Bengālijas kaķis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bengālijas kaķis
Izcelsme ASV, 20.gs.
Īpašības
Svars Tēviņi: Vidēji 5,5 kg
  Mātītes: Vidēji 4 kg
Apmatojums Īss, gluds, blīvi pieguļošs
Krāsa Pamatkrāsa gaiši brūna vai pelēkbrūna ar tumšākiem raibumiem vai rozetēm
Mājas kaķis (Felis silvestris catus),
Āzijas leopardkaķis (Prionailurus bengalensis)

Bengālijas kaķis jeb bengālietis ir reta un unikāla mājas kaķu hibrīdšķirne, kas izveidota 20. gadsimta beigās un radīta mērķtiecīgas selekcijas ceļā, krustojot savvaļas Āzijas leopardkaķi (Prionailurus bengalensis) ar mājas kaķiem (Felis silvestris catus).[1]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katrs Bengālijas kaķis sevī nes 12 - 25% savvaļas gēnu
Bengālijas kaķis ar rozetēm

1960. gadā amerikāņu bioloģe Džeina Milla no sava Taizemes ceļojuma pārveda mājās mazu Āzijas leopardakaķēnu. Viņai radās ideja izveidot mājas mīluli, izmantojot savvaļas kaķi, tādējādi cerot, ka cilvēki vairāk aizdomāsies par savvaļas kaķu saudzēšanu.[1] Džeina Milla kļuva par felinoloģijas visneparastākā eksperimenta autori.

1963. gadā Džeinas leopardkaķis tika sapārots ar mājas kaķeni.[2] Tā kā tika sakrustoti dažādām ģintīm piederošas kaķu sugas, pirmās paaudzes vīriešu kārtas pēcnācēji bija neauglīgi, bet no kaķenēm, tālāk krustojot ar mājas kaķiem, tika iegūti vairoties spējīgi pēcnācēji. Pēc 10 gadu selekcijas darba radās Bengālijas mājas kaķis, kura kažoku līdzīgi kā savvaļas leopardkaķim rotāja leoparda raibumi. Selekcionāre centās uzlabot arī kaķa mežonīgo raksturu. Džeina Milla vēlējās radīt maigu mājdzīvnieku, kas būtu mīļš, bet tomēr arī nedaudz džungļu zvērs. Katrs bengāļu kaķēns sevī nes 12 - 25% savvaļas priekšteča leopardkaķa gēnu. 1991. gadā Amerikā tika reģistrēta jauna kaķu šķirne — Bengālijas kaķis.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bengālijas kaķis ir garš, atlētisks un ļoti muskuļots. Runči ievērojami lielāki par kaķenēm, sasniedzot ir 7–8 kg. Kaķenes ir ļoti slaidas un elegantas. Pakaļkājas izteikti garākas par priekškājām, līdz ar to kaķa gaita atgādina savvaļas kaķu - leoparda un tīģera gaitu.[1] Galva ķīļveida ar nelielām vai vidēji lielām ausīm. Bengālieša deguns var būt pilnīgi taisns vai ar nelielu kūkumiņu. Acis izteiksmīgi zaļas vai zeltainas. Bengālijas kaķim atšķirībā no citiem kaķiem ir vēl viena īpatnēja iezīme - sabiezināti ūsu spilventiņi. Aste bieza, ar melnu galiņu. Spalva īsa, ļoti gluda. Taču galvenā bengālieša vērtība ir tā kažoks ar raibumiem (marmorkaķis) vai rozetēm, kas to padara līdzīgu leopardam. Dažreiz rozetes atgādina ķepas nospiedumu. Arī bengālieša galva izskatās kā tipiska savvaļas kaķu galva: tumšas svītras uz vaigiem un uz pieres veidojas burts „M”. Rozetes un raibumi uz ķermeņa novietoti haotiski. Ap kaklu tumšu plankumiņu „krelles". Strīpas uz sāniem nav pieļaujamas, tikai uz kājām un galvas.[2] Pamatkrāsa variē no bronzas dzeltenīgas līdz kastaņkrāsas brūni sarkanīgai. Svarīgi, lai pamatkrāsa kontrastētu ar plankumiem. Vēders, kakls, krūtis un astes apakšpuse ir gaišāka, pelēcīgāka, ar tumšiem plankumiņiem.

Raksturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bengālijas kaķis ir tikpat mīlīgs kā jebkurš mājas kaķis
Two bengal cats edit.jpg

Bengālijas kaķim piemīt apbrīnojami plastiskas kustības un liela patika rotaļāties ūdenī. Valdošais uzskats par šo kaķu agresīvo raksturu neatbilst patiesībai. Pareizi audzināti bengālieši var būt tādi paši mājas mīluļi kā ikviens mājas kaķis. Tas ir attapīgs, rotaļīgs un draudzīgs. Ģimenē pieķeras vienam cilvēkam un it visur seko tam līdzi kā sunītis, guļ blakus un "asistē" pie datora.[2] Bengālijas kaķim ir laba veselība, tas ir tīrīgs, pieticīgs prasībās, labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem, bet attiecībās saglabā līdera pozīcijas. Bengālijas kaķis pieprasīs nedalītu saimnieka mīlestību un uzmanību.[1]

Kopšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazie kaķēni laicīgi jāsocializē un jāradina pie cilvēka rokām, citādi tie var izaugt par mežonēniem. Savvaļas gēni izpaudīsies kā neuzticība, aizdomīgums un tieksme pēc vientulības.[1] Bengālijas kaķa īsais apmatojums neprasa īpašu kopšanu un kaķis lieliski spēj apkopt sevi pats.

Selekcijas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojot Bengālijas kaķi, ir radītas vairākas jaunas mājas kaķu šķirnes:

  • Serengeti kaķis, izmantojot Siāmas kaķi un īsspalvaino orientālo kaķi, cenšoties iegūt mājas kaķi, kas atgādinātu servalu (pašu servalu selekcijā neizmantojot), akceptēta kā perspektīva šķirne;[3]
  • Tīģerkaķis, izmantojot svītrainus mājas kaķus, ar mērķi radīt svītrainu rotaļu tīģerīti (angļu valodā šo šķirni sauc Toyger: toy nozīmē rotaļlieta, "tiger" - tīģeris), šķirne apstiprināta 2007. gadā;[4]
  • Gepardkaķis, izmantojot osikatu (otra raibumainu mājas kaķu šķirne), ar mērķi radīt sajaukumu no šīm abām raibajām šķirnēm, šķirne atzīta 2004. gadā;[5]
  • Garspalvainais Bengālijas kaķis jeb Kašmiras kaķis, izmantojot Bengālijas kaķus, kuriem piemīt recesīvais garspalvainā apmatojuma gēns. Tā kā Bengālijas kaķa šķirnes izveidē tika izmantoti arī garspalvainie mājas kaķi, daļai bengāliešu piemīt šāds gēns, un, ja savstarpēji krustojas šādi divi bengālieši, iegūst garspalvainu Bengālijas kaķi. Šo šķirni audzē Jaunzēlandē, bet neviena starptautiska kaķu asociācija to līdz šim nav atzinusi.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]