vispiemērotākā aktivitāte tam ir kursings un "mehāniskā zaķa" ķeršana. Bet var arī vienkārši ļaut viņam skriet blakus velosipēdam vai jūras krastā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]