Februāra revolūcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Putilova fabrikas strādnieču demonstrācija revolūcijas dienās

Februāra revolūcija bija pavērsiena punkts Krievijas impērijas un pasaules vēsturē, tā aizsāka 1917. gada Krievijas revolūciju, kuras rezultātā sabruka Krievijas impērija un etnisko minoritāšu nomaļu reģioni, tai skaitā Latvija, ieguva neatkarību. Nestabilā Krievijas Pagaidu valdība tika gāzta oktobra beigās boļševiku īstenotajā Oktobra revolūcijā, kas 1918. gadā izraisīja Krievijas pilsoņu kara sākšanos.

Februāra revolūcijas pirmajās dienās bija iesaistīti vairāki spēki. Ja demonstranti Petrogradas ielās vēlējās carisma sistēmas beigas un mieru, tad augstākās aristokrātijas, armijas un politiķu aprindas gribēja vienīgi nemākulīgā Nikolaja II gāšanu no troņa un monarhijas turpināšanos, kā mazgadīgā troņmantinieka Alekseja reģentūru. Nikolaja II lēmums atteikties no troņa arī Alekseja vārdā, un sekojošais viņa brāļa Mihaila lēmums nepieņemt troni radīja neparedzētu situāciju. Valsts varu ar steigu nācās pārņemt Valsts Domes deputātu radītai Pagaidu valdībai, kura jau savā pirmajā manifestā vairākos jautājumos piekāpās Petrogradas padomes prasībām.

Streiki galvaspilsētā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1914. gada vasarā Krievijā bija izvērsies plašs streiku vilnis, kas izbeidzās tikai līdz ar Pirmā pasaules kara sākšanos un rūpniecība militarizāciju. Taču jau 1916. gadā streiku apmērs pārsniedza 1913. gada līmeni un 1917. gads sākās ar pakāpeniski pieaugošu streiku skaitu.

Vēl 22. februārī cars situāciju galvaspilsētā uzskatīja par normālu, un ar vilcienu devās uz armijas štābu Mogiļevā.

Par spīti demonstrāciju aizliegumam un pat strādnieku kustības vadītāju lūgumiem, 23. februāra rītā (8. marts jaunajā stilā) Petrogradas strādnieces izgāja demonstrācijās, lai pieprasītu zemākas pārtikas cenas. Lielākās demonstrācija notika Viborgas priekšpilsētā, kur atradās lielas austuves un tekstila fabrikas. Viņām pievienojās vairāki tūkstoši strādnieku no tuvumā esošajām metālapstrādes fabrikām. Ap pusdienlaiku streikoja 50 000 Viborgas priekšpilsētas strādnieku. Dienas beigās, kad viņi sasniedza pilsētas centru, demonstrantu skaits pieauga līdz 100 000.[1] Neviena no nelegālajām sociālistu partijām nebija iesaistīta šo streiku organizēšanā un sekojošā revolūcija tām nāca kā pilnīgs pārsteigums.

24. februārī streiku vilnis paplašinājās, tam pievienojās kuģu būvētas strādnieki un Petrogradas universitātes studenti. Kopā ielās izgāja 200 000 streikotāju un demonstrantu.

25. februārī sākās milzīgo demonstrantu un streikotāju pūļu sadursmes ar kareivjiem, daļa no kuriem sāka atteikties izpildīt pavēli par šaušanu uz cilvēkiem. Sākās revolucionārās Petrogradas padomes veidošanās. Cars nosūtīja telegrammu Petrogradas garnizona komandierim, pavēlot likvidēt nemierus.

26. februāris bija svētdiena. Pilsētā iestājās mānīgs miers. Strādnieku lielākā daļa bija savos dzīvokļos, bet pilsētas centrā, Znamenskas laukumā sākās vidusšķiras demonstrācija un to izklīdināt nosūtītie Volīnijas leibgvardes pulka kareivji šāva pūlī, daudzus nogalinot. Notikums smagi ietekmēja leibgvardes kareivju noskaņojumu. Tikmēr Petrogradas garnizona komandieris nosūtīja caram telegrammu, ka nemieri pilsētā ir apspiesti.

27. februāra rītā Volīnijas leibgvardes pulka kazarmās kareivji nošāva divus virsniekus un pārgāja tautas pusē, kaujas ierindā izejot ielās. Drīz arī vairākas citas Petrogradas garnizona vienības pārgāja tautas pusē. Kareivji un demonstranti ielauzās tiesas ēkā, atbrīvojot arestētos revolucionārus un aizdedzinot tiesas ēku. Cara valdība jau vairs nekontrolēja situāciju galvaspilsētā. Sākās policijas iecirkņu ieņemšanas un policistu linčošanas. Taurijas pils vienā spārnā Valsts Domes pagaidu komitejas pārstāvji gatavojās Pagaidu valdības izveidošanai, kamēr otrā spārnā streikotāji, kareivji un sociālistu partiju pārstāvji jau sarīkoja pirmo Petrogradas padomes sapulci.

Cara valdības ministri, redzot militārās varas sabrukumu galvaspilsētā, nespēja vienoties par konkrētu rīcību. 28. februāra vakarā Petrogradas militārais gubernators atzina, ka pūlis ir pārņēmis visas dzelzceļa stacijas, munīcijas noliktavas un telefona centrāles. Armijas augstākajai vadībai bija divas izvēles – nosūtīt frontes armijas vienības uz galvaspilsētu un cerēt, ka tās paliks lojālas caram, vai arī meklēt politisku risinājumu kopā ar Valsts Domes pārstāvjiem.

Petrogradas padome[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 25. februārī Petrogradas sociālistu vidū radās ideja izveidot strādnieku padomi, līdzīgu tām, kādas pastāvēja 1905. gada revolūcijas laikā. 27. februārī atbrīvotie revolucionāri devās uz Taurijas pili, kur kopā ar Domē pārstāvētajiem sociālistiem nodibināja Strādnieku deputātu padomes pagaidu izpildkomiteju. Tā aptvēra plašu politisko spektru - menševikus, boļševikus, eserus, sociālistus, trudovikus (tai skaitā Kerenski), ebreju bunda biedrus, poļu un latviešu sociālistus. Šādi aizsākās divvaldība, kurā Padome pārstāvēja aktīvos revolūcijas īstenotājus no tautas, kamēr Pagaidu valdība bija centrisko liberāļu izveidota, un pieņemama Krievijas turīgajai šķirai un armijas vadībai.[2]

Carisma krišana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Revolūcijas dienā Valsts Domes pārstāvji atkārtoti lūdza imperatoru, kurš pirms nemieru sākšanās 22. februārī ar vilcienu bija devies uz armijas štābu Mogiļevā, izveidot jaunu valdību. Par spīti Nikolaja II atteikumam sasaukt Valsts Domes sēdi, deputāti no liberālās kadetu partijas un Progresīvā bloka turpināja sapulces.

Pleskavā Nikolaju II, kurš bija atceļā no Mogiļevas, sagaidīja virspavēlniecības virsnieku un Domes delegācija, kas lūdza caram atteikties no troņa. 2. martā Nikolajs II piekrita atteikties no troņa savā un ar hemofiliju slimā troņmantinieka Alekseja vārdā par labu savam brālim Mihailam.[3]

Vienlaikus ar atteikšanos no troņa, Nikolajs II iecēla kņazu Ļvovu par premjerministru, tā apstiprinot Valsts Domes pagaidu komitejas jau izveidoto Pagaidu valdību. Pagaidu valdību vadīt uzticēja bezpartejiskajam kņazam Georgam Ļvovam, kurš par ministriem uzaicināja vairākus kadetus un lielkapitālistus, kā arī vienu mērenu sociālistu, Kerenski.

Uzzinot par Nikolaja II atkāpšanos, Domes pagaidu komitejā izraisījās diskusija par monarhijas nākotni. Kamēr Miļukovs to aizstāvēja, Kerenskis to noraidīja. Nikolaja brālis Mihails arī bija vāja rakstura cilvēks, un pēc tikšanās ar pagaidu komiteju, kuras laikā Miļukovs aicināja viņu glābt Krieviju, bet Kerenskis brīdināja par pilsoņu karu, izlēma nepieņemt kroni, ja vien to viņam nepiedāvātu Satversmes sapulce. Mihaila lēmums atteikties no troņa nozīmēja Romanovu monarhijas beigas.

Pagaidu valdībai jau no paša sākuma trūka patiesas leģitimitātes, jo Valsts Dome kara dēļ sanāca reti un faktiski beidza pastāvēt. Tā balstījās uz valsts birokrātiju un armijas augstāko vadību. Abus šos balstus drīz sāka graut jaunizveidotās padomes un kareivju komitejas. Pagaidu valdības pastāvēšanu nodrošināja arī gandrīz pilnīgs un tūlītējs monarhijas atbalsta sabrukums.

Antantes valstis ātri atzina jauno valdību, taču prasīja konkrētus apliecinājumus tam, ka Krievija turpinās piedalīties karā.

Pagaidu valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējā Pagaidu valdības politiskā programma bija vienkārša – Krievija turpmāk būs demokrātiska valsts, pēc iespējas drīz notiks Satversmes sapulces vēlēšanas, un Satversmes sapulce izstrādās jaunās demokrātijas valsts modeli. Pat ja šī optimistiskā programma būtu piepildījusies, 19. gadsimta Francijas un 20. gadsimta Veimāras republikas un Ķīnas impērijas piemēri demonstrē, ka pāreja no monarhijas uz demokrātisku republiku nekad nenotiek tik viegli.

Pagaidu valdības manifests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. martā Pagaidu valdība izplatīja manifestu, kurā informēja par ministru kabineta sastāvu, kā arī paziņoja, ka neņemot vērā militāro situāciju, tā īstenos savas darbības astoņus pamatprincipus:

  1. Tūlītēja un pilnīga amnestija visiem politieslodzītajiem, tai skaitā teroristiem, militārajiem un zemnieku dumpiniekiem.
  2. Runas, preses un pulcēšanās brīvība, kā arī tiesības veidot biedrības un streikot. Armijas kareivji drīkstēja iesaistīties politikā tiktāl, cik tas netraucēja tiešajiem dienesta pienākumiem.
  3. Visu šķiras, ticības un tautības ierobežojumu atcelšana.
  4. Tūlītēju vispārēju un tiešu Satversmes sapulces vēlēšanas organizēšanu, kuras uzdevums būs valsts pārvaldes formas un konstitūcijas izveidošana.
  5. Policijas aizvietošana ar tautas miliciju, kuras vēlētie virsnieki ir pakļauti vietējai pašpārvaldei.
  6. Vietējās pašpārvaldes vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām un slēgtām.
  7. Armijas vienības, ka piedalījās Februāra revolūcijā, netiks izformētas vai pārvietotas ārpus Petrogradas.
  8. Lai arī kareivjiem jāsaglabā militārā disciplīna, tiem piešķir tās pašas politiskās brīvības kā citiem pilsoņiem.[4]

Lielā uzmanība, kas manifestā pievērsta kareivjiem, bija mēģinājums nomierināt dumpīgos Petrogradas kareivjus un matrožus, kas par savu varas orgānu uzskatīja Petrogradas padomi, taču vienlaikus, tas noveda pie ātra disciplīnas sabrukuma Krievijas armijā un kareivju radikalizēšanās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]