Modernā māksla

Modernā māksla ir mākslas virziens, kas radās laika posmā no 1860. līdz 1970. gadam. Tas noraida tradicionāli atzītas formas un uzsver individuālismu un jūtīgumu.

Modernā māksla ir plašs jēdziens, kas aptver dažādus stilus, kā piemēram - impresionisms, postimpresionisms, fovisms, kubisms, futūrisms, ekspresionisms, dadaisms, sirreālisms, abstraktais ekspresionisms, popārts, minimālisms u.c.

Sākotnēji šīs mākslas kustības radās kā protests pret racionālistisko mehanizāciju un industriālo revolūciju, taču drīz vien sekoja gan pirmais pasaules karš, gan otrais - mākslas virzieni sāka nevis protestēt pret esošo iekārtu, bet gan apcerēja kara postu, stabilitātes trūkumu, un apšaubīja līdzšinējos mākslas kanonus, jo tie saistījās ar cilvēcības un principu zudumu kara seku dēļ. Šis savstarpējais mākslas kustību dialogs atspoguļo katrs sava laika sabiedrības uzskatus un bailes, un spilgti atspoguļo mākslas vēstures ciešo saikni ar pasaules vēsturi.

Modernā māksla kā dzīves spogulis

Modernā māksla atspoguļo tā laika galvenās idejas. Gleznotāji, piemēram, Klods Monē, Pols Sezans, Vinsents van Gogs, tēlnieki un rakstnieki gan individuāli, gan kolektīvi meklēja jaunas pieejas mākslas veidošanai. Lai gan modernā māksla sākās laika periodā no 1850. gada ar reālisma uzplaukumu, tomēr visi 20. gadsimta sākuma mākslas stili un pieejas var tikt definēti kā modernā māksla. No 20. gs 60. gadu vidus līdz 90. gadu beigām modernisms pārauga postmodernismā.

Mākslinieku skatījums

Mākslinieki strādāja, lai pārstāvētu savu pieredzi mūsdienu dzīvē dažādos inovatīvos veidos. Lai gan modernā māksla kā termins attiecas uz dažādiem mākslas žanriem gandrīz gadsimta garumā, māksliniekiem ir raksturīga sava laika un iekārtas kritizēšana, mudinot diskusijas par ētiku, kultūru un estētiku.