Ukraina

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsti Eiropā. Par apdzīvotu vietu Vīksnas pagastā skatīt rakstu Ukraina (ciems).
Ukraina
Україна
Ukrainas karogs Ukrainas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaЩе не вмерла України ні слава, ні воля  
Ne Ukrainas slava, ne brīvība nav zudusi

Location of Ukraine
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Kijeva
50°27′N 30°30′E / 50.450°N 30.500°E / 50.450; 30.500
Valsts valodas ukraiņu valoda
Valdība Pusprezidentāla unitāra valsts
 -  Prezidents Petro Porošenko
 -  Premjerministrs Volodimirs Groismans
Neatkarība Pēc PSRS sabrukuma 
 -  Deklarēta 1991. gada 24. augustā 
 -  Referendums 1991. gada 1. decembrī 
 -  Noslēgta 1991. gada 26. decembrī 
Platība
 -  Kopā 603 628 km² (44.)
 -  Ūdens (%) 7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2013. g. 45 469 800 (27.)
 -  Blīvums 72,3/km² (115.)
IKP (PPP) 2007. gada aprēķins
 -  Kopā $399,866 miljardi[1] 
 -  Uz iedzīvotāju $8624[1] 
Džini koef. (2006) 31[2] (vidējs
HDI (2005) 0.788 (vidējs) (76.)
Valūta Grivna (UAH)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .ua
ISO 3166-1 kods 804 / UKR / UA
Tālsarunu kods +380

Ukraina (ukraiņu: Україна) ir valsts Eiropas austrumos. Ziemeļos tā robežojas ar Baltkrieviju, austrumos — ar Krieviju, rietumos — ar Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un Moldovu, bet no dienvidiem to apskalo Melnā jūra. Pēc platības lielākā valsts Eiropā (neskaitot Krieviju un Turciju, kuru teritorijas ir gan Eiropā, gan Āzijā).

Tās platība ir 603,7 tūkstoši km2, garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir 893 km, no rietumiem uz austrumiem — 1316 km. Kopīgais sauszemes robežas garums ir 6500 km, jūras — 1050 km. Iedzīvotāju skaits 2013. gadā sasniedza 45,5 miljonus cilvēku.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ukrainas vēsture

No vismaz 9. gadsimta Ukrainas teritorija bija viduslaiku varjagu pārvaldītās austrumslāvu civilizācijas centrs, kurā izveidojās Kijevas lielkņaziem pakļauta valsts. 14. gadsimtā Ukrainas teritorijas ziemeļu un rietumu daļas nonāca Lietuvas dižkunigaitijas, Polijas karalistes un vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts, bet dienvidu un austrumu daļa Zelta Ordas, vēlāk Krimas hanistes pakļautībā. 17. gadsimtā Ukrainas vidienē nodibinājās ukraiņu kazaku valsts Zaporožjes Seča. Pēc atkārtotiem krievu-turku kariem un Polijas dalīšanas 18. gadsimta beigās Ukrainas austrumu un dienvidu daļas nonāca Krievijas impērijā, bet rietumu daļa bija Austroungārijas sastāvā kā Galīcijas un Lodomērijas karaliste.

Pēc Februāra revolūcijas Kijevā 1917. gada 17. martā tika nodibināta Ukrainas Centrālā Rada, kas pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Sarkanā armija atkāpās no Ukrainas teritorijas, 1918. gada 29. aprīlī ar Vācijas atbalstu Pavlo Skoropadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas valsts izveidi Vācijas protektorātā, bet 19. oktobrī Ļvovā tika pasludināta Rietumukrainas Tautas Republika. 1919. gada 22. janvārī Kijevā noslēdza līgumu par Rietumukrainas apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku. 1919. gada 10. martā izsludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidi. 1920. gada 12. jūnijā Sarkanā Armija ieņēma Kijevu un pakļāva visu Ukrainas teritoriju, izņemot Galīciju. Pēc Rīgas miera līguma 1921. gada 18. martā Ukrainas teritoriju sadalīja starp Poliju un Ukrainas SPR. 1922. gada 29. decembrī Ukrainas SPR parakstīja vienošanos par PSRS izveidi. Otrā pasaules kara laikā 1939. gadā Ukrainas PSR pievienoja daļu no Polijas kampaņas rezultātā PSRS okupētās teritorijas un 1940. gadā okupēto Rumānijas daļu. Pēc kara beigām 1945. gadā Ukrainas PSR pievienoja Čehoslovākijas austrumu daļu, bet 1954. gadā Krimas apgabalu.

Ukraina atguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. 2013. gada decembrī Kijevā sākās pret valdību vērstas demonstrācijas jeb Eiromaidans, Augstākā Rada nobalsoja par prezidenta V. Janukoviča atlaišanu no amata. Krievijas Federācija veica militāru intervenci Krimā, prokrieviskie separātisti uzsāka militāras akcijas, kas 2014. gada aprīlī pārauga Donbasa karā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas fizģeogrāfiskā karte

Ukrainas platība ir 603 549 km², kas to ierindo 44. vietā pēc platības pasaulē un 1. vietā Eiropā starp valstīm, kas pilnībā atrodas Eiropas teritorijā. Valsts lielākā daļa atrodas Austrumeiropas līdzenumā skujkoku un jaukto mežu, mežastepes un stepes zonās. Virsmas vidējais augstums 100—200 m v.j.l. Rietumdaļā izvietojusies Volīnijas augstiene (augstumi līdz 342 m vjl), Podolijas augstiene (471 m) un Karpatu kalni ar valsts augstāko virsotni Hoverlu (2061 m), austrumos un dienvidaustrumos — Doņecas skrausts (367 m) un Pieazovas augstiene, dienvidos — Krimas pussala ar Krimas kalniem (Romankošs 1545 m). Ziemeļdaļā plešas Poļesjes zemiene, vidusdaļā — Piedņepras zemiene un Piedņepras augstiene, dienvidos — Melnās jūras zemiene.[3]

Upju kopgarums ir ap 170 000 km; 117 upes ir garākas par 100 km. Visvairāk upju ir Poļesjē un Austrumkarpatos, vismazāk — stepju rajonos. Valsts lielākā upe ir Dņepra, kuras baseins aizņem 48% Ukrainas teritorijas. Dņepras galvenās pietekas ir Desna, Pripete, Sula, Psela, Vorskla, Samara, Rosa, Inhuleca. Citas lielākās upes ir Donava, Dņestra, Dienvidbuga, Siverskijdoņeca, Pruta. Uz Dņepras izbūvētas trīs lielas ūdenskrātuvesKahovkas ūdenskrātuve, Kremenčukas ūdenskrātuve un Kijevas ūdenskrātuve, kā arī vairākas nelielas. Upes tiek izmantotas kuģošanai.

Ukrainā nav lielu ezeru; lielākās ūdenstilpes ir Jalpuhs, Kahuls un piekrastes limāniSasiks, Dņestras limāns, Moločnas limāns.

Derīgie izrakteņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas ģeotektonisko struktūru dažādība un to attīstības ģeodinamiskie apstākļi noteica neskaitāmu derīgo izrakteņu iegulu izveidi. Visnozīmīgākās ir dzelzsrūdas, mangāna rūdas, urāna rūdas, ogles, gāze, nafta un kondensāts, titāns, cirkons, sērs, kaolīns, grafīts, rūdu nesaturošās izejvielas metalurģijai un apdares akmens. Pasaulē un Eiropā paši lielākie rūdas objekti: Krivojrogas dzelzsrūdas, Nikopoles mangāna rūdas, un Doņeckas ogļu baseini; Iršanskas titāna rūdas, Kirovohradas urāna rūdas, Pobužskskas grafīta rūdas rajoni Ukrainā ir krams, pirofilīta slāneklis, smilšakmens, kaļķakmens un krīts, akmens sāls, dzintars, pusdārgakmeņi, minerālūdeņi. Ukrainā atrastas unikālas, pagaidām pasaulē vienīgās Peržankas berilija iegulu atradnes, kas saistās ar ļoti retu minerālu — genthelvītu. Zemes dzīlēs atrastas rūpnieciskas zelta, litija, skandija, retzemju metālu, fluorīda, degslānekļa, fosforīta atradnes. Ir cerības atrast izstrādāt jaunus derīgo izrakteņu veidus: varu, platinoīdus, molibdēnu, alvu, tantalu, niobiju, vanādiju u.c. Arvien lielāka uzmanība tiek veltīta Poļesjes dzintaram, Volīnijas topāziem, morioniem, labradoriem, Krimas kerčenītiem. Ukraina aizņem 0,4% pasaules sauszemes un nodrošina 5% minerālizejvielu un to pārstrādes produktu, tai skaitā 20% mangāna un 10% dzelzsrūdas, 3% ogļu. Izpētīto galveno derīgo izrakteņu rezervju aptuvens novērtējums ASV dolāros pārsniedz 7 triljonus dolāru.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas teritorijai raksturīgs visumā labvēlīgs klimats. Tomēr, tās novietojuma fiziski-ģeogrāfiskās īpatnības un pāri tai cirkulējošie procesi nosaka lielo klimatisko apstākļu dažādību un salīdzinoši biežo dažādu bīstamu laika apstākļu atkārtojamību. Ukraina novietojusies Eiropas dienvidaustrumos mērenā klimata joslā. Tās lielākajai daļai raksturīgs mēreni kontinentāls klimats. Ukrainas teritorija atrodas divās klimatiskajās — mērenajā un subtropiskajā platuma zonās. Pēdējā aptver tikai Krimas Dienvidu krastu. Ukrainā uzskaita šādus klimatiskos apgabalus: Atlantijas-kontinentālo, kas ietver jaukto mežu un meža stepes zonu, Ukrainas Karpatu kalnu masīvu, Krimas kalnus, Krimas dienvidu piekrasti.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas administratīvais iedalījums ir 24 apgabali (область), 2 pilsētas (місто) un viena autonomā republika (Автономна Республіка).

UKR Kiev map.svg

Ukrainas simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karogs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ukrainas karogs
Ukrainas karogs Ļvovas pils tornī

Ukrainas karoga rašanos saista ar 1848. gadu, kad pēc Polijas sadalīšanas daļa tagadējās Ukrainas teritorijas - Galīcija ietilpa Austroungārijas impērijā . Toreiz ukraiņu interešu pārstāvji griezušies pie imperatora Franča Jozefa ar lūgumu par ukraiņu karogu atzīt zili sarkano karogu.[nepieciešama atsauce] Taču imperatora māte vēlējusies, lai karogā tiktu iekļauta austriešu impērijas krāsa. Toreiz tāda skaitījās dzeltenā. Tādēļ par ukraiņu karogu imperators apstiprināja dzelteni zilo.[nepieciešama atsauce]

1918. gadā, kad tika proklamēta neatkarīgā Ukrainas Tautas Republika, par tās karogu kļuva dzelteni zilais karogs uz kura tika attēlots trīsžuburis.

Visbeidzot 1992. gadā Ukrainas Augstākā padomē dzelteni zilais karogs tika pasludināts par Ukrainas valsts karogu. Karoga proporcijas ir 2:3. Karoga apraksts ir iekļauts Ukrainas Republikas konstitūcijas 20. pantā.

Ukrainas karoga simbolisms tiek pamatots ar Ukrainu kā tradicionālo labības audzēšanas valsti, tādēļ dzeltenā krāsa tiek tulkota kā labības krāsa, savukārt gaiši zilā Ukrainas skaidrās debesis.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju īpatsvars, kuri uzskata sevi par ukraiņiem, Ukrainas apgabalos (2001. gada tautskaites dati)
Iedzīvotāju īpatsvars, kuri krievu valodu uzskata par dzimto, Ukrainas apgabalos (2001. gada tautskaites dati)

Pēdējā Ukrainas tautas skaitīšana notika 2001. gadā. Iedzīvotāju skaits tolaik bija 48 miljoni 457 tūkstoši, no viņiem pilsētās dzīvoja 67,2%, bet laukos 32,8%. Deviņās pilsētās bija vairāk kā 500 000 iedzīvotāju.

Pēc 2001. gada datiem Ukrainas iedzīvotāji piederēja vairāk kā 130 dažādām etniskām grupām. Lielākā etniskā minoritāte ir krievi, kas dzīvo galvenokārt Ukrainas austrumu un dienvidu apgabalos. 67,5% iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, 29,6% krievu valodu, bet 2,9% kādu citu valodu. 85,2% ukraiņu par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, bet 14,8% krievu valodu.[4] 2001. gadā 87,9% iedzīvotāju uzskatīja, ka viņi teicami runā ukrainiski, bet 65,7%, ka viņi teicami runā krieviski. Iepriekšējā, 1989. gada tautskaitē 78,0% iedzīvotāju uzskatīja, ka viņi teicami runā ukrainiski, bet 78,4%, ka viņi teicami runā krieviski.[5]

Etniskais sastāvs (2001)
Ukraiņi
  
77.8%
Krievi
  
17.3%
Baltkrievi
  
0.6%
Moldāvi
  
0.5%
Krimas tatāri
  
0.5%
Bulgāri
  
0.4%
Ungāri
  
0.3%
Rumāņi
  
0.3%
Poļi
  
0.3%
Citi
  
1.7%

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Ukrainian GDP (PPP)». IMF, World Economic Outlook Database, October 2007. Skatīts: 2008-03-10.
  2. «Ukraine». CIA World Factbook. 2007-12-13. Skatīts: 2008-05-28.
  3. «Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 726. lpp.
  4. About number and composition population of UKRAINE by All-Ukrainian population census'2001 data (angliski)
  5. First All-National Population Census: historical, methodological, social, economic, ethnic aspects (angliski)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]