Baltkrieviskošana

Baltkrieviskošana (baltkrievu: беларусізацыя) ir baltkrievu valodas lietošanas paplašināšanas politika sabiedriskajā, politiskajā un kultūras dzīvē. To 20. gadsimta 20. un 30. gados īstenoja Baltkrievijas PSR. Ar baltkrieviskošanu saprot arī baltkrievu kultūras attīstību un baltkrievu īpatsvara palielināšanos vadošos amatos Baltkrievijas PSR.

1927. gada BPSR Konstitūcijas 22. pants noteica, ka baltkrievu valoda ir valsts, profesionālo un sabiedrisko iestāžu un organizāciju galvenā valoda. Sākās aktīva visu dzīves jomu baltkrieviskošana: preses baltkrievu valodā attīstība, skolu, speciālo un augstāko mācību iestāžu atvēršana, valsts, partijas, arodbiedrību un citu sabiedrisko organizāciju tulkošana baltkrievu valodā. Salīdzinoši īsā laikā notika būtiskas pārmaiņas: pateicoties baltkrieviskošanas pasākumiem (mijiedarbībā ar citiem sociālekonomiskajiem procesiem) skolās, kultūras iestādēs, presē u. c. un baltkrievu tautības iedzīvotāju pieplūdumam no lauku rajoniem, BPSR pilsētas sāka iegūt baltkrievu raksturu. Jau 1927. gadā 80 % darbinieku pārvaldīja baltkrievu valodu. Līdz 1928. gadam 80 % skolu mācības notika baltkrievu valodā.

1929. gadā Baltkrievijas PSR apsekoja Vladimira Zatonska komisija, kas kritizēja republikas partijas vadītājus un nacionālo inteliģenci, kas īstenoja baltkrieviskošanu. 1930. gadā tika arestēti ne tikai inteliģences pārstāvji, bet arī trīs Baltkrievijas PSR tautas komisāri. Viena no apsūdzībām bija piespiedu baltkrieviskošana, tāpēc no 1930. gada Baltkrievijas PSR baltkrieviskošanu sāka veikt tikai formāli. Kopš tā laika baltkrieviskošanu neoficiāli nomainīja pārkrievošana, kas īpaši pastiprinājās pēc Otrā pasaules kara.