Baškortostānas nacionālais parks

Baškortostānas nacionālais parks
Baškortostānas nacionālais parks
	Башҡортостан милли парк
	Baškortostānas nacionālais parks
Tips	nacionālais parks
Aizsardzības kategorija	II
Atrašanās vieta	Baškortostāna
Tuvākā pilsēta	Meleuza
Koordinātas	53°03′N 56°32′E / 53.050°N 56.533°EKoordinātas: 53°03′N 56°32′E / 53.050°N 56.533°E
Platība	92 000 ha
Dibināts	1986. gada 11. septembrī
Apmeklētāji	30 000
Pārvaldes institūcija	Federālā valsts budžeta iestāde "Nacionālais parks "Baškīrija""
Mājaslapa	http://www.npbashkiria.ru

Baškortostānas nacionālais parks (krievu: Национальный парк «Башкирия», baškīru: Башҡортостан милли парк) ir nacionālais parks, kas atrodas mežainā apvidū Baškortostānā, Krievijā, Urālu kalnu dienvidu daļā. Parks ir buferzona starp saimnieciski attīstītajām zemienēm rietumos un kalnaino un mazapdzīvoto Šūlgentašas dabas rezervātu un Altinsolokas ("Zelta bišukoka") entomoloģisko rezervātu austrumos un ziemeļos. Baškīrijas nacionālais parks atrodas starp Nugušas upi (un populāro Nugušas ūdenskrātuves atpūtas zonu) un Belajas upes dienvidu līkumu. Parkā ir dziļi upju ieleju iegrauzumi karsta reljefā. Tas ir pazīstams ar dabisku tiltu pāri Kuperļas upei. Parks atrodas trīs Baškortostānas Republikas (vēsturiski pazīstama kā "Baškīrija") rajonos (Meleuzas, Kurgačinskas un Burzjanskas).^[1]

Topogrāfija

Parks paceļas no līdzenumiem rietumos līdz vidēja augstuma kaļķakmens augstienēm austrumos. Ziemeļu robeža ir gar Nugušas upi, kas plūst pa dziļām mežainām ielejām ar kaļķakmens veidojumiem nogāzēs. Nugušas ūdenskrātuve (25 km²), kur upe iztek no kalniem uz rietumiem, ir iecienīts vietējo iedzīvotāju galamērķis vasarā; industriālā pilsēta Meleuza atrodas tikai 30 km uz rietumiem, padarot Baškīrijas nacionālo parku par svarīgu atpūtas vietu, kā arī ekoloģisko buferi aizsargājamajām teritorijām austrumos no tā.

Dienvidu robeža ir aiz Belajas upes, kas apliecas ap Urālu kalnu dienvidu galu. Austrumos parks robežojas ar Šulgentašas rezervātu. Vairāk nekā 92% parka teritorijas ir meži. Parka centrālajam reģionam ir salīdzinoši grūti piekļūt, jo tajā praktiski nav satiksmes ceļu, toties ir vecāki un miruši koki, kas devuši mājvietu daudzveidīgai faunai.

Visspilgtākās reljefa formas ir dažādi kaļķakmens veidojumi: atsegumi, alas, grotas un pazemes upes. Nugušas un Belajas akmeņainie krasti sasniedz 150 metru augstumu. "Kuperļas dabiskais tilts" ir karsta veidojums, kas atrodas 20 metrus virs zemes un 10 metrus garš; tā ir bijušās pazemes upes palieka. Parkā ir zināmas 30 alas ar 8,2 km garām galvenajām ejām. Viena no tām, Sumganas ala, ir lielākā Urālos ar lielām un mazākām ejām, kuru kopgarums ir līdz 10 km un sasniedz 126 metru dziļumu.^[2] Sumganas ala atrodas īpašā izolētā vietā, kas pazīstams kā "Kutuksumgana" ("kutuk" — "aka", "sumgan" — "nirt").^[3]

Klimats un ekoreģions

Reģionā valda mitrs kontinentāls klimats ar siltu vasaru (Kepena klimata klasifikācijā Dfb). Šim klimatam raksturīgas lielas temperatūras svārstības gan diennaktī, gan sezonāli, ar maigām vasarām un aukstām, sniegotām ziemām.

Baškortostāna atrodas Urālu kalnu tundras un taigas ekoreģionā. Urāli parasti tiek atzīti par robežu starp Eiropu un Āziju, un dienvidu Urāli apvieno abas ar stepju ekoreģioniem. Urālu kalnu taigas ekoreģiona biežākie koki ir Sibīrijas egle, Sibīrijas lapegle, Krievijas lapegle un Sibīrijas baltegle.^[4]

Flora

Parkam ir augsts bioloģiskās daudzveidības līmenis, jo tas atrodas vairāku bioģeogrāfisku provinču satikšanās vietā: boreālie skujkoku meži (taiga), platlapju meži un stepe.^[5] Tā kā vairāk nekā 90% parka ir klāti ar mežu, tā ir meža augu kopienu aizsardzības zona. Taigas gaišie skujkoki (priedes un lapegles) aug jaukti ar platlapju (liepu, ozolu, gobu, kļavu) un šaurlapju (bērzu un apšu) kokiem.^[2] Parkā ir reģistrētas vairāk nekā 800 ziedošu augu sugas, no kurām 117 ir uzskaitītas kā retas vai ievainojamas. Parkā ir arī dažas bezmeža teritorijas kā stepju zonas relikti,^[3] tostarp "Lāču pļava", kurā aug savvaļas sīpolu suga Allium obliquum.

Fauna

Tā kā mežs atrodas dažādu ekoreģionu (Eiropas/Āzijas un Ziemeļu/Dienvidu) galos, daudzas mītošās sugas arī šeit atrodas sava areāla galos. Parka aizsargājamās teritorijas nodrošina dzīvotni vairāk nekā 60 zīdītāju sugām. Biežas sugas ir brūnais lācis, alnis, vilks, lūsis un bebrs.^[1] Ir reģistrētas 11 abinieku sugas, 30 zivju sugas un 150 putnu sugas. Pie plēsīgajiem putniem pieder ievainojamā statusā esošais karaliskais ērglis un jūras ērglis (lielākais no ērgļiem ar spārnu plētumu līdz 2,5 metriem). Nugušas un Belajas augštecē sastopams Sibīrijas taimiņš.

Vēsture

Parka reģions ir bijis apdzīvots jau sen: paleolīta kultūras alu gleznojumi pierobežas Šulgentašas rezervātā radioķīmiskās analīzes rezultātā ir datēti pirms 13 000-14 000 gadiem.^[2]

Apkārtne bija plaši pazīstama ar savvaļas biškopību, kurā medus tika vākts no koku dobumiem un bišu spieti tika mākslīgi ievietoti dobumos. Blakus esošais Altinsolokas entomoloģiskais rezervāts aizsargā šo vēsturisko rūpalu, kas varētu sniegties 1500 gadu senā pagātnē.^[6]

1996. gadā teritorija tika izvirzīta iekļaušanai Pasaules dabas mantojuma sarakstā pēc “dabas” kritērijiem. 1998. gadā pēc Pasaules mantojuma komitejas sesijas lēmuma šī vieta tika noraidīta, jo tā netika atzīta par unikālu dabas teritoriju.^[6]