Tristana da Kuņas salas

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tristan da Cunha Islands
Tristana da Kuņas salu karogs Tristana da Kuņas salu ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Location of Tristan da Cunha Islands
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Edinburga
37°04′S 12°19′W
Valsts valodas angļu
Valdība Svētās Helēnas Salas teritorija
 -  Monarhs Elizabete II
 -  Administrators Deivids Morlijs
Apvienotās Karalistes ārējā teritorija
 -  Apdzīvota 1815.g. 
Platība
 -  Kopā 207 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2007.. g. 269 
 -  Blīvums 1.3/km² 
Valūta Britu sterliņu mārciņa (GBP)
Laika josla GMT (UTC+0)
Interneta domēns .sh
Tālsarunu kods +290

Tristana da Kuņas salas (angļu: Tristan da Cunha Islands) ir vulkānisku salu grupa Atlantijas okeāna dienviddaļā. Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija, ietilpst Svētās Helēnas Salas aizjūras teritorijā. Tiek uzskatīta par nošķirtāko cilvēku patstāvīgi apdzīvoto vietu pasaulē. Tuvākais kontinents (Āfrika) atrodas 3360 km attālumā, tuvākā cilvēku apdzīvotā teritorija (Svētās Helēnas sala) - 2430 km attālumā.

Arhipelāgā ietilpst galvenā Tristana da Kuņas sala (platība: 98 km²) un vairākas neapdzīvotas salas: Ineksesibla un Naitingeila salas. Administratīvi Tristana da Kuņas salām ir pakļauta arī 395 km attālā Gofa sala.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhipelāgu atklājis 1506. g. portugāļu jūrasbraucējs Tristans da Kuņa, kurš, krastā neizkāpjot, tās nosaucis savā vārdā (portugāļu: Ilha de Tristão da Cunha). Salā pirmie krastā izkāpa un krastu apmērīja franču jūrasbraucēji no fregates L'Heure du Berger 1767. g.

Pirmais salu patstāvīgais iedzīvotājs bija amerikānis Džonatans Lamberts no Seilemas Masačūsetsā, kurš salās ieradās 1810. g. decembrī, nosauca tās par Refrešmenta salām (angļu: Islands of Refreshment) un pasludināja par savu īpašumu. Džonatans gāja bojā negadījumā 1812. g.

Apvienotā Karaliste formāli anektēja salas 1816. g. un pārvaldīja tās no Kāpas kolonijas Dienvidāfrikā. Saistībā ar Napoleona I trimdu Svētās Helēnas salā galvenajā salā tika izvietots britu garnizons un pakāpeniski izveidojās arī kolonistu apmetne.[1] Salu kā bāzi Atlantijas okeāna dienviddaļas rūpaliem izmantoja arī vaļu mednieki. Salu nozīme samazinājās līdz ar Suecas kanāla atklāšanu, kā arī burukuģu aizstāšanu ar tvaikoņiem, jo vairs nebija nepieciešama apstāšanās vieta ceļojumos no Eiropas uz Tālajiem Austrumiem.

1938. g. Arhipelāgs administratīvi tika pievienots Svētās Helēnas Salas aizjūras teritorijai. 2. Pasaules kara laikā arhipelāgs tika izmantots kā britu jūras spēku bāze, lai kontrolētu vācu kuģu pārvietošanos Atlantijas okeāna dienviddaļā. Šajā laikā tika nozīmēts arī pirmais salu administrators.

1958. g. 115 km dienvidaustrumos no salām 200 km augstumā atmosfēras augšējos slāņos operācijas Argus ietvaros ASV jūras spēki uzspridzināja atombumbu.

1961. g. vulkāna izvirduma rezultātā visi salas iedzīvotāji tika evakuēti uz Angliju. Lielākā daļa ģimeņu atgriezās 1963. g.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Roberts, Edmund (1837). Embassy to the Eastern Courts of Cochin-China, Siam, and Muscat. New York: Harper & Brothers. 33. lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]