Eirāzijas bebrs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Bebrs)
Jump to navigation Jump to search
Eirāzijas bebrs
Castor fiber (Linnaeus, 1758)
Eirāzijas bebrs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaGrauzēji (Rodentia)
DzimtaBebru dzimta (Castoridae)
ĢintsBebri (Castor)
SugaEirāzijas bebrs (Castor fiber)
Izplatība
European beaver map.PNG
Eirāzijas bebrs Vikikrātuvē

Eirāzijas bebrs jeb vienkārši bebrs (Castor fiber) ir bebru dzimtas (Castoridae) grauzējs, kas kādreiz bija parasta un izplatīta suga plašā areālā Eirāzijas mērenās joslas teritorijās.[1] Tomēr 19. gadsimta laikā tas gandrīz pilnībā tika izmedīts kažokādas, kā arī tauku un smaržas dziedzeru sekrēta dēļ. 1900. gadā pasaulē vairs bija palikuši vien aptuveni 1200 bebru, kas bija izkaisīti astoņās mazās populācijās.[2] Mūsdienās bebrs ir daudzviet reintroducēts savās vēsturiskajās teritorijās. Sastopams Eiropā un Āzijā, no Lielbritānijas līdz Ķīnai un Mongolijai. Dažviet tā joprojām ir izmirusi suga.[2] Bebram ir svarīga loma ekosistēmā. Ar savu darbību tas sagādā dzīves vidi daudzām citām dzīvnieku un augu sugām. Aizsargājama suga visā Eiropā.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eirāzijas bebrs Tčevas apkārtnē Polijā
Eirāzijas bebrs Vīnes apkārtnē Austrijā
Bebrs Latvijas teritorijā mājojis jau pirms 9000 gadiem

Eirāzijas bebrs savulaik bija plaši izplatīts Eiropā un Āzijas ziemeļos. Tomēr 20. gadsimta sākumā pārmedīšanas un mitrāju platību samazināšanās rezultātā bebrs Eiropā bija sastopams vairs tikai dažās nelielās, izolētās vietās: Francijā pie Ronas, Vācijā pie Elbas, Norvēģijas dienvidos, Baltkrievijā pie Nemunas un Dņepras un Krievijā pie Voroņežas.[2][3]

Pateicoties pārdomātam reintrodukcijas darbam bebrs ir atgriezies daudzās savās vēsturiskajās vietās, Latviju ieskaitot. Stabilas Eirāzijas bebra populācijas Eiropā mūsdienās ir Skandināvijā, Somijā, Baltijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā, Polijā, Vācijā un Francijā.[2][4]

Dažviet bebrs atgriezies savās teritorijās pavisam nesen, piemēram, Lielbritānijā 2016. gadā.[5] Āzijā Eirāzijas bebrs sastopams Kazahstānā, Mongolijas rietumos un Ķīnas ziemeļrietumos. Mūsdienās tikai dažās valstīs bebrs joprojām nav atgriezies savās vecajās vietās. Tās ir Portugāle, Moldova, Turcija un Balkānu pussala.[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eirāzijas bebrs ir viens no senākajiem Latvijas teritorijas zīdītājiem, kas dzīvojis mūsu ūdenstilpēs jau pirms 9000 gadiem. Līdz 18. gadsimtam tas bija plaši izplatīts, bet 19. gadsimta otrajā pusē tika pilnīgi izmedīts vērtīgās kažokādas, kā arī tauku un smaržas dziedzeru sekrēta dēļ.[4]

Latvijā bebra reintrodukcija tika uzsākta 1927. gadā, kad no Norvēģijas ieveda divus bebru pārus un izlaida Irbes pietekā Stendē, pēc tam 1935. gadā vienu pāri ielaida Gaujas pietekā Rauzā. Savukārt 1952. gadā no Voroņežas rezervāta ieveda 5 pārus melnās formas bebru. No 1960. gadiem Daugavas baseinā sākās strauja bebru ieceļošana no Baltkrievijas, bet Lielupes un Ventas baseinos no Lietuvas. 1970. gadu sākumā bebri parādījās Veļikajas baseina Zilupes un Ludzas upēs, kā arī 1975.—1979. gadā ap 100 vietējo bebru tika izlaisti citviet Daugavas un Gaujas baseina upēs.[3]

Latvijas mūsdienu populācija veidojusies no trīs dažādu pasugu pārstāvjiem. Kopējā Latvijas populācijā ir vairāk nekā 80 000 īpatņu.[4]

Bebrs sastopams bieži, tomēr pārsvarā ūdeņainās teritorijās. Apdzīvo dažādas saldūdens tilpes un to piekrastes. Vislielākā daudzumā mīt meža biotopos, izvēloties upju, strautu un grāvju krastmalas. Labprāt piemājo ezeros, dīķos un vecupēs, kuru krasti aizauguši ar lapkokiem (vītolu, apšu, bērzu vai alkšņu audzēm), krūmiem un lakstaugiem. Regulāri konstatēts arī dažādās apdzīvotās vietās, tostarp pilsētās. Kopš 2001. gada mājo arī Rīgā (Rīgas kanālā).[4]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aste segta ar lielām ragvielas plāksnītēm
Nāsis relatīvi platas, ausis nelielas, acis mazas
Visbiežāk sastopami gaiši brūni bebri
Mutes iekšpusē ir vēl vienas lūpas, ar kurām noslēgt muti un neļaut ūdenim iekļūt mutes dobumā, kad bebrs peld ar zariem mutē

Eirāzijas bebrs ir lielākais grauzējs Eiropā. Ķermenis masīvs, kompakts un drukns. Tā garums (bez astes) 70—100 cm, astes garums 23—25 cm, tās platums 12—15 cm, bebra svars 16—31,7 kg.[3][4] Visbiežāk bebrs sver ap 18 kg.[3] Starp dzimumiem izteiktu ārēju atšķirību nav, lai gan mātītes bieži ir lielākas nekā tāda paša vecuma tēviņi. Pieaugušu mātīti var viegli atpazīt pēc ķermeņa priekšgalā (starp priekškājām) izvietotiem diviem zīdekļu pāriem.[4][6]

Kakls īss. Galva neliela ar strupu purnu, mazliet saplacināta (16—20 cm gara). Nāsis relatīvi platas, ausis nelielas, acis mazas. Ausis un nāsis ienirstot noslēdzas kā vārstuļi, bet acis pārklāj caurspīdīga membrāna. Aste plakana, lāpstveidīga, segta ar lielām ragvielas plāksnītēm un retiem matiem. Spēcīgā aste peldot pilda dziļumstūres funkciju, bet uz sauszemes kalpo kā atbalts, lai varētu sēdēt uz pakaļkājām.

Priekšzobi spēcīgi, lieli, kaltveidīgi, bez saknēm, priekšējā emalja tumši oranža. Tie aug visu mūžu (diennakts pieaugums apmēram 0,8 mm), tāpēc regulāri deldējami (bebrs nedrīkst negrauzt). Dzerokļiem un priekšdzerokļiem saknes samazinātas.[4][6] Mutes iekšpusē ir vēl vienas lūpas (ādas kroka), līdz ar to bebri spēj gan satvert zarus, gan noslēgt muti — peldot ar zariem zobos, mutē neieplūst ūdens. Salīdzinot bebru ar tā tuvāko radinieku Kanādas bebru, pirmajam ir šaurāks gan galvaskauss, gan aste.[6]

Kažoks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kažokam ir divi slāņi — bieza, blīva un mīksta tumši pelēka pavilna, ko cieši nosedz samērā rupji, gari akotmati. Pavilna sargā dzīvnieku no atdzišanas, akotmati, bebram atrodoties ūdenī, pasargā pavilnu no samirkšanas. Matojuma krāsa variē no gaiši brūnas līdz tumši brūnai, pat melnai.[4][6] Kopumā 66% bebru to kažoks ir bāli brūns līdz smilšu krāsai, 20% sarkanbrūns, 8% brūns, 4% melns. Kažoka krāsa variē no ģeogrāfiskās izplatības. Piemēram, gaišā rūsas krāsa ir raksturīga Baltkrievijas bebriem, Krievijā Sožas baseinā visbiežāk ir melnbrūni bebri, bet Voroņežas rezervātā gan brūni, gan melnbrūni (apmēram vienādā proporcijā).[3] Ziemeļu populācijas vidēji ir tumšākas nekā dienvidu populācijas.[6]

Kājas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kājas īsas, spēcīgas, tumši brūnās pēdas ar 5 pirkstiem. Pēdu apakšpuse gandrīz kaila, spilventiņi labi attīstīti. Priekškāju ķepām laba satveršanas spēja, tās pielāgotas manipulācijai ar priekšmetiem, rakšanai un stāvu nogāžu pārvarēšanai. Priekškāju pirmais pirksts daudz īsāks par pārējiem. Visu pirkstu nagi gari un ieliekti. Pakaļkāju otrā pirksta nags specializēts, paredzēts apmatojuma sukāšanai un sakopšanai. Tas ir dubultots, kura abas daļas ir kustīgas. Pakaļkāju pirksti saistīti ar peldplēvēm, pēdas pielāgotas peldēšanai un priekškāju izraktās zemes aizstumšanai. Pakaļējās pēdas izteikti lielākas par priekškāju pēdām (daudz garākas un platākas). Pakaļkājas ir arī izteikti spēcīgākas par priekškājām. Pēdminis.[3][4]

Bebru dziedzeri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abu dzimumu bebriem ir pāris anālo dziedzeru un pie astes pamatnes arī īpašs olveida muskusa dziedzeru pāris — "bebru dziedzeri", kas izdala zaļgandzeltenu vai gaišbrūnu, eļļainu un spēcīgi, salkani smaržojošu vielu – kastorīnu jeb kastoreumu. Ar to bebrs apstrādā savu kažoka matojumu, lai tas būtu izturīgs pret ūdeni. [3][4][6] Tēviņiem šie dziedzeri lielāki nekā mātītēm. Vairošanās periodā abiem dzimumiem to izmēri pieaug. Dziedzeru sekrēta aromāts ir viens no svarīgākajiem sazināšanās līdzekļiem, jo ar to bebri iezīmē savu teritoriju.[3][4]

Modernajā medicīnā kastorīnu lieto maz, bet kaltēti bebra dziedzeri arvien ir vērtīgāki nekā visa kažokāda. Līdz 18. gadsimtam bebra dziedzerus izmantoja dažādu kaišu ārstēšanā (galvassāpju, drudža un histērijas remdēšanai). Romieši ticēja, ka kastorīna degšanas dūmi izraisa abortu. Paracelzs uzskatīja, ka kastorīns palīdz epilepsijas ārstēšanā, savukārt Viduslaiku biškopji ar tā palīdzību palielināja medus produkciju.

Mūsdienās bebra dziedzerus izmanto parfimērijā. Tos izmantots tādu smaržu ražošanā kā "Emeraude", "Cuir de Russie", "Givenchy III" un citās. Nelielā koncentrācijā kastorīnu izmanto arī cigarešu rūpniecībā, uzlabojot cigarešu garšu un smaržu.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bebra dzīve ļoti cieši saistīta ar ūdeni
Bebrs ir aktīvs galvenokārt krēslas un nakts stundās
Ziemas periodā bebrs kļūst samērā mazkustīgs
Mājoklis parasti atrodas ūdenstilpes vidū
Dambjus viena bebru ģimene uztur un pielabo vairāku paaudžu garumā
Bebri samērā ātri nograuž arī lielus kokus

Bebrs ir aktīvs visu gadu, tomēr areāla ziemeļu daļā ziemas laikā mājokli tie atstāj tikai, lai dotos uz iepriekš sagatavoto barības glabātuvi. Pa ziemu bebrs var kļūt samērā letarģisks un pārtikt no ķermeņa tauku rezervēm, bet īstā ziemas miegā nedodas. Tā diennakts aktivitātē dominē krēslas un nakts ritms, bet reizēm uzsāk darboties jau pēcpusdienā. Bebra dzīve visās jomās ļoti cieši saistīta ar ūdeni. Mājo dažādās saldūdens ūdenstilpēs, tās piemērojot savām vajadzībām. Izmanto upes, strautus, apūdeņošanas grāvjus, kanālus, vecupes, ezerus, muklājus. Priekšroka ūdenskrātuvēm, kuras apņem mežs un kurām ir bagāta piekrastes un ūdensaugu veģetācija, bet bebrs var dzīvot arī kultūrainavā un pat pilsētu centrā.[3][4]

Par bebra klātbūtni liecina apgrauzti, nograuzti un sagarināti, nomizoti koki, krūmi, aizdambētas ūdenstilpes, appludinātas teritorijas, izveidotas žagaru mājas un pusmājas, iemītas takas, izrakti grāvji, kanāli un alas.[4]

Tas ļoti labi peld un nirst (spēj zem ūdens atrasties 15—20 minūtes). Toties uz sauszemes (arī uz ledus) ir samērā neveikls. Iet, smagnēji gāzelējoties, ar piepaceltu asti, kas nedaudz zvalstās no vienas puses uz otru, skrien lēni. Izbiedēts nelielu attālumu var veikt lēkšos. No nogāzēm mēdz šļūkt uz vēdera, atgrūžoties tikai ar pakaļkājām. No ūdens nemēdz attālināties tālāk par 20 m. Bebrs zem ūdens var ne vien ilgi uzturēties un peldēt, bet, ja nepieciešams, pat kost un grauzt.[3][4]

Apdraudējuma brīžos bebrs vienmēr glābjas un slēpjas ūdenī. Ienirstot mēdz ar savu plakano asti uzsist pa ūdens virsmu, dodot brīdinājuma signālu pārējiem bebriem. Kad briesmas nedraud, bebrs ienirst ļoti klusi. Ja bebram neizdodas paglābties bēgot, pret uzbrucēju aizsargājas, izmantojot priekšzobus. Bebri bieži kož arī cits citam. Kodumu pēdas vislabāk redzamas astē. Jebkura pieauguša bebru tēviņa astē ir robi. Kodienu pēdas atrodamas arī ādā. Jo vecāks bebrs, jo vairāk sakosta ir viņa aste un āda.[3]

Dzīve ģimenēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bebri veido monogāmu pāri uz mūžu un dzīvo ģimenē. Tie ir konservatīvi nometnieki, teritoriāli un nesaticīgi ar bebriem, kas nepieder pie ģimenes.[4][6] Bebru kolonijās ietilpst 4–12, visbiežāk 4–5 dzīvnieki: pieaugušais pāris kopā ar divu pēdējo gadu mazuļiem. Mātīte ģimenē ir dominējošā.[3]

Ģimenes grupas teritorija ir 0,3–3 km garš upes vai krasta līnijas posms. Tā robežas tiek iezīmētas un sargātas no citiem bebriem. Pieaugušie dzīvnieki regulāri izšļāc smarždziedzeru sekrētu uz dažādiem dabiskiem un pašu uzkārpītiem paaugstinājumiem, tādējādi nododot informāciju gan savas ģimenes locekļiem, gan svešiem sugasbrāļiem.[4] Labos apstākļos bebru blīvums var būt 3 ģimenes uz kvadrātkilometru, bet raksturīgāks blīvums ir 0,4–0,8.[3]

Intensīvākais darba periods ikvienai bebru ģimenei ir rudens, kad, gatavojoties ziemai, tiek nostiprinātas būves un sagatavoti barības krājumi.[4]

Bebra būves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bebrs, lai izveidotu sev un savai ģimenei piemērotu dzīves vidi, spēj būvēt sarežģītus dambjus, mājokļus un kanālus. Tomēr, ja tas dzīvo pie ezeriem vai upēm, kas jau sākotnēji bijuši pietiekami dziļi un bez straumes, nebūvē ne dambjus, ne mājas, bet krastos izrok tikai alas, kurās ierīko lielas migas.[3] Būvju konstrukcijām bebrs izmanto kokus un krūmus.

Resnākais konstatētais bebru nograuztais koks grauzuma vietā ir pārsniedzis 1 m diametrā, tomēr lielākā daļa bebru gāzto koku ir daudz tievāki. Ir novērots, kā divi bebri, strādājot uz maiņām, 4 stundu laikā nogāž 25 cm resnu apsi. Bet 12 cm resnu apsi viens bebrs nogāž mazāk nekā pusstundā, savukārt 5–6 cm resna koka nogāšana prasa vien dažas minūtes. Koku stumbru bebrs sadala nogriežņos un kopā ar citiem augiem aizvelk vai aizstumj uz ūdeni. Bebri dažreiz pārvietojas uz pakaļkājām, priekšķepās nesot žagaru kaudzi vai duļbus.[3]

Dambis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizsprostu jeb dambi bebrs būvē, lai izveidotu dziļu, lēni plūstoša ūdens baseinu, kurā pēc tam var uzbūvēt no sauszemes plēsējiem pasargātu mājiņu un kurai būvmateriālus varētu viegli piepludināt pa ūdeni. Bebrs dambja konstrukciju veido no vertikāli iestiprinātiem koku baļķiem, starp tiem horizontāli liekot krūmu un koku zarus un sprunguļus. Kā cementviela tiek klāti dubļi, akmeņi un slapji augi. Dambi bebrs būvē augstāku par ūdens līmeni. To turpmāk uztur un pastāvīgi pielabo daudzas bebru paaudzes.

Ūdens uzpludinājums (bebru dīķis) var plesties daudzu hektāru platībā. Dambju vidējais garums ir 22,75 m, bet ir arī vairāk nekā 600 m gari bebru dambji. Viena bebru ģimene nereti uztur vairākus dambjus, lai uzturētu vidēji 500–800 m garu ūdenstilpes posmu.[3]

Mājoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bebri parasti izveido kupolveidīgu, no zariem un dubļiem būvētu mājokli. Tas parasti atrodas ūdenstilpes vidū, būvei izslejoties virs ūdens 1–3 m augstumā, pamatne var sasniegt 3–12 m diametrā. Mājoklī ir viena migas kamera, ap 1–2 m plata un 0,6–0,7 m augsta. Kameras grīda ir virs ūdens līmeņa, to bebrs izklāj ar sausiem augiem. Apkārtējās sienas var būt gandrīz 1 m biezas, bet virs kameras atrodas ventilācijas atvere.[3]

Tuneļi un kanāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mājoklim zem ūdenskrātuves ziemas ledus līmeņa ir ierīkota viena vai vairākas tuneļveida izejas. Tādēļ augsta ūdens līmeņa uzturēšana dīķī ir ļoti nozīmīga, lai ieeja arvien atrastos zem ūdens un būtu sauszemes plēsējiem nepieejama. Tuneļi var būt sarežģīti un stiepties vairāk nekā 10 m no ieejas. Tuneļu platums 0,3–0,4 m.

Lai uz dīķi pludinātu kokus, kā arī lai uzturētu dīķa ūdeni vajadzīgajā līmenī, bebri izbūvē arī kanālus. Kanāla galā ir vairākas takas, pa kurām bebri uz ūdeni atvelk koku stumbrus.[3]

Ienaidnieki un konkurenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bebrs ir tipisks augēdājs

Bebra galvenie dabiskie ienaidnieki ir pelēkais vilks un lūsis, bet mazuļus apdraud arī rudā lapsa un jenotsuns. Iespējams, ka arī ūdrs un citi sīkie plēsēji. Barības konkurenti ir alnis, daļēji arī staltbriedis, stirna un zaķi, kas labprāt barojas ar bebru nogāzto lapkoku zariem un mizu.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rudenī un ziemā viens no galvenajiem barības avotiem ir koku miza
Bebra mātīte ar mazuli

Bebrs ir tipisks augēdājs, barojas ar lakstaugiem, kultūraugiem (ap 300 dažādu augu) un apmēram 20 dažādu sugu koku un krūmu. Gada siltajā periodā bebrs ēd galvenokārt ūdenī un piekrastē augošu lakstaugu sulīgās daļas. Ja ir iespēja, izvēlas kalmes, jaunās niedres, lēpes, ūdensrozes, vilkvālītes, kosas, meldrus, cūkaušus, puplakšus, purenes, vīgriezes, zirgskābenes, anemones, vārnkājas un nātres.

Rudenī, ziemā, agrā pavasarī bebrs galvenokārt izmanto dažādu ūdensaugu saknes, krūmu (pirmkārt, kārklu) un koku smalkos zariņus, koku mizu, lapas un saknes, priekšroku dodot mīkstajiem lapkokiem (lazdām, apsēm, vītoliem, baltalkšņiem, bērziem). Lai piekļūtu pie zariem, bebrs nograuž krūmus un kokus, kas aug ūdenstilpju krastos un to tuvumā. Ziemā barībā izmanto arī iepriekš sagatavotos krājumus (apšu un kārklu zarus). Ziemas barības krātuves var sasniegt 20–80 m³.[3][4] Ozolus neēd – tos izmanto tikai būvniecībā.[3]

Tā kā veģetārā barība satur maz kaloriju, tad bebrs patērē relatīvi lielu apjomu barības (daudzums atkarīgs no īpatņa ķermeņa svara). Vidēji viena pieauguša dzīvnieka, kura svars ir 16—32 kg, dienas deva ir apmēram 3—3,5 kg.[4]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumbriedumu bebrs sasniedz 1,5—2 gadu vecumā, tad māte tos padzen no ģimenes.[3] Vienā kolonijā jeb ģimenē ir tikai viens nobriedis, vairoties spējīgs pāris.[6] Bebri veido monogāmu pāri un dzīvo kopā līdz brīdim, kad kāds no abiem aiziet bojā. Vairošanās sezona ir viena gadā. Riesta laiks ir ziemā — janvārī, februārī, bet siltās ziemās var būt arī decembrī. Pāris parasti sapārojas ūdenī nakts laikā, retumis migā. Grūsnības periods ilgst 100—110 dienas (3,5 mēnešus). Aprīlī vai maijā piedzimst 1—9 (visbiežāk 2–4) labi attīstīti mazuļi. Piedzimstot mazulis sver 230–630 g, klāts ar matojumu un ir redzīgs. Rudenī tas sasniedz 3–6 kg svaru, gada vecumā 9–10 kg, divu gadu vecumā 10–12 kg.[3][4][6]

Māte mazuļus zīda ar pienu ilgāk par 3 mēnešiem, bet cieto barību mazuļi sāk nomēģināt jau dažu nedēļu vecumā. Mazuļi pirmās 1–2 nedēļas paliek migā. Pirmo reizi ieiet ūdenī māte tos piespiež. Jaunajiem bebriem nereti ir grūtības pāriet no mātes piena uz mizu ēšanu, daudzi mazuļi šo periodu nepārdzīvo. Ja šo veiksmīgi pārdzīvo, tad turpmākajā dzīvē daudz apdraudējumu bebru vairs negaida.

Turklāt par mazuļiem rūpējas visa ģimene, vecākos brāļus un māsas ieskaitot. Kad jaunais bebrs pamet ģimeni, tas parasti neattālinās no dzimtajām vietām tālāk par 16 km, lai gan tālākais reģistrētais jaunā dzīvnieka izplatīšanās attālums no dzimtās vietas ir bijis 110 km.[3][6] Bebrs parasti sasniedz 10—15 gadu vecumu, bet labvēlīgos apstākļos vairāk nekā 20 gadus. Nebrīvē nodzīvo pat 35–50 gadus.[3][4]

Apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu galvenie draudi augošajai Eirāzijas bebru populācijai ir mitrāju platību samazināšanās, hidroelektrostacijas un ūdens piesārņojums. Upēs un ezeros iepludinātie deterģenti (virsmas aktīvās vielas, kādas ir mazgāšanas līdzekļu sastāvā) kaitē bebriem, samazinot to vilnas ūdensnecaurlaidību.[3]

Dažos rajonos bebru populācijas sāk nonākt konfliktā ar cilvēku, sagādājot postu mežsaimniecībai un lauksaimniecībai. Par Eirāzijas bebra konkurentu var kļūt dažās Eiropas vietās introducētais Kanādas bebrs. Valda uzskats, ka abu sugu konkurencē Eiropas ziemeļos priekšrocības būtu Kanādas bebram, bet dienvidos — vietējai sugai. Introducēto Kanādas bebru populācijas Polijā un Austrijā ir izzudušas, bet ūdenskrātuvē pie Parīzes likvidēta. Kanādas bebri Eiropā saglabājušies tikai Somijā, kur, lai novērstu tās izplatīšanos uz rietumiem, populācija tiek kontrolēta, un Krievijas ziemeļrietumos.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]