Botāniskais dārzs

Orto botanico di Pisa Itālijā

Botāniskais dārzs ir dārzs ar dokumentētu dzīvu augu kolekciju. Tos parasti pārvalda universitātes vai zinātniski pētnieciskas iestādes. Botāniskos dārzos mēdz atrasties herbāriju kolekcijas un tiek veikts pētnieciskais darbs botānikā, augu selekcijā, introdukcijā, apdraudēto sugu aizsardzībā un izglītībā. Tas ir atkarīgs no pieejamajiem resursiem un katra dārza interesēm. Botāniskajos dārzos parasti kopā ar citiem darbiniekiem strādā botāniķi un dārznieki.

Laika gaitā botāniskie dārzi kā kultūras un zinātnes iestādes ir mainījušies līdzi botānikas un dārzkopības attīstībai. Piemēram, tajos veic izzūdošo sugu saglabāšanu ex situ - ārpus to dabīgās vides. Botāniskie dārzi atsaucas 21. gadsimta sabiedrības interesēm un sniedzot informāciju par vides un dabas aizsardzību, klimata pārmaiņām, ilgtspējīgu dzīvesveidu, jaunumiem dārzkopībā. Botāniskie dārzi reizēm kļūst arī par kultūras un mākslas telpu.

Augi botāniskajos dārzos tiek stādīti, atveidojot kādas ekosistēmas (pie. purvus, pļavas, alpinārijus); pēc augšanas formām (koku kolekcijas (dendrāriji), ziemcietes, sīpolpuķes, kaktusi un sukulenti). Mērenajā joslā subtropu un tropu augi tiek audzēti siltumnīcās (palmu mājās, oranžērijās u.c.). Kolekcijas mēdz stādīt arī pēc augu radniecības vai ģeogrāfiskās izplatības.

Vēsture

Botānisko dārzu pirmsākumi saistāmi ar viduslaiku klostera dārziem un aptiekas dārziem. 16. gadsimtā botāniskie dārzus veidoja studentu apmācībai, kā arī pētījumiem. Pirmie šādi universitāšu pārvaldītie botāniskie dārzi parādījās Itālijā — 1544. gadā Pizā tika atvērts Orto botanico di Pisa un 1545. gadā botāniskais dārzs Padujā un Florencē, 1568. gadā - Boloņā. Šie dārzi bija saistīti ar medicīnas fakultātēm un tika izveidoti studentu apmācīšanai.

Padujas botāniskais dārzs. Roberto De Visiani (1842)

16. gs. botāniskie dārzi tika atvērti arī citur Eiropā - Vācijā, Portugālē, Francijā, Apvienotajā Karalistē. Tajos ieplūda augi no Austrumeiropas, Tuvajiem Austrumiem un Āzijas. Vienlaikus ar Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem Eiropā tika dibināti botāniskie dārzi eksotisko augu stādīšanai. Tos atveda ekspedīcijas no jaunatklātajām zemēm un kontinentiem. 19. gadsimta vidū, galvenokārt Eiropā, bija vairāki simti botānisko dārzu. Mūsdienās visā pasaulē ir apmēram 1800 botānisko dārzu un dendrāriju apmēram 150 valstīs, no tiem 550 ir Eiropā, 200 — Ziemeļamerikā un pieaugošs skaits Āzijā. Latvijā ir divi botāniskie dārzi: Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs un Nacionālais botāniskais dārzs, Kalsnavas arboretums. 89 dendroloģiskajiem stādījumiem ir noteikts īpaši aizsargājamo teritoriju statuss.[4]

Botānisko dārzu sadarbība

Kopš 18.gs. botāniskie dārzi apmainās ar augu sēklām, publicējot pieejamo sēklu sarakstus (Index seminum ). Tas bija un ir veids kā botāniskajiem dārziem sazināties un apmainīties ar informāciju.

1954. gadā dibināta Starptautiskā Botānisko dārzu asociācija (The International Association of Botanic Gardens). Mūsdienās koordinācijas darbu veic arī Botanic Gardens Conservation International (BGCI), kuras misija ir botānisko dārzu mobilizācija un partneru iesaistīšana augu valsts daudzveidības nodrošināšanā cilvēku un planētas labklājībai. Tajā ir vairāk kā 700 biedru - galvenokārt botāniskie dārzi - no 118 valstīm. Organizācija atbalsta Globālo Augu aizsardzības stratēģiju, iesaistoties ar resursiem, publikācijām un organizējot starptautiskas konferences un augu sugu aizsardzības programmas.

Skatīt arī

• Kjū dārzs

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Botāniskais dārzs.
• Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)