Karalienes Modas Zeme

Dronning Maud Land
Karogs
Location of Queen Maud Land
Lielākā stacija		Šova (Japāna)
Norvēģijas atkarīgā teritorija
-	Nodibināta	1939. gada 14. janvārī
Platība
-	Kopā	2 800 000 km²
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2008. gadā	70—500

Karalienes Modas Zeme (norvēģu: Dronning Maud Land) ir Norvēģijas aizjūras teritorija Antarktikā, ko ierobežo 20° rietumu un 44°38' austrumu garumi. Aizņem aptuveni 1/6 daļu Antarktīdas kontinenta abpus Griničas meridiānam un ir viena no divām Norvēģijas pretenzijām Antarktikā — otra ir Pētera I sala Belinshauzena jūrā. Teritorijas ziemeļu un dienvidu robežas nav definētas, un tā robežojas austrumos ar Austrālijas Antarktisko Teritoriju un rietumos ar Britu Antarktisko Teritoriju. Nosaukta par godu Norvēģijas karaļa Hokona VII konsortei Modai.

Karalienes Modas Zemes lielāko daļu aizņem vairākus kilometrus biezs ledus vairogs, un tikai netālu no piekrastes stiepjas līdz 3425 m augstas nelielas kalnu grēdas, kuru tuvumā vai uz piekrastes šelfa ledājiem izvietojušās lielākā daļa no teritorijā strādājošajām 10 valstu polārstacijām, no kurām divas pieder Norvēģijai.

Politiskais statuss

1939. gada 14. janvārī Norvēģija oficiāli deklarēja Karalienes Modas Zemi par savu atkarīgo teritoriju (biland). Karalienes Modas Zemes, tāpat kā Pētera I Salas un Buvē Salas aneksijas mērķis bija norvēģu vaļu medību nozares aizsardzība. Lielākā daļa pasaules valstu, ar kurām Norvēģijai tajā laikā bija diplomātiskās attiecības, tika informētas par aneksiju. Apvienotā Karaliste atzina Norvēģijas suverenitāti uz anektētajām teritorijām, ASV un PSRS bija iebildumi pret aneksijas noteikumiem, Vācija neatzina aneksiju.

Pirmā valsts, kas oficiāli deklarēja savas pretenzijas Antarktīdā, bija Apvienotā Karaliste 1908. gadā, kam sekoja Jaunzēlande (1924), Francija (1924) un Austrālija (1933) (Austrālija un Jaunzēlande kā Britu Sadraudzības daļas). Pēdējās, kas deklarēja savas pretenzijas, bija Čīle 1940. gadā un Argentīna 1942. gadā. Vācija, kas pirms Otrā pasaules kara veica intensīvus priekšdarbus teritoriālo pretenziju paziņošanai uz Jaunšvābiju (daļa no Karalienes Modas Zemes starp 20°E un 10°W), tā arī oficiāli šīs pretenzijas nedeklarēja.

1961. gada 23. jūnijā spēkā stājās Antarktikas Līgums, starp kura pirmajām līgumparakstītājām valstīm bija arī Norvēģija. Līguma 4. pants noteic, ka «Līgums neapstiprina, neapstrīd un neiedibina teritoriālās pretenzijas; jaunas pretenzijas nevar tikt izvirzītas līguma darbības laikā.»

Norvēģijas likumi nosaka, ka Karalienes Modas Zemē darbojas Norvēģijas tiesību akti, kuru piemērojamību nosaka karalis. Citām valstīm un privātpersonām ir tiesības veikt šajā teritorijā darbības, kas nav pretrunā ar likumiem. Norvēģija patur tiesības veikt inspekcijas, kā arī atzīst citu pušu tiesības veikt inspekcijas savā teritorijā. Saskaņā ar starptautisku vienošanos ārvalstu pilsoņiem piešķirta imunitāte pret Norvēģijas likumiem par to darbību vai bezdarbību uz laiku kamēr tie uzturas Karalienes Modas Zemē vai citā Antarktikas daļā.

Visas administratīvās pārraudzības funkcijas Karalienes Modas Zemē veic Norvēģijas Polārais institūts.

Atklāšana un izpēte

Par Karalienes Modas Zemes izpētes sākumu var uzskatīt 1820. gadu, kad Krievijas ekspedīcija Fabiāna fon Belinshauzena un Mihaila Lazareva vadībā ar kuģiem Mirnij un Vostok sasniedza 69°21′28″S 2°14′50″W pie tagadējā Fimbulisena ledāja frontes Princeses Martas krastā. 1820. gada 16. janvāris (pēc vecā stila) tiek uzskatīts par Antarktīdas kontinentālās daļas atklāšanas datumu.

Nākamā ekspedīcija, kas sasniedza Karalienes Modas Zemes apkārtni, bija Viljama Brūsa ekspedīcija ar kuģi Scotia. Apsekojot Vedela jūras akvatoriju, 1904. gada 3. martā tā sasniedza 72°24′S 17°30′W pie 30–45 m augstās Rīsera-Larsena šelfa ledāja frontes.

Larsa Kristensena ekspedīcijas

Vaļu medību kuģis Norvegia

Par Karalienes Modas Zemes sistemātiskas izpētes sākumu var uzskatīt no 1927. līdz 1937. gadam norvēģu vaļu medību magnāta Larsa Kristensena organizētās un finansētās ekspedīcijas. Ekspedīcijas Antarktīdas piekrastē tika rīkotas, lai apzinātu jaunus vaļu medību areālus un iespējamās vietas pārstrādes apmetņu ierīkošanai. Pirmās ekspedīcijas notika ar kuģi Norvegia un tika apsekota akvatorija ārpus peldošā ledus areāla. Pirmās ekspedīcijas (1927—1928) laikā tika apsekota līdz tam nevienam formāli nepiederošā Buvē sala, kas tika pasludināta par Norvēģijas īpašumu. Otrās ekspedīcijas laikā (1928—1929) par Norvēģijas īpašumu tika pasludināta Pētera I sala.

Trešā Norvegia ekspedīcija

Rīsera-Larsena ekspedīcijas maršruts (1929—1930)

Trešā Norvegia ekspedīcija notika 1929. un 1930. gada polārajā vasarā. Tās gaitā Antarktīdas piekrastes izpētei tika nolemts izmantot aviāciju, tādēļ par ekspedīcijas vadītāju tika iecelts norvēģu aviācijas pionieris Jalmars Rīsers-Larsens. Ekspedīcija notika vienlaicīgi ar Daglasa Mosona vadīto BANZARE ekspedīciju.

Ekspedīcija 18 cilvēku sastāvā devās ceļā no Dienviddžordžijas salas. Vispirms tika apmeklēta Buvē sala, kur tika ierīkota meteoroloģiskā stacija. 1929. gada decembrī kuģis sasniedza kontinenta piekrasti, ko vēlāk nosauca par Prinča Ūlava krastu par godu tā laika Norvēģijas kroņprincim Ūlavam V. Piekraste līdz Annas ragam Enderbiju Zemē tika apsekota ar ekspedīcijas rīcībā esošo divvietīgo hidroplānu Hansa-Brandenburg W.33.

Tā paša gada 22. decembrī Rīsers-Larsens kopā ar ekspedīcijas pilotu Finnu Licovu-Holmu ar lidmašīnu nolaidās uz malasledus pie Annas raga. Annas ragā tika pacelts Norvēģijas karogs un Antarktīdas sektors tika pasludināts par Norvēģijas īpašumu. Rīsers-Larsens nebija informēts, ka jau iepriekš Norvēģijas valdība jau bija atzinusi Apvienotās Karalistes pretenziju uz Enderbiju Zemi, tādēļ šī pretenzija tika denonsēta. Vēlāk, Rīseram-Larsenam tiekoties ar BANZARE ekspedīcijas vadītāju Duglasu Mosonu, 45°E meridiāns tika atzīts par sadalošo līniju starp norvēģu un britu izpētes sektoriem.

Kuģojot atpakaļ uz rietumiem, 1930. gada februārī ekspedīcija sasniedza cietzemi pie ledus klāta zemesraga, ko nosauca ekspedīcijas kuģa vārdā par Norvēģijas ragu. Piekrastes apgabals ap zemesragu tika nosaukts par Kroņprinceses Martas Zemi par godu Norvēģijas kroņprincesei.

Ceturtā Norvegia ekspedīcija

Ceturtās Larsa Kristensena aprīkotās Norvegia ekspedīcijas vadītājs sākumetapā bija Gunnars Īsaksens, bet kuģa kapteinis bija Nils Larsens. No 1930. gada oktobra līdz 1931. gada februārim, kad ekspedīcijas vadību pārņēma Jalmars Rīsers-Larsens, Norvegia bija veikusi Antarktīdas apkuģojumu, veicot virkni meteoroloģisku, bioloģisku un okeanogrāfisku mērījumu. Rīsers-Larsens bija plānojis pabeigt iepriekšējā gadā uzsākto piekrastes aerofotografēšanu. Uzlidojumu un mērījumu rezultātā tika atklāta piekrastes daļa, kas tagad saucas par Princeses Ranhillas krastu.

Norvegia ekspedīciju gaitā atklātās zemes tika nosauktas Norvēģijas karaliskās ģimenes locekļu vārdos: (no austrumiem uz rietumiem) Karalienes Modas Zeme (40°E—50°E), Prinča Haralla Zeme, Princeses Ranhillas Zeme, Princeses Astridas Zeme un Kroņprinceses Martas Zeme. Pēc Antarktīdas sektora aneksijas 1939. gadā tā austrumu robeža tika noteikta pa 45° austrumu garuma meridiānu, iekļaujot tikai daļu no sākotnējas Karalienes Modas Zemes. Pēc Otrā pasaules kara Karalienes Modas Zemes nosaukums tika attiecināts uz visu anektēto teritoriju, pārējās "zemes" tika pārdēvētas par "krastiem", bet sektoru starp 40° un 45° austrumu garumiem nosauca par Kroņprinča Ūlava krastu.

Vācijas antarktiskā ekspedīcija

Ekspedīcijas emblēma

1938.—1939. gadu vācu antarktiskās ekspedīcijas bija trešā oficiālā Trešā reiha antarktiskā ekspedīcija. Tā tika organizēta pēc Hermaņa Gēringa rīkojuma četrgades plāna ietvaros. Ekspedīcijas galvenais mērķis bija jaunu vaļu medību areālu izpēte, lai izbeigtu Vācijas atkarību no tehnisko un pārtikas tauku importa. Otrs ekspedīcijas uzdevums bija ielikt pamatus Vācijas teritoriālo pretenziju noteikšanai Antarktikā, tādēļ sagatavošanās darbi notika stingrā slepenībā. Ekspedīcijas galamērķis bija Antarktīdas sektors starp 20° rietumu un 20° austrumu garumiem.

Par ekspedīcijas vadītāju 1938. gada jūlijā tika iecelts kapteinis Alfrēds Ričers. Par ekspedīcijas kuģi tika izvēlēts par katapultkuģi pārbūvētais Schwabenland; ekspedīcijas rīcībā tika nodotas divas Dornier Wal lidlaivas Boreas un Passat. Kuģis devās ceļā no Hamburgas 1938. gada decembrī.

1939. gada 19. janvārī ekspedīcija sasniedza Princeses Martas krastu un iekšzemē atklāja līdz tam nezināmu no ledus brīvu apgabalu — Širmahera oāzi. No 20. janvāra līdz 5. februārim tika veikti 7 lidojumi, kuru laikā tika veikta 350 000 km² lielas teritorijas aerofotografēšana. Papildus 8 lidojumos tika veikta apvidus panorāmiskā fotografēšana un filmēšana. Uz kuģa tika īstenota bioloģisko pētījumu programma, uz piekrastes šelfa ledāja tika īstenotas vairākas kamanu ekspedīcijas, kā arī lidlaivas piezemēšanās kalnu reģionā.

Apsekotais un pārlidotais reģions starp 10° rietumu garumu un 15° austrumu garumu ekspedīcijas vadība nosauca par Jaunšvābiju. Iekšzemē atklātos kalnu masīvus nosauca par Ričera augstieni un Mīliga-Hofmaņa kalniem. 1939. gada 6. februārī ekspedīcija pameta Antarktīdas krastus un, pa ceļam veicot okeanogrāfiskus pētījumus pie Buvē salas un Fernandu di Noronjas salas krastiem, 11. aprīlī atgriezās Hamburgā.

Pēc ekspedīcijas materiāliem līdz 1942. gadam tika izgatavotas austrumu Jaunšvābijas 1:50 000 mēroga topogrāfiskās kartes. No 11 600 ekspedīcijas laikā veiktajiem aerofotouzņēmumiem Otrā pasaules kara laikā lielākā daļa tika nozaudēta; līdz mūsu dienām saglabājušies tikai apmēram 600 uzņēmumu.

Modheimas ekspedīcija

Norvēģu-britu-zviedru antarktiskā ekspedīcija (1949—1952) bija pirmā patiesi starptautiskā ekspedīcija polāro pētījumu vēsturē un tajā tika iesaistīti triju rīkotājvalstu, kā arī Kanādas un Austrālijas zinātnieki. Ekspedīciju organizēja speciāla starptautiska komisija, ko vadīja norvēģu polārpētnieks Haralls Sverdrups; ekspedīcijas vadītājs bija Džons Jevers. Ekspedīcijas galvenais uzdevums bija noskaidrot, vai Arktikā novērotās klimata fluktuācijas novērojamas arī Antarktikā.

Ekspedīcijas rīcībā bija divi kuģi: 600 tonnu roņu medību kuģis Norsel un 24 000 tonnu vaļu medību bāzes kuģis Thorshovdi. Papildus tam ekspedicijas rīcībā bija divas vieglās Auster lidmašīnas, ko pilotēja piecu cilvēku Britu Karalisko gaisa spēku komanda.

1949. gada februārī Antarktīdas piekrastē uz šelfa ledāja tika ierīkota polārstacija Modheima. Stacijā pārziemoja 15 cilvēku komanda, no kuriem 6 (tai skaitā vadītājs) bija norvēģi, 4 zviedri, 3 briti, 1 austrālietis un 1 kanādietis. 1951. gada janvārī tiem piebiedrojās vēl divi norvēģi, viens zviedrs un viens austrālietis. Stacijas darbības laikā tika veikti nepārtraukti novērojumi meteoroloģijā, glacioloģijā un seismoloģijā, bet vasaras sezonā veiktas vairākas iekškontinentālās ekspedīcijas ar suņu pajūgiem. Šo ekspedīciju nodrošināšanai 200 jūdzes no Modheimas Ričera augstienes rietumu pakājē tika ierīkota atbalsta nometne un noliktava (Advance base).

1951. gada 24. februārī negadījumā gāja bojā trīs ekspedīcijas dalībnieki, kuru vārdā tika nosaukti trīs piekrastes šelfa ledaji: Ēkstrema šelfa ledājs zviedru mehāniķa Bertila Ēkstrema vārdā, Kvara šelfa ledājs britu radista Leslija Kvara vārdā un Dželbārta šelfa ledājs austrāliešu fiziķa Džona Dželbārta vārdā.

Ekspedīcijas laikā iegūtā informācija deva ievērojamu ieguldījumu un pieredzi turpmākajām glacioloģijas, meteoroloģijas un ģeoloģijas izpētes programmām. Pētījumi ļāva secināt, ka Pasaules okeāna līmeni būtiski ietekmē Antarktīdas ledus vairoga stāvoklis, kā arī par tā ietekmi uz pasaules klimatu. Tāpat tika gūti pierādījumi tam, ka līdz pat juras perioda beigām Antarktīda ir bijusi savienota ar Āfrikas dienvidiem.

Starptautiskais ģeofizikas gads

Starptautiskā ģeofizikas gada emblēma

No 1957. gada 1. jūlija līdz 1958. gada 31. decembrim planetārā mērogā tika īstenots starptautisks zinātnisks projekts — Starptautiskais ģeofizikas gads (SĢG), kurā piedalījās 67 dalībvalstis. Projekta ietvaros tika pētītas vairākas dabaszinātņu nozares: polārblāzmas un kosmosa staru pētījumi, ģeomagnētisms, gravimetrija, jonosfēras fizika, ģeodēzija, meteoroloģija, okeanogrāfija, seismoloģija un Saules aktivitāšu pētījumi. Mērījumi un pētījumi tika veikti visā pasaulē un neapdzīvotos vai mazapdzīvotos apgabalos tika organizētas speciālas pētnieciskās stacijas. Antarktīdā tika izveidotas deviņu valstu 20 polārstacijas, trīs no tām — Karalienes Modas Zemes piekrastē.

Kā pirmo 1957. gada 20. janvārī Norvēģijas Polārais institūts uz Fimbulisena ledāja 35 km no ledāja frontes izveidoja Norvejas polārstaciju. Stacija darbojās līdz 1960. gada janvārim, kad tā tika par simbolisku samaksu nodota Dienvidāfrikai. Pirmās divas sezonas stacijā ziemoja 14 cilvēku komanda, trešajā — deviņu.

1957. gada 29. janvārī Licova-Holma līča austrumu piekrastē tika nodibināta pirmā Japānas polārstacija Antarktīdā — Šova, kas, vairākkārt pārbūvēta, funkcionē joprojām. 1958. gada decembrī uz šelfa ledāja Princeses Ranhillas krastā tika izveidota pirmā Beļģijas polārstacija — Ruāboduēna, kas, 1964. gadā izbūvēta no jauna virs vecās stacijas akumulētā sniega dēļ, darbojās līdz 1967. gadam.

Starptautiskā sadarbība Starptautiskā ģeofizikas gada ietvaros izrādījās tik veiksmīga, ka, neskatoties uz to, ka stacijas bija paredzētas 2—3 gadu ilgai ekspluatācijai, lielākā daļa ierīkoto polārstaciju turpināja pētījumus arī pēc projekta beigām. Par Starptautiskā ģeofizikas gada diplomātisko turpinājumu uzskatāms 1959. gadā parakstītais un 1961. gadā spēkā stājušais Antarktikas Līgums, kura 12 sākotnējās parakstītājvalstis bija aktīvākās SĢG dalībnieces: Argentīna, ASV, Austrālija, Beļģija, Čīle, Dienvidāfrika, Francija, Japāna, Jaunzēlande, Lielbritānija, Norvēģija, PSRS.

Sistemātiskā izpēte

Zviedrijas vasaras polārstacija Svea Heimefrontfjellas kalnos

Ledus kerna izņemšana Konenes stacijā EPICA dziļurbumā

Pēc Starptautiskā ģeofizikas gada programmas pabeigšanas lielākā daļa iesaistīto valstu turpināja iesāktās pētniecības programmas un tām piebiedrojās arī valstis, kas SĢG programmas ietvaros Antarktikas izpētē aktīvi nepiedalījās. Lielākā vai mazākā mērā Karalienes Modas Zemes apvidū ar izpēti ir nodarbojušās visas kontinenta pētniecībā iesaistītās valstis, bet visaktīvāk to ir darījušas Japāna, Dienvidāfrika, Vācija, Krievija, Indija, Beļģija un Norvēģija.

Visilgstošāko nepārtraukto pētniecības programmu Karalienes Modas Zemē realizē Japānas Antarktiskā ekspedīcija. Pirmā stacija Šova tika ierīkota 1957. gadā SĢG programmas ietvaros. Vēlākos gados tika izveidotas vairākas iekškontinentālās stacijas: Midzuho (1970—1987) uz Midzuho plato, Asuka (1985—1991) ziemeļos no Sērrondanes kalniem un Domufudži (1995) uz Valkīras leduskupola. Stacijas uztur un nacionālo antarktisko pētniecības programmu koordinē 1961. gadā izveidotais Nacionālais polāro pētījumu institūts.

PSRS (vēlāk Krievijas) antarktiskās izpētes programma Karalienes Modas Zemē uzsākta 1959. gadā, uz šelfa ledāja Princeses Astridas krastā izveidojot Lazarevas staciju. 1961. gadā to nomainīja Novolazarevskas stacija Širmahera oāzē. Novolazarevska ir viena no reģiona galvenajām stacijām, jo pie tās funkcionē viens no diviem zilā ledus lidlaukiem Karalienes Modas Zemē, kas spēj uzņemt starpkontinentālo reisu lidmašīnas. Novolazarevskā un tās apkārtnē īstenotās pētījumu programmas ir daļa no daudz plašākajiem Krievijas antarktiskajiem pētījumiem un tos koordinē Arktikas un Antarktikas zinātniski pētnieciskais institūts Sanktpēterburgā.

Dienvidāfrikas Republika savu Antarktīdas izpētes programmu uzsāka 1960. gadā, par simbolisku samaksu pārņemot Norvēģijas atstāto Norvejas polārstaciju. 1962. gadā netālu no Norvejas tika uzbūvēta pirmā patstāvīgā stacija SANAE I, kuru laika gaitā tajā pat apvidū aizvietoja ar SANAE II (1971) un SANAE III (1979) stacijām. Iekškontinentālo apgabalu izpētei tika izveidotas lauka nometnes Borga (1969—1976) un Sarīmaraisa (1982—1999). 1997. gadā tika nodota ekspluatācijā jauna, principiāli atšķirīga SANAE IV stacija uz Vesleskarveta nunataka 140 km no piekrastes.

1965. gadā Polārā plato vidienē ASV izveidoja Plato polārstaciju antarktisko traversu nodrošināšanai no Šovas stacijas okeāna piekrastē uz Amundsenskotas-Sautpolas staciju Dienvidpolā. Stacija darbojās līdz 1969. gadam, kad tika iekonservēta.

Par vācu pastāvīgās pētniecības programmas sākumu var uzskatīt 1976. gadā pie Novolazarevskas stacijas izveidoto austrumvācu zinātnieku laboratoriju, ko 1987. gadā, pēc atsaluma PSRS un VDR attiecībās, izveidoja par atsevišķu staciju un nodēvēja par godu vācu dabaszinātniekam Georgam Forsteram. 1981. gadā Atkas līča piekrastē savu pirmo staciju Georgfonneimaijeri izveidoja Rietumvācija. Stacija divas reizes tika izbūvēta no jauna; jaunākā, Neimaijere III darbojas kopš 2009. gada. Vācijas un starptautisko pētniecības programmu ietvaros Karalienes Modas Zemē ierīkotas vairākas vasaras stacijas un lauka nometnes: Konene starptautiska ledus dziļurbumu projekta EPICA ietvaros, Drešere zooloģisko pētījumu veikšanai Vedela jūras piekrastē un Kotasa ģeofiziskajiem pētījumiem un loģistikas nodrošināšanai. Vācijas pētniecības programmu koordinē Alfreda Vēgenera institūts Brēmerhāfenē.

Indijas pastāvīgā pētnieciskā programma Karalienes Modas Zemē sākās 1983. gadā, kad trešās Indijas antarktiskās ekspedīcijas laikā tika izveidota polārstacija Dakšingangotri. 1990. gadā tika izbūvēta jaunā Maitri stacija Širmahera oāzē netālu no Novolazarevskas stacijas. 2012. gadā ierīkota trešā vissezonas stacija Bharati Lāšemana pakalnos Austrālijas Antarktiskajā teritorijā.

Pēc aktīvas pētniecības 1950. gados, Norvēģija Antarktīdas izpētē ilgus gadus piedalījās tikai citu valstu (galvenokārt ASV) ekspedīciju sastāvā. Patstāvīga programma tika atsākta 1985. gadā, izveidojot Mīliga-Hofmaņa kalnos vasaras polārstaciju Toru. 1989. gadā tika izveidota vissezonas stacija Trolla, pie kuras 2005. gadā tika izveidots otrs DROMLAN sistēmas starpkontinentālās satiksmes lidlauks.

1987./1988. gada polārajā vasarā kopīgu izpētes programmu uzsāka Somija un Zviedrija, kas izveidojušas trīs vasaras stacijas Princeses Martas krastā. 1991. gadā vasaras staciju izveidoja Pakistāna. Jaunākā stacija Karalienes Modas Zemē ir Beļģijai piederošā Prinseselizabete.

Daba

Karalienes Modas Zemes centrālās daļas satelītattēls.

Topogrāfija

Ēkstrema šelfa ledāja fronte

Drigalska kalni Fimbulheimena grēdā

Karalienes Modas Zeme aizņem Antarktīdas sektoru starp 20° rietumu un 44°38' austrumu garumiem. Lai arī teritorijas dienvidu un ziemeļu robežas nav konkrēti definētas (pārējo pretenziju teritorijas stiepjas līdz Dienvidpolam un līdz Antarktikas Līguma ziemeļu robežai — 60° dienvidu platumam), platība tiek lēsta ap 2 800 000 km². Teritorijas galējais austrumu punkts ir Šinnana glečers, rietumu — Stenkomas-Vilsas glečers. Šinnana glečers ir arī teritorijas kontinentālās daļas galējais ziemeļu punkts.

Zemes piekrasti apskalo Dienvidu okeāna malas jūras. Norvēģu avotos visa Karalienes Modas Zemes piekrastes akvatorija tiek dēvēta par Hokona VII jūru. Citos avotos (sevišķi Krievijas) izdala vēl Kosmonautu, Rīsera-Larsena un Lazareva jūras. Zemes rietumu daļā piekļaujas arī Vedela jūra, kurā Rīsera-Larsena šelfa ledāja fronte ir piekrastes vistālāk uz dienvidiem esošais punkts. Kopējais piekrastes garums ir ap 3000 km. Piekrastes vidusdaļu un rietumus aizņem šelfa ledāji, lielākie no kuriem ir Rīsera-Larsena, Fimbula un Lazareva šelfa ledāji. Austrumos no šelfa ledājiem okeānā iestiepjas Rīsera-Larsena pussala, kas turpinās okeānā kā Gunnerusa grēda. Pussalas austrumos atrodas vairāk kā 200 km platais Licova-Holma līcis, kas iestiepjas sauszemē vairāk kā 120 km. Licova-Holma līča austrumu krasts un austrumos no tā esošais Prinča Ūlava krasts ir vienīgā Karalienes Modas Zemes piekrastes daļa, kur ir nelielas klinšu saliņas un atsegumi, lielākais no kuriem ir Langhovdes oāze. Nivlisena dienvidu malā praktiski okeāna līmenī izvietojusies 19 km garā un līdz 4,5 km platā Širmahera oāze, kas ir lielākā antarktiskā oāze Karalienes Modas Zemē.

Lielāko teritorijas iekšzemes daļu aizņem Polārā plato ledus vairogs. Ap 100—300 km no krasta paceļas kalnu grēdu virknes. Austrumos esošie Karalienes Fabiolas kalni ir daļa no zemledus grēdas, kas piekrastes virzienā turpinās kā Rīsera-Larsena pussala un okeānā kā Gunnerusa grēda. Karalienes Fabiolas kalnu augstākā virsotne ir Fukušimas kalns (2470 m). Rietumu virzienā stiepjas zemledus grēda, kas virs ledus vairoga redzama kā (no austrumiem uz rietumiem) Belžikas kalni, Sērrondanes kalni, Fimbulheimens un Ričera augstiene. Dienvidaustrumos no Kotsu Zemes iestiepjas Šekltona grēdas austrumu gals. Karalienes Modas Zemes augstākā virsotne ir 3148 m augstā Jēkulkirhja Sērrondanes kalnos. No polārā plato starp kalnu masīviem noplūst vairāki glečeri. Lielākais no tiem ir ap 200 km platais Borkgrevinkisens, kas noplūst starp Fimbulheimenu un Sērrondanes kalniem. Starp Fimbulheimenu un Ričera augstieni grēdā ir tektoniska ieplaka, pa ko uz okeānu noplūst Jūtulstreumens, kas veido līdz pat 200 km garo glečera mēli Trolltungu.

Polārajā plato paceļas vairāki leduskupoli, lielākie no kuriem ir Midzuho plato un Valkīras leduskupols.

Ģeoloģija

Karalienes Modas Zemes pamatnē dominē pirmskembrija perioda gneisi, kas veidojušies pirms 1—1,2 miljardiem gadu, vēl pirms Gondvānas superkontinenta izveidošanās. Kalnu grēdas sastāv galvenokārt no kristāliskajiem granīta iežiem, kas veidojušies pirms 500—600 miljoniem gadu Panāfrikas oroģenēzē Gondvānas apvienošanās periodā. Teritorijas rietumu daļā ir jaunāki vulkāniskie un nogulumieži. Ledus biezuma mērījumi ļauj secināt, ka bez ledus segas Karalienes Modas Zemes piekraste būtu līdzīga Grenlandei un Norvēģijai — ar dziļiem fjordiem un piekrastes salām.

Klimats

Karalienes Modas Zemes klimats ir tipisks pārējam Antarktīdas kontinentam. Uz Polārā plato ir krasi kontinentāls polārā tuksneša klimats ar ļoti zemām gaisa temperatūrām, niecīgu nokrišņu daudzumu un zemu gaisa mitrumu. Plato stacijā 1968. gada jūlijā tikusi novērota pasaulē zemākā mēneša vidējā gaisa temperatūra −73,2 °C. Piekrastē klimats ir nosacīti maigāks, raksturīgi ievērojami nokrišņi (tikai sniega veidā), augsts gaisa mitrums. Polārajā vasarā atsevišķās dienās gaisa temperatūra var sasniegt pat +10 °C. Tiek novērota ievērojama katabatisko vēju ietekme; vēja ātrums var pārsniegt 150 km/h, bet brāzmās — 250 km/h.

Visa Karalienes Modas Zemes teritorija atrodas aiz polārā loka un vairākus mēnešus gadā, atkarībā no platuma grādiem, novērojama polārā nakts (ziemā) vai polārā diena (vasarā).

Tabulā norādīta gada vidējā temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums, kā arī augstākā un zemākā novērotā temperatūra atsevišķās meteoroloģisko novērojumu stacijās:

Galvenie meteoroloģiskie lielumi atsevišķās meteoroloģisko novērojumu stacijās.
Stacija	Augstums vjl	Max temp.	Min temp.	Vid temp.	Nokrišņi, mm	Mitrums, %	Vējš, km/h
Domufudži	3810 m	−18,6 °C	−79,7 °C	−54,4 °C	25	-	20,9
Konene (AWS 9)	2892 m	−15 °C	−70 °C	−44,6 °C	81	93	15.8
Prinseselizabete	1832 m	−5 °C	−50 °C	-	-	-	20
Trolla	1275 m	0 °C	−50 °C	−25 °C	127	-	-
Svea (AWS 6)	1160 m	0 °C	−43 °C	−20 °C	278	78	24,1
Aboa (AWS 5)	363 m	+2 °C	−38 °C	−16 °C	375	85	28,1
Novolazarevska	119 m	+9,9 °C	−41 °C	−11 °C	309	52	36,7
Šova	29 m	+10 °C	−45,3 °C	−10,5 °C	204	68,7	23,4
Neimaijere III	15 m	+4,3 °C	−48,1 °C	−16 °C	750	80	32,4

Dzīvnieku un augu valsts

Krabjēdājroņi

Karalienes Modas Zemes flora sastāv no dažu sugu ķērpjiem un sūnām, kas sastopamas tikai uz nunatakiem iekšzemes kalnu grēdās un nedaudzajās piekrastes oāzēs un saliņās. Sastopamas arī aļģes un sēnes. Līdz šim nav atklāti sēklaugi. Sastopami vairāki bezmugurkaulnieki: vienšūņi, baktērijas, zilaļģes, nematodes, gauskāji un posmkāji (kukaiņi (blusas), ērces, kolembolas).

No lidojošajiem putniem visbiežāk sastopami ir triju sugu pārstāvji: antarktiskais vētrasputns, sniega vētrasputns un dienvidu polārā klijkaija. Šo sugu putni parasti iekārto savas ligzdošanas vietas stāvās klintīs, veidojot lielas kolonijas, kas sastāv no daudziem tūkstošiem pāru. Pasaulē lielākā antarktisko vētrasputnu kolonija izvietojusies uz Svarthamarena nunataka Mīliga-Hofmaņa kalnos 200 km no okeāna krasta un tā sastāv no apmēram 250 000 pāru.

Imperatorpingvīni un Adelijas pingvīni ir divas vienīgās Karalienes Modas Zemes piekrastē perējošās pingvīnu sugas. Imperatorpingvīni perē trijās vietās uz malasledus — pie Rīsera-Larsena pussalas, Lazareva šelfa ledāja un netālu no Neimaijeres polārstacijas. Reģiona austrumu daļā ir vairākas nelielas Adelijas pingvīnu kolonijas.

Zīdītāji pārstāvēti ar vairākām roņu sugām, kas uzturas uz jūras ledus piekrastē. Visdaudzskaitlīgākie ir krabjēdājroņi. Sastopami arī jūras leopardi, Vedela roņi un Rosa roņi.

Antropogēnā ietekme

Asuka

Borga

Dakšingangotri

Družnaja III

Gfn.

Georgf.

Lazareva

Midzuho

Mh.

Nor.

Plato

Rb.

Sm.

Drešere

Kot.

Šova

Maitri

N III

Nov.

S IV

Trolla

Ab./V.

Domufudži

Džinna

Ībeisa

Konene

Prinseselizabete

Svea

Tr.

- vissezonas polārstacijas; - vasaras polārstacijas; - lauka nometnes
- slēgtās polārstacijas

Karalienes Modas Zemes teritorijā nav pastāvīgo iedzīvotāju un vienīgie tās iemītnieki ir pētniecības staciju personāls un sezonālo ekspedīciju dalībnieki. 2011. gadā funkcionēja desmit valstu 19 stacijas un nometnes, no kurām sešas ir pastāvīgi apdzīvotas vissezonas stacijas (Šova, Maitri, Neimaijere III, Novolazarevska, SANAE IV un Trolla), septiņas regulāri izmantotas vasaras sezonas pētniecības stacijas (Aboa, Domufudži, Konene, Prinseselizabete, Svea, Tora un Vāsa), četras loģistikas stacijas (Ībeisa pie ledāja frontes kuģu izkraušanai, Kotasa traversu nodrošināšanai uz Koneni un nometnes pie Novolazarevskas un Trollas lidlaukiem), kā arī neregulāri izmantotās Drešeres bioloģisko pētījumu nometne un pakistāniešu Džinnas vasaras stacija. Vecākā nepārtraukti funkcionējošā polārstacija ir Japānas Šova (1957), jaunākā — Beļģijas Prinseselizabete (2009).

Polārstacijas

SANAE IV polārstacija uz Vesleskarveta nunataka

Norvēģijas polārstacija Trolla

Krievu pirts pie Novolazarevskas stacijas

Nosaukums	Piederība	Lietojums	Statuss	Noviet.	Augst. vjl	Atvērta	Slēgta	Pers. zm.	Pers. vas.
Aboa	Somija	vasaras	darbojas	nunataks	400	1988	—	—	20
Asuka	Japāna	vissezonas	slēgta	plato	930	1984	1991	—	—
Borga	Dienvidāfrika	vasaras	slēgta	plato	2100	1969	1976	—	—
Dakšingangotri	Indija	vissezonas	slēgta	šelfa ledājs	27	1983	1991	—	—
Domufudži	Japāna	vasaras	darbojas	plato	3810	1995	—	—	0
Drešere	Vācija	lauka nometne	darbojas	šelfa ledājs	28	1986	—	—	5
Družnaja III	PSRS	lauka nometne	slēgta	šelfa ledājs		1987	1988	—	—
Džinna	Pakistāna	vasaras	darbojas	šelfa ledājs	25	1991	—	—	18
Georgfonneimaijere	Vācija	vissezonas	slēgta	šelfa ledājs		1981	1993	—	—
Georgforstere	VDR	vissezonas	slēgta	oāze	120	1976	1992	—	—
Ībeisa	Dienvidāfrika	vasaras	darbojas	šelfa ledājs		1985	—	—	40
Konene	Vācija	vasaras	darbojas	plato	2892	2001	—	—	28
Kotasa	Vācija	lauka nometne	darbojas	plato	1439	1985	—	—	0
Lazareva	PSRS	lauka nometne	slēgta	šelfa ledājs	24	1959	1961	—	—
Maitri	Indija	vissezonas	darbojas	oāze	130	1989	—	25	65
Midzuho	Japāna	vissezonas	slēgta	plato	2230	1970	1987	—	—
Modheima	Norvēģija	vissezonas	slēgta	šelfa ledājs		1950	1952	—	—
Neimaijere II	Vācija	vissezonas	slēgta	šelfa ledājs	15	1992	2009	10	50
Neimaijere III	Vācija	vissezonas	darbojas	šelfa ledājs	15	2009	—	9	50
Norveja	Norvēģija Dienvidāfrika	vissezonas	slēgta	šelfa ledājs	55	1957	1960	—	—
Novolazarevska	Krievija	vissezonas	darbojas	oāze	102	1961	—	30	70
Plato	ASV	vissezonas	slēgta	plato	3624	1965	1969	—	—
Prinseselizabete	Beļģija	vasaras	darbojas	nunataks	1382	2009	—	—	40
Ruāboduēna	Beļģija/ Nīderlande	vissezonas	slēgta	šelfa ledājs	40	1958	1967	—	—
SANAE I-III	Dienvidāfrika	vissezonas	slēgta	šelfa ledājs		1962	1997	—	—
SANAE IV	Dienvidāfrika	vissezonas	darbojas	nunataks	856	1997	—	10	80
Sarīmaraisa	Dienvidāfrika	vasaras	slēgta	plato		1983	2002	—	—
Svea	Zviedrija	vasaras	darbojas	nunataks		1987	—	—	4
Šova	Japāna	vissezonas	darbojas	sala	29	1957	—	28	110
Tora	Norvēģija	vasaras	darbojas	nunataks	1625	1985	—	—	4
Trolla	Norvēģija	vissezonas	darbojas	nunataks	1290	1990	—	7	40
Vāsa	Zviedrija	vasaras	darbojas	nunataks	400	1988	—	—	30

Transports

Kuģa Polarstern izkraušana Atkas līča krastā.

Karalienes Modas Zemē, tāpat kā pārējā Antarktīdā, nav pastāvīgas transporta infrastruktūras. Kravu transports uz Antarktīdu un no tās galvenokārt tiek veikts ar speciālu ledus klases kuģu palīdzību. Šobrīd (2011) tiek izmantoti 6 šādi kuģi: Polarstern (1982, AWI), Shirase (2009, NIPR), Akademik Fedorov (AARI), Agulhas (1977, SANAP), kā arī Mary Arctica un Ivan Papanin. Pirmie četri kuģi pieder Vācijas, Japānas, Krievijas un Dienvidāfrikas nacionālajām antarktiskajām programmām, bet ledus klases konteinerkuģi Mary Arctica kopīgi DROMSHIP programmas ietvaros kopš 2009. gada ekspluatē Norvēģijas, Vācijas, Beļģijas, Zviedrijas un Somijas antarktiskās programmas, un arktiskās klases motorkuģi Ivan Papanin — Indijas Antarktiskā programma. Nacionālajām programmām piederošie kuģi veic ne tikai transporta funkcijas, bet arī īsteno patstāvīgas pētniecības programmas Dienvidu okeāna jūrās.

Gaisa transporta efektīvākai izmantošanai Karalienes Modas Zemē darbojošās nacionālās antarktiskās programmas 2002. gadā ir izveidojušas kopēju gaisa satiksmes infrastruktūru DROMLAN (Dronning Maud Land Air Network). Tā mezgla punkti ir Novolazarevskas un Trollas zilā ledus lidlauki, kas spēj uzņemt starpkontinentālo reisu lidmašīnas, kas nosēžas un paceļas, izmantojot parastās riteņu šasijas. Pārvadājumus kontinenta iekšienē veic ar nelielām, ar sliecēm aprīkotām lidmašīnām, kuru nosēšanās un pacelšanās nodrošināšanai pie pārējām polārstacijām ierīkoti sniega lidlauki. Intensīvi tiek izmantoti arī helikopteri, kas bāzējas galvenokārt uz kuģiem.

Tūrisms

Viena no nedaudzajām saimniecības nozarēm, izņemot zinātnisko pētniecību, kas darbojas kontinentālajā Antarktīdā, ir tūrisms. Karalienes Modas Zeme ir viens no nedaudzajiem kontinenta reģioniem, kur tas tiek praktizēts uz komerciāliem pamatiem (citi ir Antarktīdas pussala un Vinsona masīvs). Tūrisma organizēšanu Antarktīdā koordinē Antarktikas tūrisma operatoru starptautiskā asociācija (IAATO). Tūrismu organizē privātas kompānijas, jo nacionālās antarktiskās programmas pārvaldošās institūcijas ar retiem izņēmumiem nelabprāt sadarbojas ar tūrisma firmām un piekrīt tikai patvēruma sniegšanai ārkārtas situācijās. Karalienes Modas Zemē darbojas divi operatori (2011): The Antarctic Company un White Desert. Abas šīs kompānijas pārvadā tūristus no Keiptaunas Dienvidāfrikā uz Novolazarevskas lidlauku netālu no Novolazarevskas polārstacijas. 2010./2011. gada sezonā Karalienes Modas Zemi apmeklēja 96 tūristi un to apkalpošanā tika nodarbināti 20 darbinieki. Pakalpojumu cenas svārstās no 6500 EUR par vienas dienas ekskursiju līdz 56 000 EUR sarežģītākām programmām.

Katrs no tūrisma operatoriem kontinentā uztur savu infrastruktūru. The Antarctic Company uztur nometni pie Novo aerodroma (funkcionē no novembra sākuma līdz februāra beigām) un viesu māju kompleksu Oasis 400 m no Novolazarevskas stacijas. White Desert uztur nometni Whichaway Camp (funkcionē no novembra beigām līdz janvāra sākumam) dažus kilometrus no aerodroma, kas katru gadu tiek veidota no jauna, novākta sezonas beigās un izmanto tikai videi nekaitīgus energoresursus, enerģiju nodrošinot ar saules baterijām un vēja ģeneratoriem.

Tūristi Karalienes Modas Zemē parasti izmanto vienu no operatoru piedāvātajām izklaides programmām (imperatorpingvīnu kolonijas apmeklēšana, ekskursija Širmahera oāzē, Novolazarevskas un Maitri polārstaciju apmeklēšana, tuvējo kalnu grēdu aplidošana, traverss uz Dienvidpolu ar speciāli aprīkotiem Toyota Hilux apvidus automobiļiem). Atsevišķi tiek organizēti dažādi ekstrēmā sporta pasākumi — klinšu kāpšana, kaitslēpošana u.c. Nereti tūrisma operatori ir atbalsta organizācijas dažādu nevalstisku organizāciju un privātpersonu projektiem (gari slēpju pārgājieni, alpīnisms u.c.).

Aizsargājamie apvidi

Karalienes Modas Zemē ir vairākas teritorijas ar speciālas aizsardzības statusu. Šajās teritorijās ir ierobežotas dažādas aktivitātes un pētniecības darbus atļauts veikt, tikai tos saskaņojot ar attiecīgo teritoriju pārvaldības plāniem. Atsevišķs aizsardzības statuss ir vēsturiskām vietām un pieminekļiem

Antarktīdas speciāli aizsargājamie apvidi (ASPA):

Sniega vētrasputns ar mazuli ligzdā

• Jukidori ieleja (ASPA Nr. 141) Langhovdes oāzē Licova-Holma līča austrumu krastā — tipisks kontinentālas kalnu nogāzes akmeņainais tuksnesis ar unikālu ekosistēmu, kur sniega vētrasputnu kolonijas radītie ekskrementi kalpo par barības vielu ķērpjiem un sūnām. 1987. gadā pēc Japānas ierosinājuma ielejai piešķirts speciālas zinātniskas intereses teritorijas statuss.
• Svarthamarens (ASPA Nr. 142) Mīliga-Hofmaņa kalnos — Antarktīdā lielākā zināmā putnu kolonija, kurā perē ap 250 000 pāru antarktisko vētrasputnu. 1987. gadā pēc Norvēģijas ierosinājuma ielejai piešķirts speciālas zinātniskas intereses teritorijas statuss.
• Dakšingangotri glečers (ASPA Nr. 163) Širmahera oāzē — nozīmīgs glečeru atkāpšanās monitorēšanai. Ledāja mēles atkāpšanās tiek monitorēta kopš 1983. gada; 2005. gadā pēc Indijas ierosinājuma objekts iekļauts speciāli aizsargājamo apvidu sarakstā.

Vēsturiskas vietas un pieminekļi:

• Akmeņu krāvums (keirns) un piemiņas plāksne Šovas stacijā 1960. gadā bojāgājušajam japāņu ekspedīcijas dalībniekam Šinam Fukušimam.
• Piemiņas plāksne bijušajā Indijas polārstacijā Dakšingangotri, kur uzskaitīti pirmās Indijas antarktiskās ekspedīcijas dalībnieki.
• Piemiņas plāksne Humbolta kalnos četriem Indijas 9. antarktiskās ekspedīcijas dalībniekiem, kas gāja bojā negadījumā kalnu nometnē 1990. gada 8. janvārī.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karalienes Modas Zeme.
• Dronning Maud Land (Norvēģijas Polārais institūts) (norvēģiski)
• Dronning Maud Land. Description of the environment. (angliski)
• Karalienes Modas Zemes kontinentālā šelfa robežas^{[novecojusi saite]} (norvēģiski)
• Widerøe kartlegger i Antarktis Arhivēts 2010. gada 29. decembrī, Wayback Machine vietnē. (norvēģiski)
• Precipitation regime of Dronning Maud Land, Antarctica, derived from Antarctic Mesoscale Prediction System (AMPS) archive data^{[novecojusi saite]} (angliski)
• AN Overview of the Meteorology and Climatology of the Antarctic. Coats Land and Dronning (Queen) Maud Land (angliski)
• Premier saut en base jump en Antarctique (franciski)
• Britain's Secret War in Antarctica (angliski)

Kartes

• Dronning Maud Land 1:2 000 000^{[novecojusi saite]}
• Dronning Maud Land 1:2 0000 000 (Satellitbildkarte)^{[novecojusi saite]}
• Ritscherhochland 1:1 000 000^{[novecojusi saite]}
• Neu-Schwabenland 1:1 500 000^{[novecojusi saite]}
• Satellitenbildkarten 1 : 2 Mio. — 1 : 6 Mio.^{[novecojusi saite]}