Vinfīlds Skots

Vinfīlds Skots; Winfield Scott
	Roberta Valtera Veira gleznots Skota portrets, 1855. gads
	3.ASV Armijas komandējošais ģenerālis
	Amatā; 1841. gada 5. jūlijs — 1861. gada 1. novembris
Prezidents	Džons Tailers; Džeimss Polks; Zekerijs Teilors; Milards Filmors; Frenklins Pīrss; Džeimss Bjūkenens; Abrahams Linkolns;
Priekštecis	Aleksandrs Makombs
Pēctecis	Džordžs Maklelans
Dzimšanas dati	1786. gada 13. jūnijā; Dinvidī apgabals, Virdžīnija, Amerikas Savienotās Valstis
Miršanas dati	1866. gada 29. maijā (79 gadu vecumā); Vestpointa, Ņujorka, Amerikas Savienotās Valstis
Apglabāts	Vestpointas kapsēta, Vestpointa, Ņujorka
Politiskā partija	Vigu partija
Dzīvesbiedrs(-e)	Marija Deharta Majo
Profesija	karavīrs, jurists
Paraksts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Ģenerālmajors; Ģenerālleitnants
Dienesta laiks	1807 (Virdžinijas milicija); 1808–1861 (ASV Armija)
Valsts	ASV
Struktūra	Virdžinijas milicija; ASV Armija
Kaujas darbība	Britu—amerikāņu karš; Amerikas indiāņu kari; ASV—Meksikas karš, Amerikas pilsoņu karš
Apbalvojumi	ASV Kongresa zelta medaļa (2)
Izglītība	Viljama un Marijas koledža

Vinfīlds Skots (angļu: Winfield Scott; dzimis 1786. gada 13. jūnijā, miris 1866. gada 29. maijā) bija amerikāņu militārais komandieris un politiķis. Skots no 1814. līdz 1861. gadam bija komandējošais ģenerālis ASV Armijā, piedalījies 1812. gada karā, Meksikas un Amerikas karā, Amerikas pilsoņu kara sākuma stadijā un konfliktos ar indiāņiem.

Viņš bija pazīstams ar palamām kā Old Fuss and Feathers, jo uzstājīgi ievēroja pareizu militāro etiķeti, kā arī armijas Grand Old Man par daudzajiem dienesta gadiem armijas rindās.

Jaunība

Vinfīlds Skots ir dzimis Dinvidī apgabalā, Virdžīnijas štatā, 1786. gada 13. jūnijā, vidusšķiras zemnieka ģimenē. Agri zaudējis vecākus.

Skots ieguva tiesību zinātņu grādu Viljama un Marijas koledžā un strādāja par juristu. Viņš pildīja dienestu sava dzimtā Virdžīnijas štata milicijā, kur ieguva kavalērijas kaprāļa pakāpi.

ASV—Meksikas karš

Meksikas un Amerikas kara laikā (1846—1848) Skots vadīja dienvidu armiju. Desantējoties netālu no Verakrusas pilsētas, 1847. gada 27. martā amerikāņu spēki ieņēma pilsētu un devās maršā pa Kortesa ceļu uz Mehiko. 1847. gada 18. aprīlī Serro Gordo kaujā Skots sakāva Meksikas armiju ģenerāļa un Meksikas prezidenta Antonio Lopesa de Santa Annas vadībā.

Tā paša gada 9. un 20. augustā amerikāņi Skota vadībā atkal sakāva meksikāņus divās kaujās — kaujā pie Kontreras un kaujā pie Čurubusko, pēc kā amerikāņiem tika atvērts ceļš uz Meksikas galvaspilsētu. Pēc neveiksmīgām sarunām ar meksikāņiem Skota karaspēks 8. septembrī pēc asiņainās Molino del Rejas kaujas ieņēma ienaidnieka pozīcijas, kas aizsargāja Mehiko. 13. septembrī pēc divu dienu kaujām tika ieņemts Meksikas cietoksnis Čapultepeka; tajā pašā laikā Skots pakāra 10 dezertierus ASV karavīrus — īrus, kuri dienēja meksikāņu Svētā Patrika bataljonā un atradās amerikāņu gūstā (kas izraisīja asas diskusijas amerikāņu sabiedrībā).^[1]

Pēc vairākām asiņainām sadursmēm 15. septembrī amerikāņu karaspēks ienāca Mehiko, no kurienes Santa Anna atvilka savas vienības. Būdams Meksikas galvaspilsētas militārais komandieris, ģenerālis Skots nepieļāva nekādas laupīšanas un pārmērības no amerikāņu karavīru puses, kas par viņu atstāja labu iespaidu meksikāņiem. Tomēr politisko apstākļu dēļ ASV (fakts, ka Vinfīlds Skots bija opozīcijas Vigu partijas biedrs) viņš tika atcelts no komandiera amata. Pret ģenerāli tika sākta prāva par pilnvaru pārsniegšanu, kas beidzās ar neko. Rezultātā Vinfīlds Skots tika apbalvots ar Kongresa zelta medaļu par veiksmīgu un izlēmīgu militāru darbību un prasmīgu karaspēka vadību.

Amerikas pilsoņu karš

Skatīt arī: Anakondas plāns

Amerikas pilsoņu kara laikā Vinfīlds Skots, lai gan dzimis Amerikas dienvidos, palika lojāls federācijai. Paredzot, atšķirībā no vairuma politiķu un ziemeļu militārpersonu, ka kara norise būs ilgstoša un asiņaina, Skots izstrādāja īpašu plānu militāro operāciju veikšanai, pamatojoties uz pakāpenisku dienvidu iedzīvotāju teritorijas okupāciju, galvenokārt lielās apdzīvotās vietas pie Misisipi, Atlantijas okeāna piekrastē un Meksikas līča piekrastē, kam sekotu virzība uz Atlantu.

Tā kā šis plāns izraisīja vispārēju neizpratni un izsmieklu no Vašingtonas amatpersonām, kuras gaidīja nenovēršamu uzvaru, slimais Skots 1861. gada 1. novembrī aizgāja pensijā. Viņa pēctecis komandiera amatā bija ģenerālis Džordžs Brintons Makklelans, Potomakas armijas komandieris, kurš arī vērpa intrigas pret Skotu.

Dzīves nogalē

Skots nomira Vestpointā 1866. gada 29. maijā, divas nedēļas pirms savas 80. dzimšanas dienas.^[2] Prezidents Endrū Džonsons pavēlēja izkārt karogus uz ielām, lai godinātu Skotu, un Skota bērēs piedalījās daudzi vadošie Savienības ģenerāļi, tostarp Grants, Džordžs G. Mīds, Džordžs H. Tomass un Džons Šofīlds. Vinfīlds Skots ir apbedīts Vestpointas kapsētā.^[1]

Dienesta pakāpes

Savas militārās karjeras laikā, kas beidzās ar aiziešanu pensijā 1861. gada 1. novembrī, Skots tika paaugstināts no kapteiņa līdz ģenerālleitnantam.^[3] Viņa paaugstināšanas amatā spēkā stāšanās datumi bija:^[3]


Dienesta pakāpe	Vienība	Datums
Kapteinis	Regulārā armija	1808. gada 3. maijs
Pulkvežleitnants	Regulārā armija	1812. gada 6. jūlijs
Pulkvedis	Regulārā armija	1813. gada 12. marts
Brigādes ģenerālis	Regulārā armija	1814. gada 9. marts
Pagaidu ģenerālmajors	Regulārā armija	1814. gada 25. jūlijs
Ģenerālmajors	Regulārā armija	1841. gada 25. jūnijs
Pagaidu ģenerālleitnants	Regulārā armija	1847. gada 29. marts
Pagaidu ģenerālleitnants	Devies pensijā	1861. gada 1. novembris

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Eisenhower, John S. D. (1999). Agent of Destiny: The Life and Times of General Winfield Scott. University of Oklahoma Press. ISBN 978-0-8061-3128-3.
↑ Southwick, Leslie (1998). Presidential Also-Rans and Running Mates, 1788 through 1996 (Second ed.). McFarland. ISBN 0-7864-0310-1.
↑ ^3,0 ^3,1 https://books.google.lv/books?id=s1kvAAAAYAAJ&pg=PA5&redir_esc=y

Literatūra

William Gardner Bell. Commanding Generals and Chiefs of Staff 1775–2013. Center of Military History, United States Army, 2013. ISBN 978-0-16-072376-6.
John S. D. Eisenhower. Agent of Destiny: The Life and Times of General Winfield Scott. University of Oklahoma Press, 1999. ISBN 978-0-8061-3128-3.
Richard Feltoe. The Tide of War: The 1814 Invasions of Upper Canada. Dundurn, 2013. ISBN 978-1-4597-1411-3.
Michael F. Holt. The Rise and Fall of the American Whig Party: Jacksonian Politics and the Onset of the Civil War. Oxford University Press, 1999. ISBN 9780199772032.
Daniel Walker Howe. What Hath God Wrought: the Transformation of America, 1815–1848. Oxford University Press, 2007. ISBN 978-0195078947.
Timothy D. Johnson. Winfield Scott: The Quest for Military Glory. University Press of Kansas, 1998. ISBN 0-7006-0914-8.

Ārējās saites

Portrait of General Winfield Scott (1786—1866)^{[novecojusi saite]} at University of Michigan Museum of Art

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Aleksandrs Makombs	ASV Armijas komandējošais ģenerālis 1841. — 1861.	Pēctecis: Džordžs Maklelans

[Eisenhower,_John_S._D._1999-1] 1,0 ^1,1 Eisenhower, John S. D. (1999). Agent of Destiny: The Life and Times of General Winfield Scott. University of Oklahoma Press. ISBN 978-0-8061-3128-3.

[2] Southwick, Leslie (1998). Presidential Also-Rans and Running Mates, 1788 through 1996 (Second ed.). McFarland. ISBN 0-7864-0310-1.

[books.google.lv-3] 3,0 ^3,1 https://books.google.lv/books?id=s1kvAAAAYAAJ&pg=PA5&redir_esc=y

[1]

[2]

[3]