Burlakova lieta

Vikipēdijas lapa

Burlakova lieta[1][2][3][4] ir virkne plaša mēroga starptautisko tiesas procesu, kas notiek dažās jurisdikcijās (ieskaitot Londonas Augstāko tiesu) saistībā ar pazīstama Krievijas uzņēmēja Oļega Burlakova aktīviem un komercdarbību. 2021. gadā Oļegs Burlakovs nomira no COVID-19 un, pēc aplēsēm, viņa atstātās bagātības apmērs ir gandrīz 3 miljardi Lielbritānijas marciņu.[5][6]

Tiesas procesi notiek Lielbritānijā, Monako, Panamā, Melnkalnē, Šveicē, Ukrainā, ASV, Kiprā, Latvijā, Krievijā un dažās citās valstīs.

Ievads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burlakovs Oļegs Ļeoņidovičs[7][8] bija Krievijas uzņēmējs[9] un miljardieris. 2021. gadā Burlakova bagātības apmērs sasniedza gandrīz 3 miljardus Lielbritānijas marciņu un viņš ieņēma 177. vietu Krievijas “Forbes” sarakstā.[10] Tajā pašā gadā viņš nomira no COVID-19 sekām.[11][12] Nāves apstākļi radījaa dažādas aizdomas, ka cēloņi, kas izraisīja viņa nāvi, bija nedabiski.[12][13][14]

Burlakovs piedzima Ļeņingradā 1949. gada 24. augustā. Viņa tēvs bija militārais inženieris, kas specializējās kodolieroču izstrādē. Oļegs Burlakovs uzauga Krimā, pēc tam viņš ieguva izglītību Kijivas militārās aviācijas inženieru augstskolā. Mācoties augstskolā, viņš satika savu topošo sievu Ludmilu, un 1971. gadā viņi apprecējās. Vēlāk piedzima divas meitas – Jeļena un Veronika.

Savas karjeras sākotnējos posmos Burlakovs aptuveni 20 gadus dienēja Padomju armijā, vienlaikus veicot zinātniskus pētījumus militārās aviācijas jomā. 1980. gadā viņš sekmīgi aizstāvēja disertāciju Žukovska Gaisa spēku inženieru akadēmijā (Maskava), iegūstot padomju zinātnisko grādu “Zinātņu kandidāts”. 1989. gadā, Padomju Savienības sabrukuma laikā, viņš pameta dienestu Padomju armijā “morālo apsvērumu dēļ”.[15]

Oļegam Burlakovam bija tuvs draugs – Nikolajs Kazakovs, viņa māsas Veras vīrs. Vēlāk viņš arī kļuva par Oļega biznesa partneri. 1988. gadā Oļegs Burlakovs, Nikolajs Kazakovs un viņa sieva Vera Kazakova (pirmslaulības uzvārds: Burlakova) nodibināja Harkivā kooperatīvo apvienību ar nosaukumu “Integral”. Sākotnēji kompānija specializējās kažokādu pārdošanā un pēc tam ātri paplašināja savas darbības jomu, sākot tirgot ķimikālijas un medicīnisko aprīkojumu, kā arī veica nelielus būvprojektus. Dažus mēnešus pēc kooperatīva “Integral” darba uzsākšanas partneri izveidoja Francijas-Krievijas kopuzņēmumu “Sovinterfrans”, kas tirgoja cementu, piedalījās naftas un gāzes ieguves projektos, veica nelielus būvprojektus. 1991. gadā sabruka PSRS. Burlakovs un Kazakovs paplašināja savu biznesu, iegūstot kontroli pār dažiem lieliem rūpnieciskajiem uzņēmumiem, jo īpaši, piemēram, “Belgorodcement”, “Novoroscement” un “Burņeftegaz”.

1994. gadā, pēc tam, kad Krievijā noziedznieki mēģināja nolaupīt viņa meitas, Oļegs Burlakovs nolēma ar ģimeni pārcelties uz Kanādu. Ludmila Burlakova kopā ar abām meitām Jeļenu un Veroniku sāka dzīvot Kanādā un pēc kāda laika saņēma Kanādas pases. Oļegs Burlakovs arī kļuva par Kanādas pilsoni, tomēr turpināja veikt komercdarbību Krievijā. 2008. gadā Oļegs Burlakovs, viņa sieva Ludmila un meita Veronika saņēma uzturēšanās atļaujas Monako, kļūstot tur par nodokļu maksātājiem.

Ģimenes konflikta sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2003. gadā Oļegs Burlakovs un Nikolajs Kazakovs pārdeva rūpnīcu “Belgorodcement” par 75 milj. USD. Pārdošanas rezultātā gūtais ienākums tika reinvestēts Novorosijskā esošajā cementa rūpnīcā “Novoroscement”. 2007. gadā partneri pārdeva savas daļas uzņēmumā “Novoroscement” aptuveni par 1,5 mljrd. USD, vienlaikus iegādājoties Tjumeņas naftas kompānijas “Burņeftegaz” akciju kontrolpaketi un attīstot tās darbību līdz 2014. gadam, kad viņi pārdeva savu kontrolpaketi.

Kontrolpaketes pārdošanas rezultātā gūtā liela naudas līdzekļu summa tika nodota glabāšanai Ludmilai Burlakovai kā nominālajam turētājam nodokļu optimizācijas nolūkā.

2017.-2018. gados attiecības ģimenē pakāpeniski saasinājās, pieaugot savstarpējam naidīgumam. Mediji ziņoja, ka galvenais iemesls tam bija, kā izrādījās, mīlestības romāns, kas sākās starp Oļegu Burlakovu un jaunu sievieti vārdā Sofija Ševcova, kura strādāja par stjuarti.[16] Kļuva zināms, ka Burlakova un Ševcovas mērķis bija laist pasaulē bērnu un šim nolūkam daudzkārt izmantoja ekstrakorporālo apaugļošanu. Burlakova sieva un meitas sāka izturēties pret viņu agresīvi.

2018. gadā Ludmila Burlakova no bankas kontiem, kas tika atvērti uz viņas vārda, izņēma lielas kapitāla summas, kuru glabāšanu viņai bija uzticējuši viņas vīrs un viņa biznesa partneris Nikolajs Kazakovs. Īstenot šīs darbības Ludmilai palīdzēja meitas un viņu vīri, no kuriem viens ir ASV investīciju baņķieris Gregorijs Glainers [Gregory Gliner].[17] Pēc aplēsēm, Ludmilas Burlakovas izņemto līdzekļu kopsumma ir 1,5 mljrd. USD; visu šo naudas summu kopīgi nopelnīja Oļegs Burlakovs un viņa biznesa partneris.

Laulības šķiršanas process[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2018. gadā Ludmila Burlakova sāka Monako laulības šķiršanas procesu, kurā bija naudas strīds starp laulātajiem. Oļegs Burlakovs, uzskatot, ka viņa sieva nozaga naudu, ierosināja pret viņu krimināllietu Monako.[8]

2019. gada martā tiesa nolēma sadalīt par labu Burlakovai Ludmilai un Oļegam viņu Monako esošo ģimenes māju: 10. un 11. stāvu ar baseinu saņēma Ludmila, savukārt 9. stāvu – Oļegs.[18]

2019. gada septembrī Burlakovs izvirzīja apsūdzības krāpšanā un svešas mantas piesavināšanās izdarīšanā pret savu sievu un jaunāko meitu Veroniku, ceļot prasības Monako un Šveices tiesā. Savā prasībā viņš apgalvoja, ka viena daļa no līdzekļiem piederēja viņam, bet otra daļa – viņa biznesa partnerim, kopā ar kuru viņš nopelnīja naudu, pārdodot kompānijas “Burņeftegaz” (par 1 mljrd. USD) un “Novoroscement” (par 1,45 mljrd. USD). 2018. gadā bez Burlakova un Kazakova piekrišanas nauda tika pārskaitīta uz dažādiem Ludmilas Burlakovas kontrolētajiem kontiem, kas tika turēti ārzonā, tai skaitā uz kontu Gērnsijas salā. Daļēji nauda tika ieskaitīta Burlakova meitu kontos un daļēji – Bahamu salu trastā, kura beneficiāres ir uzņēmēja sieva un meitas.[18][19] Monako policija sāka izmeklēšanu, 2022. gada decembrī izvirzot apsūdzības pret Ludmilu Burlakovu.

2020. gadā Ludmila Burlakova cēla civilprasību pret savu vīru Anglijas un Velsas Augstākajā tiesā. Izņemot viņas vīru, par atbildētājiem kļuva vēl 12 fiziskas un juridiskas personas Šveicē, ieskaitot “Leo Trust” – uzņēmumu, kas sniedza korporatīvos pakalpojumus dažādām Oļega Burlakova izveidotajām juridiskajām personām.[20][21]

Oļega Burlakova pieaugušas meitas Veronika un Jeļena pārtrauca attiecības ar tēvu un nostājās savas mātes pusē. Krievijas laikraksts “Izvestija” ziņo, ka Burlakovs vairākkārt mēģināja atjaunot attiecības ar meitām, tomēr kā atbildi saņēma tikai oficiālas vēstules no viņu advokātiem, kuri prasīja pārtraukt visus kontaktus.[8]

Laulības šķiršanas procesam bija jānoslēdzas 2021. gada vasaras beigās, taču uzņēmējs nomira pirms tā pabeigšanas.[8]

Nāves apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2018. gadā Burlakova privātajā lidmašīnā tika atrasta izsekošanas ierīce. Nicas prokuratūra sāka izmeklēšanu sakarā ar privātās dzīves aizskārumu. “Forbes” avoti ziņo, ka ierīce tika paslēpta somā, kuru lidmašīnā ienesa viņa meita Veronika.[18]

2018. gada novembrī Maskavā pret Burlakovu tika izdarīts slepkavības mēģinājums, viņš guva ievainojumus.[22] Aptuveni tajā pašā laikā, kad tika izdarīts slepkavības mēģinājums, viņa automašīnā arī tika atrasta izsekošanas ierīce. Oļegs Burlakovs atklāti nosauca par slepkavības mēģinājuma organizatoriem savu sievu, meitas un Gregoriju Glaineru.[23][24]

2021. gadā Oļegs Burlakovs nomira no COVID-19 klīnikā “Lapino” Maskavas apgabalā. Nāves apstākļi rada aizdomas, ka cēloņi, kas izraisīja viņa nāvi, bija nedabiski.

Uzņēmēja māsa Vera Kazakova plānoja apglabāt viņu Serafima kapos viņa dzimtajā pilsētā ­– Sanktpēterburgā, kur atrodas viņa mātes, tēva un vecāmātes kapa vietas. Vera Kazakova apgalvo, ka Oļegs it kā pauda vēlēšanos tikt apglabātam tieši tur.

Tomēr uzņēmēja atraitne Ludmila Burlakova un viņas meitas Veronika un Jeļena uzstāja uz mirušā apglabāšanu Kanādā, neskatoties uz to, ka, pēc laikraksta “Izvestija” datiem, viņas nekad nav apmeklējušas Oļegu Burlakovu slimnīcā.[8][25][26] Kazakova apgalvjao, ka Oļega Burlakova slimības laikā neviens no viņa tuvākajiem radiniekiem nemēģināja gūt informāciju par viņa veselības stāvokli.[25] Tomēr Burlakova sievas un meitu pārstāvji apgalvoja, ka patiesībā viņi lūdza sniegt šādu informāciju.[26][27]

Krievijas varasiestādes atteicās nodot Oļega Burlakova mirstīgās atliekas viņa māsai. Vēlāk personas, kas sevi dēvēja par Ludmilas Burlakovas advokātiem, organizēja viņa mirstīgo atlieku izvešanu no morga. Vera Kazakova vērsās Krievijas Izmeklēšanas komitejā, lūdzot veikt autopsiju. Atbilstoši izmeklētāja nolēmumam mirstīgās atliekas tika nogādātas citā morgā, bet Ludmila Burlakova pārsūdzēja šo lēmumu. Galu galā advokāti mirstīgās atliekas[8] pārveda uz Šveici,[28] un pēc tam – uz Kanādu.

2021. gada februārī Krievijas policija veica pārbaudi, lai konstatētu iespējamus Krievijas tiesību aktu pārkāpumus mirstīgo atlieku izvešanas laikā. 2021. gada oktobrī Solncevas starprajonu izmeklēšanas nodaļa (Maskavas Rietumu administratīvā apgabala Izmeklēšanas pārvalde) izskatīja Oļega Burlakova mirstīgo atlieku izvešanas apstākļus. Pārbaudes rezultātā tika konstatēts, ka Vnukovo muitas amatpersonas pieņēma viltotus dokumentus, kas tika noformēti miljardiera mirstīgo atlieku izvešanai uz Šveici.[8][28][29]

Burlakovs tika apglabāts Kanādā 2021. gada 16. jūlijā. Kā ziņo žurnāla “Kompanija” avots,[30] Burlakova pelni tika apbedīti kolumbārija sienā bez identifikācijas plāksnes.

Pretendenti uz mantojumu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz Oļega Burlakova mantojumu pretendē Ludmila Burlakova un abas viņa meitas, no vienas puses, kā arī viņa māsa Vera Kazakova un viņas vīrs un biznesa partneris Nikolajs Kazakovs, no otras puses. Tiesības uz mantojumu arī izvirzījusi Sofija Ševcova, kas rīkojas savas nepilngadīgas meitas, kuras tēvs esot Oļegs Burlakovs, vardā. 2021. gada decembrī Sofija Ševcova vērsās tiesā Sanktpēterburgā ar pieteikumu, lai noskaidrotu, ka Oļegs Burlakovs patiešām ir viņas meitas tēvs.[31]

Mediji ziņo, ka 2004. gadā Oļegs Burlakovs sastādīja testamentu. Vēlāk, 2018. gadā, viņš pats paziņoja, ka patiesībā tobrīd nekāda testamenta nebija. Pēc viņa nāves tika atrasts ar roku rakstīts testaments, kas tika datēts ar 2019. gadu.[30] Saskaņā ar šo dokumentu viņš atstāja visu savu mantu savai māsai Verai Kazakovai un viņas vīram Nikolajam Kazakovam; Burlakova sieva un meitas šajā testamentā netiek minētas.[32][33] Turklāt Oļegs Burlakovs uzdeva savai māsai un svainim rūpēties par Sofiju Ševcovu un viņas meitu, kā arī par citiem ģimenes locekļiem.[18] Krievijas tiesas apstiprināja šī testamenta īstumu.[34]

Starptautiskās tiesvedības lietā par mantojumu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Burlakova nāves dažādās pasaules valstīs vesela virkne tiesu un policijas iestāžu turpina uzsākto civilprocesu un kriminālprocesu izskatīšanu. Lielākoties tie skar tiesības uz aktīviem, kā arī pretenzijas, kas saistītas ar Oļega Burlakova mantojumu.[35]

Lielbritānijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielbritānijā Ludmila Burlakova cēla prasību Augstākajā tiesā. Viņa prasīja atzīt, ka Oļegs Burlakovs un Nikolajs Kazakovs nebija sadarbības partneri, un atlīdzināt zaudējumus, kuru apmērs pārsniedz 700 milj. USD. Pēc stāvokļa uz 2023. gada aprīli šis process ir agrīnā izskatīšanas posmā.[2][36]

Monako[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Monako turpinās civilprocess par 2019. gadā ar roku rakstītā un par labu Verai Kazakovai un Nikolajam Kazakovam sastādītā testamenta atzīšanu par spēkā esošu. Tiesa atzina, ka tai ir kompetence izskatīt šo lietu un iecēla mantojuma pārvaldītāju.[2]

Pret Ludmilu Burlakovu ir ierosināta krimināllieta sakarā ar svešas mantas piesavināšanās faktu un naudas līdzekļu atmazgāšanu, pārņemot viņai kā nominālajam turētājam glabāšanā nodotos aktīvus.

Panamā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burlakovam un Kazakovam bija bizness Panamā. Veronika un Ludmila Burlakova mēģināja iegūt kontroli pār dažiem Panamas uzņēmumiem, kas piederēja privātajiem Panamas paju fondiem, uzrādot nederīgas uzrādītāja akcijas un cenšoties mainīt direktoru padomes sastāvu šajos uzņēmumos. Šie mēģinājumi bija neveiksmīgi, un civilprocesu un kriminālprocesu ietvaros Panamas tiesa pieņēma lēmumus, kas aizliedz Veronikai un Ludmilai rīkoties kā šo Panamas uzņēmumu akcionārēm.

Melnkalne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā pērle (jahta)

Melnkalnes tiesā Burlakova atraitne un meitas mēģināja uzlikt arestu jahtai “Melnā pērle”, kas pieder Burlakova kontrolē bijušajai kompānijai.[37][38][39] Tiesa atteicās konfiscēt kuģi.

Šveice[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludmila Burlakova un viņas meitas ir ierosināja tiesvedību, prasot iesaldēt kontus, kas pieder Panamas juridiskajai personai, kuras beneficiārs bija Oļegs Burlakovs. Pieteikums tika atsaukts. Pēc tam sievietes izvirzīja dažas kriminālsūdzības pret Oļegu Burlakovu un Kazakoviem. Prokurors šīs sūdzības noraidīja.[9]

Ukraina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainā pret Ludmilu Burlakovu tika ierosinātas trīs krimināllietas: par necieņu pret tiesu, par mantojuma iegūšanu valdījumā krāpnieciskā ceļā, par svešas mantas piesavināšanos. Pēc stāvokļa uz 2023. gada aprīli visas trīs lietas ir sākotnējā izskatīšanas posmā. Ukrainas policija izsludināja Ludmilu Burlakovu meklēšanā.[40][41]

ASV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burlakova meitas cēla prasību pret Kazakovu ģimeni savu bērnu vārdā par summas 15 milj. USD apmērā piedziņu sakarā ar to, ka Burlakovi zaudēja tiesības uz luksusa dzīvokli Maiami (Floridas štatā). Šī procesa ietvaros Nikolajs un Vera Kazakovi cēla pretprasību, izvirzot pret Burlakoviem apsūdzības slepenā norunā nolūkā pārņemt un nolaupīt Kazakoviem piederošos aktīvus. ASV Nikolajs Kazakovs cēla pretprasību pret Ludmilu, viņas meitām un Gregoriju Glaineru. Kazakovi apgalvo, ka Glainers izmantoja savas zināšanas un profesionālos sakarus, lai veicinātu Kazakova un Oļega Burlakova partneru aktīvu nodošanu un izšķērdēšanu. Mēģinot slēpt šo aktīvu būtisku pārvietošanu uz ārzemēm, daži aktīvi, kā šķiet, tika pārvietoti caur riska ieguldījumu fondu “Ironwall Capital”, šim nolūkam radot nepatiesus ieguldījumu zaudējumus.[42]

2022. gada novembrī Burlakovas cēla prasību uz ASV Federālo Reketa un korupcijas apkarošanas likuma (RICO likums) pamata, apgalvojot, ka dažādi korporatīvo pakalpojumu sniedzēji un juridiskas personas ietilpa noziedzīgas organizācijas, kas nodarbojās ar reketu. Trīs mēnešus pēc tās iesniegšanas Burlakovas brīvprātīgi atsauca šo prasību.

Krievija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Veronika iesniedza pieteikumu par mantojuma apliecības izdošanu, Kazakovi Krievijā cēla civilprasību Krievijas tiesās par viņu atzīšanu par mantiniekiem, pamatojoties uz 2019. gadā ar roku sastādītā testamenta. 2022. gada 8. oktobrī Krievijas Federācijas Ļubļino rajona tiesa atzina 2019. gada testamentu par spēkā esošo. Burlakovas pārsūdzēja atzīšanu Maskavas pilsētas tiesā, kura 2023. gada 4. aprīlī uzturēja [zemākās instances] lēmumu.[43][44] Saskaņā ar Krievijas Federācijas Civilkodeksu testamenta forma tiek noteikta atbilstoši tās valsts likumiem, kurā personai bija pastāvīga dzīvesvieta testamenta sastādīšanas brīdī. Testaments nevar tikt atzīts par spēkā neesošu tā formas dēļ, ja forma atbilst testatora dzīvesvietas tiesību aktiem.[18]

Vienlaikus, stjuarte Sofija Ševcova vērsās Viborgas rajona tiesā, lūdzot atzīt, ka viņas meita Nikola ir Oļega Burlakova meita. 2022. gada 11. martā tiesa viņu atbalstīja. Šis lēmums arī tika pārsūdzēts, un apelācijas tiesa to atcēla un nozīmēja ģenētisko ekspertīzi.[45]

Ludmila Burlakova vērsās Sanktpēterburgas Petrogradas rajona tiesā ar prasību pret Nikolaju Kazakovu, lūdzot piedzīt no viņa summu 800 milj. Krievijas rubļu apmērā. Pirmās instances tiesa atteicās apmierināt prasību, Ludmila Burlakova pārsūdzēja tās lēmumu. 2022. gada 22. oktobrī apelācijas tiesa uzturēja pirmās instances tiesas lēmumu. Kasācijas instances tiesā tika iesniegta apelācijas sūdzība, bet 2023. gada 3. martā kasācija arī tika noraidīta.

Latvija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas varasiestādes uzsāka krimināllietu pret Sofiju Ševcovu, Ludmilu Burlakovu un Jeļenu Burlakovu, kā arī vietējo notāri Ingūnu Bobrovsku par iespējamu vienošanos, lai kofiscētu Oļega Burlakova aktīvus, krāpnieciskā ceļā saņemot apliecību par tiesībām uz mantojumu.[4][42][2]

Kiprā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kiprā drīzumā tiks apstrīdēts Ludmilas Burlakovas un viņas meitu lūgums par t.s. ad colligenda ordera izdošanu attiecībā uz tās kompānijas akcijām, kurai pieder slavenā jahta “Melnā pērle”. Ad colligenda ordera izdošana tika apstrīdēta uz Kazakovu iesnieguma pamata. Kazakovi lūdza izdot t.s. prerogatīvo certiorari tiesas rīkojumu (kārtībā, kādā augstākstāvošā tiesa izprasa lietu no zemākstāvošās tiesas pārskatīšanai). Augstākā tiesa pieņēma lēmumu par labu Kazakovu kungiem. Ludmila Burlakova un viņas meitas pārsūdzēja šo lēmumu un šobrīd šī apelācija gaida izskatīšanu Augstākajā tiesā.

Turklāt Kipras tiesa pašlaik izskata Kazakovu iesniegto pārsūdzību pret pagaidu orderi, saskaņā ar kuru juridiskā persona, kuras īpašumā atrodas “Melnā pērle”, ir jānodod mantojuma pārvaldītājiem, kas tika iecelti Latvijas tiesas izskatītās mantošanas lietas ietvaros.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 24. augustā. Skatīts: 2023. gada 24. augustā.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Vladislav Inozemtsev. «Inozemtsev. On Russia-style (inheritance) business». Delfi (angļu). Skatīts: 2023-08-01.
  3. ↑ «Latvijas policija novērš Krievijas valstspiederīgo mēģinājumu nelikumīgi sagrābt Latvijā atstātu mantojumu». forbesbaltics.com (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 25. septembrī. Skatīts: 2023. gada 23. augustā.
  4. ↑ 4,0 4,1 «Pietiek :: Latvijā sākts kriminālprocess pret Krievijas valstspiederīgajiem, kuri pretendē uz krievu oligarha atstāto mantojumu». pietiek.com (latviešu). Skatīts: 2023-08-01.
  5. ↑ «Family Of Wealthy Russian Businessman Wants Independent Investigation Of Death». RFERL (angļu). 2021. gada 27. jūnijs.
  6. ↑ «Oleg Burlakov, Leading Russian Entrepreneur, Self-Made Billionaire & Eco-Sailing Pioneer Dies At 72». www.businesswire.com (angļu). 2021. gada 18. augusts.
  7. ↑ «Семья миллиардера Бурлакова хочет провести независимую экспертизу обстоятельств его смерти». Forbes.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 Юлия Романова. «Наследный принцип: чем закончится спор за миллиарды Олега Бурлакова». Известия (krievu), 2021-10-20. Skatīts: 2022-02-14.
  9. ↑ 9,0 9,1 «Russian Inheritance Battle Reaches Switzerland». finews.com (angļu). 2022. gada 25. marts. Skatīts: 2022. gada 16. aprīlis.
  10. ↑ «Появилось второе завещание олигарха, имеющего активы в тюменском бизнесе». РБК (krievu). 2021. gada 15. decembris.
  11. ↑ «Олег Бурлаков». Forbes.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  12. ↑ 12,0 12,1 «Бизнесмен из списка Forbes умер от коронавируса». Forbes.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  13. ↑ «Россиянин из списка Forbes умер от коронавируса». РБК (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  14. ↑ Cyprus Digest Team. «Cyprus πεδ battlefield for a $ 200 million Russian cruise ship». cyprus-digest.com (en-US), 2022-03-12. Skatīts: 2024-02-14.
  15. ↑ «Зеленые паруса. Как один из самых скрытных участников списка Forbes Олег Бурлаков увлекся судостроением». Forbes.ru (krievu). 2017. gada 12. oktobris.
  16. ↑ «Люблинский суд решил по-княжески». Коммерсантъ (krievu). 2022. gada 24. novembris.
  17. ↑ «The Lublin court recognized the law of Monaco: the sister of the late Vera and her husband Nikolai Kazakov will receive a fortune of 3 billion - Ruscrime». ruscrime.com (angļu). 2022. gada 29. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 6. decembrī. Skatīts: 2023. gada 23. augustā.
  18. ↑ 18,0 18,1 18,2 18,3 18,4 «Семейные ценности: как наследники Олега Бурлакова борются за $2,7 млрд». Forbes.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  19. ↑ «Завещание по праву проживания: наследство Олега Бурлакова может получить его сестра». newizv.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  20. ↑ «"Чёрная жемчужина" за $250 млн: что будут делить наследники мультимиллионера Бурлакова». Life.ru (krievu). 2021-06-28. Skatīts: 2022-02-14.
  21. ↑ «Супруга участника списка Forbes Олега Бурлакова подала на него в лондонский суд». Forbes.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  22. ↑ «В Москве совершено покушение на бизнесмена Бурлакова». Forbes.ru (krievu). 2018. gada 6. novembris.
  23. ↑ «Следствие активизировало дело о покушении на российского миллионера после его смерти от коронавируса». secretmag.ru (krievu). Skatīts: 2023-08-01.
  24. ↑ «Russian Multi-Millionaire Escapes Assassination Attempt, Media Report». The Moscow Times (angļu). 2018-11-06. Skatīts: 2023-08-01.
  25. ↑ 25,0 25,1 «Тело миллионера Бурлакова передано его жене». Forbes.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  26. ↑ 26,0 26,1 «Миллионера Бурлакова похоронили в Канаде». Forbes.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  27. ↑ «"Начался танец на костях": сестра умершего миллионера Бурлакова обратилась в СК». Forbes.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  28. ↑ 28,0 28,1 Натали Нойманн. «Тело миллиардера из списка Forbes Бурлакова незаконно вывезли в Швейцарию». Общественная служба новостей (krievu), 2021-10-18. Skatīts: 2022-02-14.
  29. ↑ «Стало известно о незаконном вывозе тела миллиардера Бурлакова в Швейцарию». www.mk.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  30. ↑ 30,0 30,1 «Продолжается борьба за наследство Олега Бурлакова». ko.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  31. ↑ «Наследники рвут тело покойного - Вера Казакова, Людмила Бурлакова и София Шевцова бьются за счета, $ 650 млн и "Чёрную жемчужину" Олега Бурлакова». versia.ru (krievu). Skatīts: 2022-02-14.
  32. ↑ Елена Белова. «В Монако нашли завещание российского бизнесмена Олега Бурлакова». Известия (krievu), 2021-08-20. Skatīts: 2022-02-14.
  33. ↑ Евгений ПРОСКУРЯКОВ. «Наследники российского богача спорят из-за "пиратской яхты" стоимостью в 21 млрд рублей». kp.ru (krievu), 2021-11-23. Skatīts: 2022-02-14.
  34. ↑ «Суд поделил богатства умершего от COVID-19 миллионера Бурлакова». РИА Новости (krievu). Skatīts: 2023-08-01.
  35. ↑ «Family Of Wealthy Russian Businessman Wants Independent Investigation Of Death». Radio Free Europe/Radio Liberty (angļu). 2021-06-27. Skatīts: 2023-08-01.
  36. ↑ Jonathan Ames. «Russian oligarch’s widow and daughters fight for a share of his £3bn estate» (angļu), 2023-07-31. ISSN 0140-0460. Skatīts: 2023-08-01.
  37. ↑ «Oleg Burlakov, Leading Russian Entrepreneur, Self-Made Billionaire & Eco-Sailing Pioneer Dies At 72». www.businesswire.com (angļu). 2021-08-18. Skatīts: 2023-08-01.
  38. ↑ «Remembering Oleg Burlakov: Russian Billionaire and Visionary in Yachting Industry». SuperYachtFan (angļu). Skatīts: 2023-08-01.
  39. ↑ «Russian Oligarch’s 'Black Pearl' at the Center of Huge Legal Dispute Over His Fortune». BoatBlurb (angļu). 2021-12-29. Skatīts: 2023-08-01.
  40. ↑ Joseph. «The family of a Russian oligarch in the EU is hiding almost $ 1.5 billion from sanctions - media - Daily News Hack» (angļu), 2023-05-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-07-29. Skatīts: 2023-08-01.
  41. ↑ Camille Esteve. «Oleg Burlakov: who will get the inheritance?». Monaco Tribune (en-US), 2023-12-20. Skatīts: 2024-02-14.
  42. ↑ 42,0 42,1 «Latvian police foil an attempt by Russian nationals to illegally seize inheritance left in Latvia - The Daily». the-daily.org (angļu). 2017. gada 3. oktobris.
  43. ↑ «Конец ушлой вдовы и ее дочерей - В битве за многомиллиардное наследство суд признал единственное завещание Олега Бурлакова». versia.ru (krievu). Skatīts: 2023-05-19.
  44. ↑ «Суд поделил богатства умершего от COVID-19 миллионера Бурлакова». РИА Новости (krievu). 2022-11-24. Skatīts: 2023-05-19.
  45. ↑ «Суд без генетической экспертизы признал наследником миллиардера полуторагодовалую девочку» (krievu). Skatīts: 2023-08-01.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Burlakova_lieta&oldid=4036978"