Cilvēks, kas atnāca par agru

Cilvēks, kas atnāca par agru
Vikings
Autors(-i)	Pols Andersons
Valoda	angļu
Žanrs(-i)	zinātniskā fantastika
Izdota	1956
Tips	stāsts

"Cilvēks, kas atnāca par agru" ir dāņu-amerikāņu rakstnieka Pola Andersona zinātniskās fantastikas stāsts par kādu ASV Armijas karavīru, kurš nejauši nonāk vikingu laiku Islandē. Kaut gan šis stāsts dažos aspektos līdzinās Marka Tvena "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā", patiesībā tas ir Tvena stāsta pretstats: Pola Andersona un Marka Tvena attieksme pret primitīvo sabiedrību, kādā nonāk stāsta varonis, ir stipri atšķirīga, atšķiras arī viņu domas par mūsdienu cilvēka izdzīvošanas iespējām tādā sabiedrībā.

Stāsts pirmo reizi tika publicēts 1956. gada jūnijā amerikāņu fantāzijas un zinātniskās fantastikas žurnālā The Magazine of Fantasy and Science Fiction. Pēc tam tas atkārtoti tika izdots The Best from Fantasy and Science Fiction, Sixth Series un Andersona stāstu apkopojumā The Horn of Time. 2010. gadā iznākušajā Pola Andersona stāstu krājumā Fragile and Distant Suns tas iekļauts ar nosaukumu Early Rise.

Latviešu valodā stāsts izdots 1968. gadā, iekļauts sērijā "Fantastikas pasaulē" iznākušajā krājumā "Ekspedīcija uz Zemi".

Sižets

Stāsts sarakstīts pirmajā personā, to it kā stāsta vikingu laiku islandietis — Ospaks Ulfsons. Spēcīga pērkona negaisa laikā Ospaka sētā neizskaidrojamā veidā nokļūst cilvēks no 20. gadsimta — seržants Džeralds Robertss no Savienoto Valstu armijas bāzes Islandē.

Uzskatot Džeraldu par kuģa avārijā izdzīvojušo, viņu pieņem Ospaka ģimene, pēc islandiešu tradīcijām nodēvējot viņu par Semsonu (Džeralda tēvu sauca par Semu). Kaut arī Džeralda inženiera izglītība ļauj viņam ģenerēt dažādas idejas par to, kā izmainīt islandiešu dzīvi (piemēram, uzlabojot zvejai izmantotos buru kuģus), viņam trūkst praktisku iemaņu, viņa idejas ir pārlieku sarežģītas, lai 10. gadsimtā tās varētu realizēt. Zināšanas par 20. gadsimta metalurģiju viņam neko nedod, strādājot 10. gadsimta kalvē, un viņa mēģinājumi beidzas ar fiasko, gandrīz nodedzinot kalvi. Arī zināšanas par to, kā veidot lielu metāla tiltu, nav noderīgas, lai ar viduslaiku galdniecības instrumentiem uzbūvētu nelielu koka tiltiņu pāri strautam. Džeralds arī neprot lauku darbus.

Veselu virkni pārpratumu rada laikmetu sociālās un kultūras atšķirības. Džeralds mēģina islandiešiem pastāstīt, ka viņa zemē nav asinsatriebības, jo valdība soda tos, kas rīkojas neatļauti. Taču viņa klausītājiem nav priekšstata par valdību un tiesībaizsardzības iestādēm.

Džeralds cenšas to izskaidrot saviem klausītājiem saprotamā valodā, taču tiek saprasts tā, ka visu, kas attiecas uz pilsoņu tiesību aizsardzību, veic pats karalis personiski. Uzjautrinātie islandieši spriež, ka šāds karalis būtu pārāk aizņemts, lai parūpētos par sava mantinieka radīšanu... Un tieši otrādi, kad Džeralds stāsta, ka bijis militārais policists, viņa izklāstu par 20. gadsimta armijā pierasto karavīru apģērba un personiskās dzīves pakļaušanu reglamentam islandieši uztver kā karavīru aizvainošanu.

Džeralds neapdomīgi stāsta, ka viņa ģimenei nepieder zeme un ģimene dzīvo vienā dzīvoklī, lielā mājā, kopā ar daudzām citām ģimenēm, nesaprotot, ka tikko strauji pazeminājis savu vērtību islandiešu acīs — šajā sabiedrībā cilvēks bez zemes sociālajā skalā ir tālu lejā. Un, kad viņš lepojas, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir brīva sabiedrība, taču atzīst, ka ASV pilsoņi var tikt iesaukti militārajā dienestā pat ražas novākšanas laikā, viņa satriektie saimnieki secina, ka ASV ir briesmīgākā no tirānijām, jo 10. gadsimta islandiešu aizkavēšana ražas novākšanas laikā nozīmētu nolemt viņu ģimenes nomiršanai badā.

Saimnieka meita Torgunna un Džeralds iemīl viens otru. Sāncensis Ketills no kaimiņu ģimenes ir sakaitināts par to, ka viņa izvēlējusies "bezjēdzīgu ārzemnieku", viņš izsaka Džeraldam apvainojumus, strīds noved līdz divkaujai. Džeralds nezina, ka šajā sabiedrībā bez ieročiem cīnās tikai vergi, brīvie cilvēki cīnās ar ieročiem un bieži līdz nāvei. Kā ieroci viņš izvēlas islandiešu cirvi, jo ar zobenu neprot apieties, tiek ievainots, un, lai izvairītos no nākamā — jau nāvējošā cirtiena, viņš izmanto savu revolveri un nogalina pretinieku.

Lai novērstu naidu un asinsatriebību starp ģimeni, kura viņu pieņēmusi, un tās kaimiņiem, Džeralds ir spiests pamest Ospaka māju. Viņš neizstāsta par notikušo Torvaldam Hallsonam, cilvēkam, kas dod viņam pajumti, un līdz ar to Džeraldu likums vairs neaizsargā. Pēc cīņas ar Ketilla tēvu Jalmaru, kurā viņš ar ieroci ievaino vairākus savus vajātājus, Džeralds aizbēg kalnos. Kad viņš beidzot tiek notverts, viņa ierocis klusē — patronas ir beigušās. Tad viņš paķer kāda kritušā zobenu un cīnās tik drosmīgi, ka pat viņa naidnieki vēlāk atzīst viņa varonību.

Džeralda apbedījuma vietu ar laiku sāk uzskatīt par "senlaiku varoņa" kapu. Islandes sabiedrībā pēc nāves viņš ir atradis savu vietu, kuru tam nebija izdevies atrast 20. gadsimta dzīvē.

Ārējās saites

• Review at Timetravelreviews.com (angliski)