Britu—amerikāņu karš jeb 1812. gada karš (angļu: War of 1812) bija militārs konflikts starp ASV un Apvienoto Karalisti, tās Ziemeļamerikas kolonijām un Amerikas pamatiedzīvotāju sabiedrotajiem. Konflikts ilga divus ar pusi gadus no 1812. gada jūnija līdz 1815. gada februārim. ASV un Kanādā šis tiek uzskatīts par atsevišķu karu, savukārt Eiropā tas tiek uzskatīts par Napoleona karu daļu. Tika atrisinātas vairākas problēmas, kas bija saglabājušās no ASV Neatkarības kara, tomēr kara rezultātā nenotika robežu maiņa. Strap kara iemesliem tiek minēta britu mēģinājumi ierobežot ASV tirdzniecību, britu Karaliskās Jūras kara flotes veiktā amerikāņu jūrnieku vervēšana, ASV vēlme paplašināt savu teritoriju.
1812. gada militārais konflikts starp Lielbritāniju un ASV nebija viens no tiem kariem, kas sevī ietvēra samērā plašu militārpersonu skaitu. Sākoties karam, ASV armija sastāvēja tikai no nepilniem 12 000 karavīru, kamēr Britu impērijas pusē — Kanādas teritorijā — bija izvietoti tikai apmēram 7000 karavīru.[1] Tam par iemeslu kalpoja fakts, ka tajā laika posmā Lielbritānijas militārais potenciāls lielākoties tika pavērsts pret Francijas karaspēku Eiropā, kur paralēli risinājās Napoleona kari.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: 1812. gada karš (Ziemeļamerika).
