Šķiedrveidīgie spalvmākoņi

Šķiedrveidīgie spalvmākoņi

Šķiedrveidīgie spalvmākoņi (latīņu: Cirrus fibratus, Ci fib) ir garas, baltas, dažreiz gandrīz taisnas, diegiem līdzīgas spalvmākoņu līnijas, kuras var būt gan paralēlas, gan haotiskas. Agrāk dēvēti par Cirrus filosus (Ci fil). Parasti tie sastāv no ledus kristāliņiem, kuri rodas no sasalušiem ūdens pilieniem. Atšķiras ar to, ka tie ir gari un neaizsedz visas debesis. Biežāk šķiedrveidīgie spalvmākoņi ir vērojami labos laikapstākļos, kā arī pirms siltās frontes tuvošanās. To augstums mērenajos platumos ir 7—10 km, bet tropos — 17—18 km. Arktiskajos platumos šie mākoņi ļoti zemās temperatūrās var izplatīties pa zemes virsu. Mākoņu biezums var ļoti atšķirties — no 100 metriem līdz dažiem kilometriem. Mākoņi ir caurspīdīgi, cauri tiem viegli tiek Saules, Mēness un zvaigžņu gaisma, dažreiz cauri tiem var redzēt arī zilas debesis. Dienā tie tikpat kā nesamazina apgaismojumu, ir tikpat gaišs, cik būtu, ja mākoņu nebūtu. Nokrišņi ir mazi ledus kristāliņi, kuri var lēni krist lejup, bet vienmēr tie iztvaiko lielā augstumā, nesasniedzot zemes virsu un izveidojot vien nokrišņu joslas (virgu).

Retos gadījumos pie zemām gaisa temperatūrām ledus kristāliņi rodas arī atmosfēras apakšējos slāņos, bet krītot lejup, tie nedod izmērāmu nokrišņu daudzumu — meteostacijas tad uzrāda tikai nokrišņu pēdas. Šķiedrveidīgo spalvmākoņu veidošanās notiek gaisa atdzišanas rezultātā augšupejošas gaismas plūsmas laikā. Atdziestošajā gaisā notiek ūdens tvaiku sublimācija un ledus kristālu veidošanās. Mazie kristāliņi krīt ļoti lēni un var tikt pārnesti uz vēl lielāku augstumu augšupejošas gaisa plūsmas dēļ. Vakarā, pēc Saules rieta, spalvmākoņi vēl ilgi paliek apgaismoti, sākumā tie izskatās sudrabaini, vēlāk zelta, bet pēc tam sarkanā krāsā. Pēc tam spalvmākoņi pamazām kļūst pelēki un izskatās biezāki. No rīta, pirms saullēkta tos pašus pirmos apgaismo Saules stari.

Literatūra

K. Ozola, A. Zirnītis. Meteoroloģija. R:, LVI, 1958, 229. lpp.