Pitkērna

Pitkērna Salas
Pitkērna Salas Pitcairn Islands; Pitkern Ailan
Karogs	Ģerbonis
	Himna: Come ye Blessed ("Nāciet, ak svētītie"); God Save the King;
	Location of Pitcairn Islands
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Adamstauna; 25°04′S 130°06′W / 25.067°S 130.100°W
Valsts valodas	angļu, pitkērniešu
Valdība	Britu aizjūras teritorijas
Platība
Iedzīvotāji
Valūta	Jaunzēlandes dolārs (NZD)
Laika josla	(UTC-8)
Interneta domēns	.pn
ISO 3166-1 kods	612 / PCN / PN
Tālsarunu kods	+64

Pitkērna salas (pitkērniešu: Pitkern Ailen), oficiāli sauktas par Pitkērnas, Hendersona, Djūsī un Oeno Salām, ir četru vulkānisku un koraļļu salu grupa Klusā okeāna dienviddaļā. Visu salu kopējā platība ir 47 kvadrātkilometri.

Salas ir pēdējās atlikušās Britu aizjūras teritorijas no agrākās Britu kolonijas Klusajā okeānā. No visām salām apdzīvota ir tikai Pitkērna sala, kuras lielums ir 3,6 kvadrātkilometri un tā ir otrā mazākā no salu grupas. Ar 47 iedzīvotājiem tā ir pēc iedzīvotāju skaita pati mazākā starp valstīm un teritorijām pasaulē.^[1]

Salas iedzīvotāji ir britu kuģa Bounty apkalpes un taitiešu sieviešu pēcteči.

Salu eiropiešiem atklājis britu kuģa Swallow kursants Roberts Pitkērns 1767. gada 2. jūlijā. Kursants drīz gāja bojā, bet tolaik neapdzīvotā sala kartēs tika iezīmēta ar pārsimt jūdžu kļūdu.^[2] Salā nav ne ostas, ne labas izcelšanās vietas, un tā palika neapdzīvota, līdz tajā 1790. gadā paslēpās Bounty dumpinieki.

Tā kā salā ilgstoši trūka kontroles, ap 2000. gadu sāka atklāties vismaz desmitiem gadu ilgstoša masveida varmācīga pedofilija, kurā apvainojumus tiesā Jaunzēlandē izvirzīja pusei salas pieaugušo vīriešu.^[2] Dažus gadus salā aktīvi funkcionēja cietums.^[3]

Vēsture

Pitkērnas vēsture sākās vēl pirms eiropiešu ierašanās, jo arheoloģiskie atradumi liecina, ka salu agrāk apdzīvoja polinēzieši. Uz salas ir atrasti akmens darbarīki, apbedījumu vietas, petroglifi un citi priekšmeti, kas norāda uz agrīnu Polinēzijas klātbūtni. Vēlāk sala tika pamesta, un laikā, kad to sasniedza eiropieši, tā bija neapdzīvota.

Eiropieši Pitkērnu pirmo reizi pamanīja 1767. gadā, kad britu kuģis HMS Swallow kapteiņa Filipa Kārtereta vadībā sasniedza salu Klusā okeāna dienvidu daļā. Sala tika nosaukta par godu jūrniekam Robertam Pitkērnam, kurš pirmais to ieraudzīja no kuģa. Tomēr salas atrašanās vieta tika noteikta neprecīzi, un tas vēlāk palīdzēja tai kļūt par piemērotu patvērumu cilvēkiem, kuri vēlējās slēpties no britu varas iestādēm.

Pitkērna kļuva vēsturiski nozīmīga pēc sacelšanās uz britu kuģa HMS Bounty. 1789. gada 28. aprīlī kuģa komandas daļa Flečera Kristiana vadībā sacēlās pret kapteini Viljamu Blaju. Blajs un viņam uzticīgie jūrnieki tika iesēdināti laivā, bet dumpinieki pārņēma kuģi. Pēc uzturēšanās Taiti un neveiksmīga mēģinājuma apmesties Tubuai salā dumpinieki meklēja nomaļu vietu, kur britu flote viņus nevarētu viegli atrast.

1790. gada 15. janvārī deviņi Bounty dumpinieki kopā ar tahitiešu vīriešiem, sievietēm un vienu bērnu ieradās Pitkērnā un apmetās uz dzīvi salā. Lai noslēptu savu atrašanās vietu un novērstu iespēju aizbraukt, viņi sadedzināja Bounty. Kuģa atliekas vēlāk palika zem ūdens pie Bounty Bay, kas kļuva par vienu no pazīstamākajām vietām Pitkērnā.

Pirmie gadi pēc apmešanās bija vardarbīgi un nestabili. Starp britu dumpiniekiem un tahitiešiem radās konflikti par varu, sievietēm, īpašumu un darbu. Daļa sākotnējo kolonistu tika nogalināti, citi mira slimību vai nelaimes gadījumu dēļ. Līdz 19. gadsimta sākumam no sākotnējiem britu dumpiniekiem dzīvs bija palicis tikai Džons Adamss, kurš vēlāk kļuva par salas kopienas faktisko vadītāju.

1808. gadā Pitkērnu sasniedza amerikāņu kuģis Topaz, kuru vadīja Meihjū Folgers. Tā bija pirmā droši zināmā ārējā saskare ar salas iedzīvotājiem pēc Bounty dumpinieku apmešanās. Folgers ziņoja par atrasto kopienu, un Pitkērna atkal kļuva zināma ārpasaulei. Šajā laikā salas iedzīvotāji jau bija izveidojuši nelielu, izolētu sabiedrību, kurā apvienojās britu un polinēziešu kultūras elementi.

19. gadsimta pirmajā pusē Pitkērnas iedzīvotāju skaits pakāpeniski pieauga. Salā attīstījās savdabīga kopiena ar angļu valodas, tahitiešu tradīciju un kristietības ietekmi. No šīs vides izveidojās arī pitkērniešu valoda, kurā apvienojās angļu un tahitiešu valodas elementi. Reliģiskajai dzīvei bija liela nozīme, un Džona Adamsa autoritāte palīdzēja nostiprināt mierīgāku sabiedrisko kārtību.

1831. gadā Lielbritānijas varas iestādes mēģināja pārvietot Pitkērnas iedzīvotājus uz Taiti, jo sala tika uzskatīta par pārāk mazu pieaugošajai kopienai. Šis mēģinājums bija neveiksmīgs: daudzi salas iedzīvotāji Taiti saslima, un viņi drīz atgriezās Pitkērnā. Šis notikums parādīja, ka kopiena bija cieši saistīta ar savu izolēto salu un nevēlējās pilnībā iekļauties citā sabiedrībā.

1838. gadā Pitkērna tika oficiāli iekļauta Britu impērijā kā kolonija. Tajā pašā laikā salā tika nostiprināta vietējā pārvalde un pieņemti noteikumi par sabiedrisko kārtību. Pitkērna bieži tiek minēta kā viena no pirmajām vietām, kur sievietēm tika piešķirtas politiskās balsstiesības, jo vietējā pārvaldē balsot varēja arī sievietes.

19. gadsimta vidū iedzīvotāju skaits atkal kļuva pārāk liels salas ierobežotajiem resursiem. Pēc sarunām ar Lielbritānijas iestādēm 1856. gadā visi Pitkērnas iedzīvotāji tika pārcelti uz Norfolkas salu, kur bija vairāk zemes un labāki dzīves apstākļi. Tomēr daļa pārvietoto iedzīvotāju nebija apmierināti ar dzīvi Norfolkas salā. 1859. gadā pirmā ģimeņu grupa atgriezās Pitkērnā, bet vēl viena grupa sekoja vēlāk. Tādējādi Pitkērna atkal kļuva par pastāvīgi apdzīvotu salu.

Vēlāk Pitkērnas kopiena saglabāja ciešas saites ar Norfolkas salu, jo abu vietu iedzīvotāji bija cēlušies no vienas vēsturiskās kopienas. 19. un 20. gadsimtā Pitkērnu apmeklēja vaļu mednieki, tirgotāji, misionāri un britu administrācijas pārstāvji. Sala palika ļoti izolēta, un tās ekonomika balstījās uz naturālo saimniecību, amatniecību, nelielu tirdzniecību un vēlāk arī pastmarku pārdošanu.

1902. gadā Lielbritānija pievienoja Pitkērnas administrācijai arī Hendersona, Djūsī un Oeno salas. No šī laika teritorija kļuva pazīstama kā Pitkērnas, Hendersona, Diusī un Oeno salas. No šīm salām pastāvīgi apdzīvota ir tikai Pitkērna.

20. gadsimtā Pitkērna saglabāja Lielbritānijas aizjūras teritorijas statusu, taču tās iedzīvotāju skaits pakāpeniski samazinājās. 1930. gados iedzīvotāju skaits sasniedza aptuveni 200 cilvēku, bet vēlāk daudzi salas iedzīvotāji pārcēlās uz Jaunzēlandi, Austrāliju un Norfolkas salu. Iedzīvotāju samazināšanās kļuva par vienu no galvenajām Pitkērnas ilgtermiņa problēmām.

21. gadsimtā Pitkērna palika viena no vismazāk apdzīvotajām pašpārvaldes teritorijām pasaulē. Tās pārvaldi īsteno vietējā salas padome, bet augstāko varu pārstāv Lielbritānijas iecelts gubernators, kurš parasti atrodas Jaunzēlandē. 2010. gados tika modernizēta teritorijas konstitucionālā sistēma, nostiprinot cilvēktiesību aizsardzību, vietējās padomes statusu un valsts pārvaldes pamatprincipus.

Atsauces

↑ Valstu uzskaitījums pēc iedzīvotāju skaita
1 2 Lato Lapsa. Razbainieku salas. Dienas Grāmata, Rīga. 27., 32-34. lpp. ISBN 978-9984-887-93-7.
↑ «Last Pitcairn rape prisoner released». web.archive.org. 2019-02-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-02-26. Skatīts: 2024-07-23.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pitkērna.

Šis ar ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Valstu uzskaitījums pēc iedzīvotāju skaita

[:0-2] 1 2 Lato Lapsa. Razbainieku salas. Dienas Grāmata, Rīga. 27., 32-34. lpp. ISBN 978-9984-887-93-7.

[3] «Last Pitcairn rape prisoner released». web.archive.org. 2019-02-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-02-26. Skatīts: 2024-07-23.

[1]

[2]

[3]