Denacifikācija (vācu: Entnazifizierung) bija Sabiedroto pasākumu kopums Vācijas un Austrijas politikā, ekonomikā, tiesībās, kultūrā un sabiedrībā, lai atbrīvotu tās no nacisma ideoloģijas un varas struktūrām tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Tas ietvēra NSDAP un SS biedru atbrīvošanu no amatiem, nacistu organizāciju slēgšanu, kā arī nacistu līderu un redzamāko izpildītāju tiesāšanu Nirnbergas prāvās. Denacifikācijas norise tika apstiprināta Potsdamas konferences dokumentos. 1946. gadā Sabiedroto Kontroles padome pieņēma virkni likumu, kuri noteica personu loku, kuriem būtu jāveic denacifikācijas process un nodibināja struktūras denacifikācijas veikšanai.
Jau 1945. gada beigās, sākoties Aukstajam karam, Sabiedrotie pamazām zaudēja interesi par denacifikācijas procesu. Briti savā okupācijas zonā 1946. gada janvārī denacifikācijas norisi nodeva vācu varas iestādēm, bet amerikāņi to pašu izdarīja 1946. gadā martā. Denacifikācijas pasākumi oficiāli tika atcelti 1951. gadā. Denacifikācija visumā bija nepopulāra Vācijas iedzīvotāju vidū, tai skaitā tai oponēja kanclers Konrāds Adenaurs.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Denacifikācija.
