Buferšķīdums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
pH-metra kalibrēšana ar standartbuferšķīdumiem

Buferšķīdums ir šķīdums, kuram ir noteikts pH, kas, to atšķaidot, tikpat kā nemainās un, pievienojot nedaudz skābes vai sārma, mainās maz. To īpašības nosaka šķīdumā esošās bufersistēmas, ko parasti veido viena un tā paša protolītu pāra abas formas.[1]

Sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bufersistēmu vispārīgā gadījumā veido divi komponenti — vāja protolītiska skābe un tai saistīta bāze. Konkrētāk to var veidot:

Buferkapacitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buferkapacitāte (β) ir buferšķīdumiem piemītošs raksturlielums, kas parāda, cik lielu daudzumu stipras skābes vai bāzes jāpievieno 1 litram buferšķīduma, lai tā pH izmainītos par vienu vienību. Buferkapacitāti definē kā šķīdumā ievadītās stiprās skābes vai bāzes koncentrācijas attiecību pret ievadīšanas izraisīto pH izmaiņu (precīzāk — attiecīgo lielumu diferenciāļu attiecību).[2]

Nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzas bufersistēmas sastopamas dzīvajos organismos, kuros vielmaiņas procesos veidojas skābi produkti, piemēram, oglekļa oksidēšanā par oglekļa dioksīdu kā starpprodukti rodas dažādas organiskas skābes, kas paskābina vidi. Bufersistēmas novērš šīs pH svārstības un uztur nemainīgu bioloģisko šķīdumu skābumu, nodrošinot biokatalizatoru fermentu darbībai vajadzīgo optimālo pH intervālu. Īpaša nozīme ir asins bufersistēmām, kas nodrošina asins pH intervālu robežās no 7,37 līdz 7,44, no kurām galvenā ir asins plazmā esošā karbonātu bufersistēma.[1]

Buferšķīdumus izmanto tādos rūpnieciskajos procesos, kuru normālai norisei vajadzīgs nemainīgs vides pH. Tos pievieno, piemēram, automašīnu antifrīzam, lai novērstu tā sastāvā esošā etilēnglikola izraisīto dzinēja metāla detaļu koroziju.[1]

Precīzi pagatavotus standartbuferšķīdumus izmanto pH-metru kalibrēšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Andrejs Rauhvargers. Vispārīgā ķīmija. Rīga : Zinātne, 1996. 181.—184. lpp. ISBN 5-7966-1142-9.
  2. Edgars Jansons. Analītiskās ķīmijas teorētiskie pamati. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2006. 58. lpp. ISBN 9984-783-24-3.