Džons Jēvers
| ||||||||||
Džons Šelderups Jēvers (norvēģu: John Schjelderup Giæver; dzimis 1901. gada 31. decembrī Tromsē, miris 1970. gada 9. novembrī Oslo) bija norvēģu polārpētnieks un rakstnieks.[1]
Pēc skolas beigšanas no 1921. līdz 1922. gadam strādājis par redaktora palīgu laikrakstā Tromsø Stiftstidende, vēlāk par galveno redaktoru Vesteraalens Avis (1922-1928) un Tromsø Stiftstidende (1928-1929). No 1929. līdz 1934. gadam nodarbojies ar zvēru ķeršanu ziemeļaustrumu Grenlandē. 1935. gadā iestājies darbā par sekretāru Norvēģijas Svalbāras un Arktikas pētījumu institūcijā (vēlākajā Norvēģijas Polārais institūts). 2. pasaules kara laikā strādājis par sekretāru Norvēģijas izsūtījuma valdībā Londonā, kā arī dienējis Norvēģijas Karaliskajos gaisa spēkos Kanādā (1941-1944). 1947. gadā atgriezies darbā Norvēģijas Polārajā institūtā. No 1949. līdz 1952. gadam vadīja ziemošanas partijas Modheimas polārstacijā Karalienes Modas Zemē.[2]
Literāro darbību sācis 1921. gadā, strādājot laikrakstā, ar grāmatu Illgjæringsmann, kas iztulkota vāciski 1923. gadā. Jēvera pazīstamākā grāmata, Maudheim. To år i Antarktis (1952), tulkota astoņās valodās. Pēc 1955. gada izdevis vairākas grāmatas, kurās, lielākoties autobiogrāfiskā stilā, aprakstot trapera dzīve Grenladē, Arktiku, kā arī bērnības atmiņas.
Apbalvots ar vairākām medaļām, Jēvera vārdā nosaukta Jēvera kalni Antarktīdā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Norsk polarhistorie. John Schjelderup Giæver». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 22. augustā.
- ↑ Nils Magne Knutsen. «John Giæver». In Knut Helle. Norsk biografisk leksikon (norvēģu). Oslo : Kunnskapsforlaget. Skatīts: 2009. gada 9. oktobrī.
|