Britu aizjūras teritorijas

Britu aizjūras teritorijas atrodas Apvienotās Karalistes pakļautībā, lai gan nav daļa no valsts. Pašlaik ir 14 Britu aizjūras teritorijas. Tās ir bijušās Britu impērijas locekles, kas nav ieguvušas neatkarību vai arī ir nobalsojušas, lai turpmāk būtu aizjūras teritorija. Jēdziens "Britu aizjūras teritorija" tika ieviests 2002. gadā un aizvietoja nosaukumu "Lielbritānijas atkarīgā teritorija", kas pastāvēja no 1981. gada.

Pašreizējās aizjūras teritorijas

Vēsture

Britu aizjūras teritoriju vēsture ir saistīta ar Britu impērijas veidošanos, koloniālo pārvaldi, dekolonizāciju un to teritoriju konstitucionālo attīstību, kuras pēc impērijas sabrukuma saglabāja politisku saikni ar Apvienoto Karalisti. Mūsdienu jēdziens “britu aizjūras teritorijas” ir salīdzinoši jauns, taču pašas teritorijas veidojušās vairāku gadsimtu laikā.

Britu koloniālā ekspansija sākās 16. un 17. gadsimtā, kad Anglija iesaistījās jūras tirdzniecībā, koloniju dibināšanā un konkurencē ar Spāniju, Portugāli, Franciju un Nīderlandi. Agrīnās angļu kolonijas tika izveidotas Atlantijas okeāna reģionā, Ziemeļamerikā un Karību jūrā. Daļa no vēlākajām aizjūras teritorijām radās tieši šajā laikmetā, kad stratēģiski nozīmīgas salas, ostas un militārie punkti tika pakļauti Anglijas vai vēlāk Lielbritānijas varai.

Viena no senākajām mūsdienu britu aizjūras teritorijām ir Bermuda, kur angļu kolonisti pastāvīgi apmetās 1612. gadā pēc kuģa Sea Venture avārijas 1609. gadā. Bermuda kļuva par svarīgu Atlantijas okeāna kuģošanas un tirdzniecības punktu. 17. gadsimtā Lielbritānijas ietekme nostiprinājās arī Karību jūrā, kur tika iegūtas vai kolonizētas vairākas salas. Angilja nonāca angļu kolonizācijas ietekmē 1650. gadā, bet Kaimanu Salas un citas Karību teritorijas vēlāk tika pārvaldītas saistībā ar Jamaiku un citiem britu valdījumiem.

18. gadsimtā Britu impērija paplašinājās kara, tirdzniecības un diplomātijas rezultātā. Gibraltārs tika ieņemts Anglijas un Nīderlandes spēku operācijā 1704. gadā Spānijas mantojuma kara laikā, bet Spānija to atdeva Lielbritānijai ar Utrehtas miera līgumu 1713. gadā. Gibraltārs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem britu militārajiem un jūras spēku punktiem Vidusjūrā.

19. gadsimtā britu valdījumu sistēma paplašinājās līdz pasaules mēroga impērijai. Lielbritānijas kontrolē nonāca teritorijas Atlantijas okeānā, Indijas okeānā, Klusajā okeānā un Dienvidatlantijā. Folklenda Salas nonāca pastāvīgā britu pārvaldē 1833. gadā, lai gan to suverenitāti turpināja apstrīdēt Argentīna. Pitkērna 1838. gadā tika oficiāli iekļauta Britu impērijā, kļūstot par HMS Bounty dumpinieku pēcteču apdzīvotu koloniju. Svētā Helēna un ar to saistītās salas saglabāja nozīmi kā stratēģiski punkti Atlantijas okeānā.

Dažas teritorijas ieguva īpašu nozīmi militāro un sakaru vajadzību dēļ. Debesbraukšanas sala tika okupēta britu spēku 1815. gadā, lai novērstu tās izmantošanu Napoleona Bonaparta atbrīvošanai no Svētās Helēnas. Tristana da Kuņa tika pievienota britu valdījumiem 1816. gadā. Šīs salas vēlāk tika administratīvi saistītas ar Svēto Helēnu, veidojot vienu no izolētākajām britu teritoriju grupām Atlantijas okeānā.

Britu impērijas augstākās izplešanās laikā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā mūsdienu aizjūras teritorijas bija tikai neliela daļa no plašās koloniālās sistēmas. Lielākā daļa britu koloniju vēlāk kļuva par neatkarīgām valstīm, dominijām vai Nāciju Sadraudzības dalībniecēm. Savukārt nelielas teritorijas ar ierobežotu iedzīvotāju skaitu, stratēģisku militāru nozīmi vai īpašu politisku statusu saglabāja ciešas konstitucionālas saites ar Apvienoto Karalisti.

Pēc Otrā pasaules kara sākās strauja Britu impērijas dekolonizācija. 1947. gadā neatkarību ieguva Indija un Pakistāna, bet nākamajās desmitgadēs neatkarīgas kļuva daudzas britu kolonijas Āzijā, Āfrikā, Karību jūrā un Klusajā okeānā. Šajā procesā daļa mazo koloniju izvēlējās nepāriet uz pilnīgu neatkarību, jo tām bija ierobežoti dabas resursi, mazs iedzīvotāju skaits, ekonomiska atkarība no ārējās palīdzības vai vēlme saglabāt britu pilsonības un drošības garantijas.

1960. gados un 1970. gados vairākas teritorijas ieguva jaunu konstitucionālo statusu. Dažās no tām tika izveidotas vietējās likumdevējas padomes un valdības, savukārt Apvienotā Karaliste saglabāja atbildību par ārlietām, aizsardzību un labas pārvaldības nodrošināšanu. Šis modelis vēlāk kļuva par pamatu mūsdienu britu aizjūras teritoriju sistēmai.

1981. gadā tika pieņemts British Nationality Act 1981, kas pārveidoja britu pilsonības sistēmu. Ar šo likumu tika nostiprināts jēdziens “British Dependent Territories” jeb “britu atkarīgās teritorijas”, bet ar šīm teritorijām saistītā pilsonība tika definēta kā “British Dependent Territories citizenship”. Šis statuss nošķīra daļu teritoriju iedzīvotāju no pilnām Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesībām, tostarp automātiskām tiesībām dzīvot Apvienotajā Karalistē.

1982. gadā britu aizjūras teritoriju vēsturē īpaši nozīmīgs bija Folklendu karš starp Apvienoto Karalisti un Argentīnu. Argentīnas spēki ieņēma Folklenda Salas 2. aprīlī, bet britu militārā operācija beidzās ar Argentīnas spēku kapitulāciju 14. jūnijā. Karš nostiprināja Apvienotās Karalistes politisko apņemšanos aizstāvēt aizjūras teritorijas, kuru iedzīvotāji vēlas saglabāt saikni ar Lielbritāniju.

20. gadsimta beigās vairākās teritorijās notika politiskas un konstitucionālas pārmaiņas. Honkonga, kas bija viena no nozīmīgākajām britu atkarīgajām teritorijām, 1. jūlijā 1997. gadā tika nodota Ķīnai saskaņā ar 1984. gada Ķīnas un Lielbritānijas kopīgo deklarāciju. Honkongas nodošana būtiski samazināja britu atlikušo aizjūras valdījumu iedzīvotāju skaitu un ekonomisko apmēru.

Mūsdienu nosaukums “britu aizjūras teritorijas” tika ieviests ar British Overseas Territories Act 2002. Likums saņēma karalisko sankciju 26. februārī 2002. gadā un aizstāja iepriekšējo terminu “British Dependent Territories”. Ar šo likumu arī “British Dependent Territories citizenship” tika pārdēvēta par “British Overseas Territories citizenship”, bet lielākajai daļai aizjūras teritoriju pilsoņu tika atjaunota vai piešķirta pilna britu pilsonība. Izņēmums attiecās uz personām, kuru saikne bija tikai ar suverēnajām bāzu teritorijām Akrotiri un Dekelijā.

21. gadsimtā britu aizjūras teritoriju statuss turpināja attīstīties. Vairākām teritorijām tika pieņemtas vai pārskatītas konstitūcijas, nostiprinot vietējās pašpārvaldes institūcijas, cilvēktiesību normas un attiecības ar Apvienoto Karalisti. Tomēr Apvienotā Karaliste saglabāja galīgo konstitucionālo atbildību, kā arī atbildību par aizsardzību, ārlietām un labu pārvaldību.

Britu aizjūras teritoriju vēsturē joprojām pastāv arī starptautiski strīdi. Argentīna turpina izvirzīt pretenzijas uz Folklenda Salām, Spānija — uz Gibraltāru, bet Maurīcija ilgstoši apstrīdēja Apvienotās Karalistes suverenitāti pār Britu Indijas Okeāna Teritoriju. Šie jautājumi parāda, ka aizjūras teritoriju statuss ir ne tikai koloniālās vēstures mantojums, bet arī mūsdienu starptautisko attiecību jautājums.

Mūsdienās britu aizjūras teritorijas ir nelielas, ģeogrāfiski izkliedētas teritorijas ar dažādu pārvaldes, demogrāfisko un ekonomisko raksturu. Daļa no tām ir apdzīvotas pašpārvaldes teritorijas ar vēlētām institūcijām, piemēram, Bermuda, Gibraltārs, Kaimanu Salas un Folklenda Salas. Citas ir militāras, zinātniskas vai gandrīz neapdzīvotas teritorijas, piemēram, Britu Antarktiskā teritorija, Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas un Britu Indijas Okeāna Teritorija. To kopīgā iezīme ir konstitucionāla piederība Apvienotajai Karalistei, vienlaikus neesot pašas Apvienotās Karalistes daļai.

Šis ar Apvienoto Karalisti saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.