Gvatemala

Gvatemalas Republika
Gvatemalas Republika República de Guatemala
Karogs	Ģerbonis
	Devīze: Libre Cresca Fecundo
	Himna: Himno Nacional de Guatemala;
	Location of Guatemala
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Gvatemala; 890) 14°38′N 90°30′W / 14.633°N 90.500°W
Valsts valodas	spāņu valoda
Valdība	Konsticionāla republika
Neatkarība1	no Spānijas
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2015. gada aprēķins
Džini koef. (2007)	55,1 (augsts)
TAI (2014)	▲ 0,627 (vidējs) (128.)
Valūta	kvetsals (GTQ)
Laika josla	(UTC-6)
Interneta domēns	.gt
ISO 3166-1 kods	320 / GTM / GT
Tālsarunu kods	+502

Gvatemala (spāņu: Guatemala), oficiāli Gvatemalas Republika (República de Guatemala), ir valsts Centrālamerikā. Ziemeļos un rietumos tā robežojas ar Meksiku, dienvidrietumos ar Kluso okeānu, ziemeļaustrumos ar Belizu, austrumos ar Karību jūru un Hondurasu, bet dienvidaustrumos ar Salvadoru. Ar aptuveni 15,8 miljoniem iedzīvotāju tā ir apdzīvotākā valsts Centrālamerikā. Tā ir kalnaina zeme, kurā bieži mēdz notikt gan zemestrīces, gan vulkānu izvirdumi.

Vēsture

Mūsdienu Gvatemalas teritorija bija viens no nozīmīgākajiem maiju civilizācijas centriem. Jau 1. gadu tūkstotī p.m.ē. reģionā izveidojās attīstītas pilsētvalstis, bet maiju klasiskajā periodā no aptuveni 3. līdz 9. gadsimtam uzplauka tādi centri kā Tikala, El Mirador, Yaxhá un citi. Maiji attīstīja rakstību, astronomiju, matemātiku un monumentālo arhitektūru. Pēc klasiskā perioda beigām daudzas zemieņu pilsētas tika pamestas, taču maiju valstis un kopienas turpināja pastāvēt Gvatemalas augstienēs līdz pat eiropiešu ierašanās laikam.

16. gadsimta sākumā reģionā ieradās Spānijas konkistadori. 1524. gadā Pedro de Alvarado vadītie spēki sāka Gvatemalas iekarošanu. Spāņi izmantoja gan militāru spēku, gan vietējo tautu savstarpējās pretrunas. Pēc vairākiem kariem tika pakļautas nozīmīgākās maiju politiskās vienības, tostarp kiče un kakčikelu valstis. Tomēr dažos nomaļos apgabalos maiju pretestība turpinājās līdz pat 17. gadsimta beigām.

Koloniālajā periodā Gvatemala kļuva par daļu no Jaunspānijas vicekaralistes. Tika izveidota Gvatemalas ģenerālkapitānija, kuras pārvaldībā atradās liela daļa Centrālamerikas. Koloniālās ekonomikas pamatā bija lauksaimniecība, piespiedu darbaspēka izmantošana un vietējo iedzīvotāju aplikšana ar nodokļiem. Liela nozīme bija arī Romas katoļu baznīcai, kas organizēja misijas un veica vietējo iedzīvotāju kristianizāciju.

1821. gada 15. septembrī Gvatemala kopā ar citām Centrālamerikas provincēm pasludināja neatkarību no Spānijas. Drīz pēc tam tā uz neilgu laiku pievienojās Pirmajai Meksikas impērijai, bet pēc tās sabrukuma 1823. gadā kļuva par vienu no Centrālamerikas Apvienoto provinču dalībvalstīm. Federācija politisku un ekonomisku pretrunu dēļ 1830. gados pakāpeniski sabruka, un 1847. gadā Gvatemala tika pasludināta par neatkarīgu republiku.

19. gadsimta otrajā pusē valstī nostiprinājās liberālie spēki. Pēc 1871. gada liberālās revolūcijas valdība veicināja kafijas audzēšanu eksportam, sekularizēja daļu baznīcas īpašumu un paplašināja lielos zemes īpašumus. Šīs reformas sekmēja ekonomikas modernizāciju, taču vienlaikus palielināja zemes koncentrāciju un maiju kopienu sociālo nevienlīdzību.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Gvatemalas ekonomikā pieauga ārvalstu uzņēmumu ietekme, īpaši ASV uzņēmuma United Fruit Company nozīme. Uzņēmums kontrolēja lielas banānu plantācijas, transporta infrastruktūru un ostas, kļūstot par vienu no ietekmīgākajiem ekonomiskajiem spēkiem valstī.

1931. gadā pie varas nāca ģenerālis Horhe Ubiko, kura autoritārā valdīšana ilga līdz 1944. gadam. Viņa režīms atbalstīja lielos zemes īpašniekus un ārvalstu uzņēmumus, vienlaikus ierobežojot politiskās brīvības. 1944. gada tautas sacelšanās rezultātā Ubiko režīms tika gāzts, sākot periodu, ko dēvē par Gvatemalas revolūciju.

No 1944. līdz 1954. gadam prezidenti Huans Hosē Arēvalo un Hakobo Arbenss īstenoja sociālās un ekonomiskās reformas. Īpaši nozīmīga bija Arbensa valdības 1952. gada zemes reforma, kas paredzēja neizmantoto lielo zemes īpašumu atsavināšanu un sadali zemniekiem. Reforma skāra arī United Fruit Company īpašumus.

1954. gadā Arbensa valdība tika gāzta militārā apvērsumā, kuru atbalstīja ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde. Pēc apvērsuma valstī nostiprinājās konservatīvie un militārie režīmi, tika atceltas daudzas iepriekšējās reformas un pastiprinājās politiskās represijas.

1960. gadā sākās Gvatemalas pilsoņu karš, kurā valdības spēki cīnījās pret kreisajiem partizānu grupējumiem. Konflikta cēloņi bija saistīti ar dziļu sociālo nevienlīdzību, zemes koncentrāciju, politiskajām represijām un maiju iedzīvotāju diskrimināciju. Īpaši intensīva vardarbība notika 1970. un 1980. gados.

1982. gadā pēc militāra apvērsuma pie varas nāca ģenerālis Efrains Rioss Monts. Viņa valdīšanas laikā tika īstenotas plašas pretpartizānu operācijas, kurās īpaši smagi cieta maiju kopienas. Tūkstošiem cilvēku tika nogalināti, daudzi ciemi iznīcināti, bet simtiem tūkstošu iedzīvotāju bija spiesti pamest savas dzīvesvietas.

1980. gadu vidū valstī pakāpeniski sākās pāreja uz civilo pārvaldi. 1985. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija un notika prezidenta vēlēšanas. Tomēr bruņotais konflikts turpinājās līdz 1996. gadam, kad valdība un partizānu organizāciju apvienība parakstīja miera līgumus. Tie izbeidza 36 gadus ilgušo pilsoņu karu.

Pēc miera līgumu noslēgšanas Gvatemala attīstījās kā daudzpartiju republika, taču valsts turpināja saskarties ar būtiskām sociālām un politiskām problēmām, tostarp nabadzību, nevienlīdzīgu zemes sadalījumu, korupciju, organizēto noziedzību un maiju iedzīvotāju sociālo atstumtību. Pilsoņu kara sekas un tā laikā izdarīto noziegumu izvērtēšana joprojām ir nozīmīga Gvatemalas sabiedriskās un politiskās dzīves daļa.

Ģeogrāfija

Gandrīz divas trešdaļas Gvatemalas aizņem kalniene. Tajā ir divas lielas kalnu grēdas. Ziemeļdaļā kalni ir vecāki, erozijas noārdīti, tomēr dažviet tie paceļas virs 3000 metriem. Dienvidos kalni ir jaunāki. Tajos atrodas vairāk nekā 30 vulkāni, no kuriem 3 ir aktīvi. Augsne, kas kopā ar vulkāniskajiem pelniem ir noskalota no kalniem, nogulsnējusies šaurā joslā Klusā okeāna piekrastē, veidojot ļoti auglīgu līdzenumu.

Klimats

Gvatemala atrodas tropiskajos platuma grādos, tomēr salīdzinoši vēsie ūdeņi, kas apskalo tās krastus un augstuma atšķirības ietekmē arī klimatu. Klusā okeāna piekrastē vidējā temperatūra ir virs 30 grādiem pēc Celsija, bet kalnos ir starp 10 un 16 grādiem pēc Celsija. Sausajā sezonā Gvatemalā ierodas tūristi, galvenokārt no ASV un Meksikas.

Petena plato

Aptuveni trešdaļu Gvatemalas teritorijas aizņem Petena plato. Šo ziemeļu apgabalu veido līdzenumi un nelielas kaļķakmens pauguraines. Lielāko daļu klāj lietus meži, kuros mīt daudz dažādu dzīvnieku, arī jaguāri, kas ir lielākie plēsīgie dzīvnieki Centrālamerikā. Gvatemalā ir vairāk vienlaidu lietus mežu nekā citur Centrālamerikā. Petena plato nav daudz upju, jo lielākā daļa nokrišņu iesūcas zemē. Ceļu tīkls Petenā ir neattīstīts, tomēr reģiona centru - Floresas pilsētu ar pārējo valsts daļu savieno automaģistrāle un gaisa satiksme.

Lauksaimniecība

Daudzi maiji strādā pie bagātajiem zemes īpašniekiem, kuri audzē kafijkokus, cukurniedres un banānus. Tās ir galvenās Gvatemalai peļņu nesošās lauksaimniecības nozares. Vēl valsts eksportē svaigi grieztus ziedus, pārsvarā rozes, kuras audzē Antigvas apkārtnes ielejās. Gvatemala ir viena no lielākajām kardamona sēklu audzētājām pasaulē.

Iedzīvotāji

Tagadējā Gvatemala bija senās maiju civilizācijas centrs. Maiju civilizācijas uzplaukumu laiks bija no 300. — 900. gadam m.ē. Gandrīz puse gvatemaliešu ir seno maiju vai citu indiāņu pēcnācēji. Otra puse ir metisi, viņu priekšteči ir cēlušies no eiropiešiem un indiāņiem. 60% iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā. Pēc vairākām nemierīgām desmitgadēm, kurās valstī valdīja diktatūra un plosījās pilsoņkarš, Gvatemalā beidzot ir miers. Lielākās problēmas valstī ir veselības aprūpē un izglītībā. Piemēram, 39% pieaugušo sieviešu neprot lasīt vai rakstīt.