Ceļotājpūcīte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ceļotājpūcīte
Psiloscops flammeolus (Kaup, 1853)
Ceļotājpūcīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPūčveidīgie (Strigiformes)
DzimtaPūču dzimta (Strigidae)
ĢintsCeļotājpūcītes (Psiloscops)
SugaCeļotājpūcīte (Psiloscops flammeolus)
Sinonīmi
  • Otus flammeolus
Ceļotājpūcīte Vikikrātuvē

Ceļotājpūcīte (Psiloscops flammeolus) ir pūču dzimtas (Strigidae) putnu suga, kas ir vienīgā ceļotājpūcīšu ģintī (Psiloscops). Nesenā pagātnē ceļotājpūcīte tika sistematizēta mazo pūcīšu ģintī (Otus), bet saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem atklājumiem tā izdalīta atsevišķā monotipiskā ģintī.[1][2] DNS analīzes liecina, ka ceļotājpūcīte ir tuvāk radniecīga Amerikas purva pūcītēm (Megascops), nekā Vecajā Pasaulē dzīvojošām mazajām pūcītēm.[3]

Tā ir gājputns, kas ligzdo, sākot ar Ziemeļamerikas ziemeļiem un beidzot ar Meksikas dienvidiem, ziemo Meksikas dienvidos un Centrālamerikā.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļotājpūcīte ir maza auguma pūce ar kriptisku apspalvojumu

Ceļotājpūcīte ligzdo priežu mežos Klinšu kalnos un to tuvumā, sākot ar Britu Kolumbiju (Kanādā), pāri ASV rietumdaļai, beidzot ar Meksikas dienvidiem. Rudenī migrē uz dienvidiem un ziemo Meksikas dienviddaļā un Centrālamerikā līdz Gvatemalai un Salvadorai.[3][4][5] Meksikas dienviddaļā ligzdojošās populācijas ir nometnieki.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļotājpūcīte ir maza auguma pūce ar kriptisku apspalvojumu.[5] Tā ir viena no mazākajām Ziemeļamerikā dzīvojošajām pūcēm. Par to mazāks ir tikai elfu apogs.[4] Abi dzimumi ceļotājpūcītei izskatās vienādi, tikai mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi. Ķermeņa garums 15—17 cm, spārnu izplētums 36—42 cm, svars 45—63 g.[3][5][6]

Uz galvas nelieli ausu pušķīši, kurus ir grūti pamanīt, un nepilnīgi sejas diski, kas sākas pie ausīm un beidzas pie knābja, veidojot pie knābja pamatnes ūsas.[4][5] Acis tumši brūnas, knābis tumši pelēkbrūns, nāsu paugurs tādā pašā krāsā, arī kājas pelēkbrūnas. Spārni relatīvi gari un smaili. Izšķir pelēko un rudo morfu, kā arī jauktu krāsu morfu.[3][5] Pelēkās morfas apspalvojums ir tumši pelēks ar raibumojumu, uz sejas diska un pleciem vietām var būt rudas spalvas, arī diska maliņa ir tumši brūna vai ruda, atgādinot uguns liesmas.[4][5]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļotājpūcīte mājo priežu mežos, visbiežāk dzelteno priežu vai jauktu koku (ar ozoliem un apsēm) mežā. Uzturas kalnos 400—3000 metrus virs jūras līmeņa.[5] Izvairās no mitriem un siltiem mežiem.[4] Ceļotājpūcīte ir nakts plēsīgais putns, kas kļūst aktīvs līdz ar saulrietu, reizēm ir aktīvs arī īsi pirms saullēkta. Dienas laikā guļ uz kāda zara, parasti tuvu koka stumbram, kur to grūti pamanīt. Ceļotājpūcītes dzīvo pa pāriem.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļotājpūcītes mazulis

Ceļotājpūcīte galvenokārt barojas ar nakts kukaiņiem un zirnekļiem, kuri tiek noķerti gaisā vai uz koku zariem, zemes, vai starp koku lapām. Visiecienītākais medījums ir vaboles, naktstauriņi, sienāži, circeņi, tauriņu kāpuri, skorpioni un citi bezmugurkaulnieki.[5] Reizēm tiek nomedīti arī nelieli zīdītāji, piemēram, ciršļi un mazi grauzēji.[7]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošana sākas pavasarī. Tēviņš ieņem ligzdošanas teritoriju, un, lai piesaistītu mātīti, dzied (ūjina zemā balsī). Reizēm vairāki pāri ligzdo samērā tuvu viens otram, teritorijām savstarpēji pārklājoties.[5] Ceļotājpūcītes veido monogāmus pārus. Ligzdo koka dobumā (pieņem arī cilvēku būvētus būrus), sezonā viens perējums. Dējumā ir 2—4 olas (biežāk 2—3).[4][5] Inkubācijas periods ilgst 21—26 dienas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš tikmēr to baro. Par mazuļiem rupējas abi vecāki. Jaunie putni sāk lidot 21—23 dienu vecumā, bet neatkarīgi tie kļūst vēl pēc viena mēneša.[4][5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]