Carnikavas grāfiene Agripīne

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Carnikavas grāfiene Agripīne, dzimusi Apgripīne Džaparidze (gruzīnu: აგრაფინა ჯაფარიძე, გრაფინია ფონ ზარნეკაუ), arī Agripīne Dadiani; dzimusi 1855. gada 25. oktobrī (6. novembrī) Imeretijas dižciltīgo Konstatīna un Melānijas Džaparidžu ģimenē, kas zināma no 15. gadsimta[1] un par kuru pēdējā gruzīnu Kartvelu-Kahetijas cara Georgija XII dēls princis Joanu Bagrationu (1768-1830) izpētījis, ka tā cēlusies no mongoļu karavadoņa Džapara (Jap'ar), kas pārgāja Tbilisi patriarha austrumu ortodoksālajā kristietībā[2], kuru Krievijas impērijas dižciltīgo sarakstos atzina 1850. gadā[3]. 1876. gadā Apgripīne apprecēja gruzīnu dižciltīgo Tarielu Dadiani, no kura laulībā viņiem piedzima Mikels, Levanti un Nino.

Carinikavas grāfiene Agripīne

Carnikavas grāfienes titulu gruzīnu princesei Apgripīnai Džaparidzei (принцесса Агриппина (Аграфеноа) Константиновна Зарникау) piešķīra Konstatīna brālis Oldenburgas lielhercogs, Aleksandra III ģenerāldjutants Aleksandrs Petrovičs Oldenburgs (1844-1932) 1882. gada 20. oktobrī, pēc tam, kad tā paša gada 8. oktobrī Konstantīns Petrovičs Oldenburgs viņu apprecēja.[4] Konstantīns Petrovičs "atpirka" Agripīni no pirmā vīra par astronomisku atkāpšanās naudu - vienu miljonu zelta rubļu[5]. Laulībā ar Konstantīnu Petroviču piedzima trīs dēli un trīs meitas - Aleksandra Nariškina (1888. gada 10. maijs - 1957. gada 28. maijs), Katrīna (1988. gada 16. septembris - 1963. gada 24. decembris), Nikolajs (1885. gada 7. maijs - 1976. gads), Aleksejs (1887. gada 16. jūlijā - 1918. gada 16. septembrī), Pēteris (1889. gada 26. maijs - 1961. gada 1. novembris), Nina (1892. gada 13. augusts - 1922. gads)[6]. Lai arī Agripīne neptietiekami labi runāja franciski[7], tomēr apbūra Krievijas imperatora galmu, par viņu pat Nikolajs II rakstīja: "izcili, ārkārtīgi skaista meitene, no gleznainākajiem reģioniem"[8]. Carnikavas grāfiene Agripīne 1896. gadā organizēja skandalozo Nikolaja II brāļa, carēviča lielkņaza Georgija Aleksandroviča (1871-1899) laulību ar savu māsīcu Nakašidzi, kuras rads princis Viktors Nakašidze bija gruzīnu nacionālists, kas piedalījās 1885. gada atentāta mēģinājumā pret Georgija Aleksandroviča tēvu, imperatoru Aleksandru III spridzinot[9], un plānoja atentātu pret Georgija Aleksandroviča brāli Nikolaju II ar indi[10]. Apgripīne mira 1926. gada 18. oktobrī un ir apglabāta Kutaisi.

Apgripīnes pēcteči, no kuriem 2013. gadā dzīvi ir divpadsmit[11], ir Carnikavas grāfi, jo nevienlīdzīgās laulības dēļ nevarēja saņemt augsto Holšteinu-Gottropu Oldenburgas hercogu titulu. Agripīne kļuva tieši par Carnikavas grāfieni, jo iepriekš atteicās no vāciskā von Bose, jo gruzīnu valodā tas skan līdzīgi vārdam bozi (ბოზი) jeb "mauka"[7]. Pēc 1917. gada apvērsuma Agripīnes bērni aizbēga uz Franciju, izņemot divus - Alekseju, kuru noslepkavoja boļševiki, kā arī psihiski slimo meitu Ninu, kura bija slavena ar it kā esošo spēju izsaukt garus[12] un mira 1922. gadā pēc boļševiku veiktās Gruzijas okupācijas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Toumanoff, Cyril (1967). Studies in Christian Caucasian History, p. 272. Georgetown University Press.
  2. princis Joans Bagrations (1768-1830). Japaridze (Princes of Imereti). The Brief Description of the Georgian Noble Houses. Retrieved on December 19, 2007.
  3. (krieviski) Джапаридзе. Russian Biographic Lexicon. Retrieved on December 19, 2007.
  4. http://regiment.ru/bio/O/9.htm
  5. Radio Free Europe/Radio Liberty, რა კოლექციას ინახავს თბილისის ერთ-ერთი ულამაზესი შენობა? January 8, 2009
  6. C. Arnold McNaughton, The Book of Kings: A Royal Genealogy, in 3 volumes (London, U.K.: Garnstone Press, 1973), volume 1, page 214-217.
  7. 7,0 7,1 Japaridze, Gocha. "აგრაფინა კისკისაო" ჩვენი მწერლობა, №20, 2011
  8. The Washington Post, 12 April 1906, p. 2
  9. "Nihilists arrested", The Church Weekly, 18 January 1901, p. 44, Col. 3
  10. "Nihilists Resort to Borgia's Art: Plot to Kill the Czar by Impregnating His Gloves with Poison Almost Succeeds," New York World, 6 September 1896, p. 25, col. 5
  11. http://heinbruins.nl/Nassau.html
  12. Igor Obolensky. "The Palace with the Unicord: The Walls of the Past." Modi Magazine, Summer Edition, p. 53.