Besarābijas pievienošanās Rumānijai

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Besarābija Rumānijas sastāvā
Deklarācija par pievienošanos Rumānijai
Rumānijas robežu izmaiņas kopš 1859. gada

Besarābijas pievienošanās Rumānijai tika pasludināta 1918. gada 27. martā (vecais stils)/ 9. aprīlī (jaunais stils), kad Moldāvijas Demokrātiskās Republikas parlaments nobalsoja par bijušās Besarābijas guberņas pievienošanos Rumānijas karalistei. Apvienošanos neatzina Padomju Krievija. 1940. gada 26. jūnijā PSRS izvirzīja ultimātu Rumānijai un okupēja Besarābiju, kā arī ziemeļu Bukovinu izveidojot Moldāvijas PSR.

Apvienošanās akts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 9. aprīlī Moldāvijas Demokrātiskās Republikas parlaments ar 86 balsīm „par”, 3 „pret” un 36 „atturos”, pasludināja apvienošanos ar Rumānijas Karalisti, kas varēja stāties spēkā pēc vairāku punktu izpildīšanas:

  1. Parlaments īstenos agrārreformu, un Rumānijas valdībai tā būs jārespektē.
  2. Besarābija paliks autonoma province ar savu demokrātisko parlamentu.
  3. Parlaments patur kontroli pār vietējiem budžetiem un reģionālajām pašvaldībām.
  4. Jauniesaucamo iesaukšana tiks īstenota pēc teritoriālā principa.
  5. Vietējos likumus un pārvaldi var mainīt tikai ar vietējo pārstāvu piekrišanu.
  6. Jāievēro minoritāšu tiesības.
  7. Rumānijas valdībā jābūt diviem Besarābijas ministriem.
  8. Besarābijai Rumānijas parlamentā būs deputātu skaits, kas proporcionāls tās iedzīvotāju skaitam.
  9. Vēlēšanām jābūt tiešām, vispārējām un aizklātām.
  10. Konstitūcijai jāgarantē runas un ticības brīvība.
  11. Visiem politiskajiem noziegumiem, kas veikti revolūcijas periodā, jāpiešķir amnestija.

Īstenošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada novembrī apstiprināja agrārreformu. Pēc tās pieņemšanas Moldāvijas Demokrātiskās Republikas parlaments nobalsoja par atteikšanos no visiem pārējiem Apvienošanās akta punktiem, uzskatot, ka Rumānija ir pietiekoši demokrātiska, lai tos īstenotu. Šis balsojums netiek uzskatīts par leģitīmu, jo tajā piedalījās tikai 44 deputāti un visi nobalsoja „par”.

1919. gada rudenī Besarābijā notika Rumānijas parlamenta vēlēšanas, kurās ievēlēja 90 deputātus un 35 senatorus. 1919. gada 20. decembrī jaunievēlētā Rumānijas parlamenta deputāti apstiprināja ne tikai Moldāvijas pievienošanos Rumānijai, bet arī Transilvānijas un Bukovinas pievienošanos Rumānijas karalistei, kas sasniedza savas teritorijas maksimālo izmēru.

Lielvalstu iebildumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miera sarunu laikā starp Antantes lielvarām un Rumāniju 1919. gada 1. februārī, Lielbritānijas premjerministrs Loids Džordžs ierosināja, lai Rumānijas tiesības uz Besarābiju izpētītu īpaša komisija. Tajā ietilpa pa diviem pārstāvjiem ASV, Lielbritānijas, Francijas un Itālijas, kas visi nonāca pie pozitīva slēdziena attiecībā uz Rumānijas apvienošanos ar Besarābiju. 1920. gada Parīzes miera līgumā Lielbritānija, Francija un Itālija atzina Besarābijas apvienošanos ar Rumāniju. Taču ASV atteicās apstiprināt apvienošanos, aizbildinoties ar to, ka sarunās nav iesaistīta Padomju Krievija, kas no savas puses attiecās atzīt Besarābijas pievienošanos Rumānijai.

PSRS okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS izmantoja Molotova-Ribentropa pakta doto iespēju, lai 1940. gada 26. jūnijā izvirzītu ultimātu Rumānijai un 28. jūnijā okupētu Besarābiju un ziemeļu Bukovinu. Lielākajā Besarābijas teritorijas daļā izveidoja Moldāvijas PSR, bet Budžaka teritoriju iekļāva Ukrainas PSR sastāvā. Moldāvijas PSR sastāvā iekļāva arī daļu no bijušās Hersonas guberņas Dņestras piekrastes teritorijas, kurā dzīvoja daudzi etniskie moldāvi un kurā no 1924. gada pastāvēja Moldāvijas Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika. Tieši šī teritorija 1991. gadā atšķēlās no Moldovas un izveidoja Piedņestras Moldāvu Republiku.