Tristana da Kuņas salas

Tristan da Cunha Islands
Karogs	Ģerbonis
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Edinburga; 37°04′S 12°19′W / 37.067°S 12.317°W
Valsts valodas	angļu
Valdība	Svētās Helēnas Salas teritorija
Apvienotās Karalistes ārējā teritorija
Platība
Iedzīvotāji
Valūta	Britu sterliņu mārciņa (GBP)
Laika josla	GMT (UTC+0)
Interneta domēns	.sh
Tālsarunu kods	+290

Tristana da Kuņas salas (angļu: Tristan da Cunha Islands) ir vulkānisku salu grupa Atlantijas okeāna dienviddaļā. Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija, ietilpst Svētās Helēnas Salas aizjūras teritorijā. Tiek uzskatīta par nošķirtāko cilvēku pastāvīgi apdzīvoto vietu pasaulē. Tuvākais kontinents (Āfrika) atrodas 3360 km attālumā, tuvākā cilvēku apdzīvotā teritorija (Svētās Helēnas sala) - 2430 km attālumā.

Arhipelāgā ietilpst galvenā Tristana da Kuņas sala (platība: 98 km²) un vairākas neapdzīvotas salas: Ineksesibla un Naitingeila salas. Augstākā virsotne ir 2062 m augstais vulkāns Karalienes Mērijas smaile Tristana da Kuņas salā. Administratīvi Tristana da Kuņas salām ir pakļauta arī 395 km attālā Gofa sala.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhipelāgu atklājis 1506. g. portugāļu jūrasbraucējs Tristans da Kuņa, kurš, krastā neizkāpjot, tās nosaucis savā vārdā (portugāļu: Ilha de Tristão da Cunha). Salā pirmie krastā izkāpa un krastu apmērīja franču jūrasbraucēji no fregates L'Heure du Berger 1767. g.

Pirmais salu patstāvīgais iedzīvotājs bija amerikānis Džonatans Lamberts no Seilemas Masačūsetsā, kurš salās ieradās 1810. g. decembrī, nosauca tās par Refrešmenta salām (angļu: Islands of Refreshment) un pasludināja par savu īpašumu. Džonatans gāja bojā negadījumā 1812. g.

Apvienotā Karaliste formāli anektēja salas 1816. g. un pārvaldīja tās no Kāpas kolonijas Dienvidāfrikā. Saistībā ar Napoleona I trimdu Svētās Helēnas salā galvenajā salā tika izvietots britu garnizons un pakāpeniski izveidojās arī kolonistu apmetne.^[1] Salu kā bāzi Atlantijas okeāna dienviddaļas rūpaliem izmantoja arī vaļu mednieki. Salu nozīme samazinājās līdz ar Suecas kanāla atklāšanu, kā arī burukuģu aizstāšanu ar tvaikoņiem, jo vairs nebija nepieciešama apstāšanās vieta ceļojumos no Eiropas uz Tālajiem Austrumiem.

1938. gadā arhipelāgs administratīvi tika pievienots Svētās Helēnas Salas aizjūras teritorijai. 2. Pasaules kara laikā arhipelāgs tika izmantots kā britu jūras spēku bāze, lai kontrolētu vācu kuģu pārvietošanos Atlantijas okeāna dienviddaļā. Šajā laikā tika nozīmēts arī pirmais salu administrators.

1958. gadā 115 km dienvidaustrumos no salām 200 km augstumā atmosfēras augšējos slāņos operācijas Argus ietvaros ASV jūras spēki uzspridzināja atombumbu.

1961. gadā vulkāna izvirduma rezultātā visi salas iedzīvotāji tika evakuēti uz Angliju. Lielākā daļa ģimeņu atgriezās 1963. gadā.