Deģeneratīvā māksla
Deģeneratīvā māksla (vācu: Entartete Kunst) ir termins, ko lietoja modernās mākslas kontekstā Trešajā reihā. Deģeneratīvo mākslu saistīja ar nevācu izcelsmi, ar ebrejiem un komunistiem. Mākslinieki, kas radīja deģeneratīvo mākslu, bija pakļauti sankcijām, piemēram, tiem aizliedza apmācīt citus, neļāva izstādīt vai pārdot savu mākslu, kā arī atsevišķos gadījumos aizliedza to radīt.
"Deģeneratīvā māksla" bija nosaukums 1937. gadā Minhenē rīkotai izstādei, kurā modernisma mākslinieku darbi bija sakārti haotiskā veidā uz sienām ar paskaidrojošiem tekstiem. Vēlāk šo izstādi rādīja vēl vairākās Vācijas un Austrijas pilsētās.
Mūziku klasificēja līdzīgā veidā kā glezniecību un arhitektūru. Mūziku, kas nebija tonāla un kurā bija džeza ietekme, sauca par deģeneratīvo mūziku.
Daži mākslinieki, kas radīja deģeneratīvo mākslu, bija:
- Arno Brēkers,
- Emīls Nolde,
- Ērihs Hekels,
- Ernsts Ludvigs Kirhners,
- Ernsts Barlahs,
- Georgs Gross,
- Georgs Heims,
- Kārlis Šmits-Rotlufs,
- Kurts Tuholskis,
- Maksis Pehšteins,
- Oskars Kokoška.
 | Šis ar mākslu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |