Potsdamas konference

Potsdamas konference notika 1945. gadā no 17. jūlija līdz 2. augustam Potsdamā, Vācijā (netālu no Berlīnes). Konferences dalībvalstis bija Padomju Savienība, Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija — spēcīgākās un lielākās Otrā pasaules kara Sabiedroto valstis, kas sakāva Ass valstis. Postdamas konferencē Sabiedroto valstis pārstāvēja attiecīgo valstu vadītāji — VK(b)P pirmais sekretārs Josifs Staļins, ASV prezidents Harijs Trumens un Lielbritānijas premjerministrs Klements Etlijs.

Šī bija pēdējā no trim Otrā pasaules kara konferencēm, kurās tikās "lielais trijnieks", 1943. gada novembrī—decembrī bija notikusi Teherānas konference, bet 1945. gada februārī — Jaltas konference. Konferences mērķis bija izlemt, kā pārvaldīt sakauto nacistisko Vāciju. Tāpat konferences mērķi bija pēckara politiskās sistēmas izveidošana un miera līguma jautājumu apspriešana. Baltijas valstu okupācijas jautājums Potsdamas konferencē tieši netika apspriests, tomēr ASV puse atteicās pakļauties PSRS prasībām uzskatīt visus baltiešu bēgļus Vācijā kā padomju pilsoņus.^[1] Savukārt Apvienotās Karalistes politiķi PSRS teritoriālās pretenzijas Baltijas reģionā uztvēra kā vēlmi iegūt kolonijas.^[2]

Potsdamas vienošanās

1945. gada 1. augustā Trūmens, Staļins un Etlijs parakstīja konferences protokolu, kas kļuva pazīstams kā "Potsdamas vienošanās": Vienošanās iekļāva 21 punktu par šādām tēmām:

Uzvarējušo valstu Ārlietu ministru padomes izveide (I nodaļa)
Vācijas okupācijas principi, tostarp Vācijas kā ekonomiskas vienības saglabāšana (II nodaļa)
Noteikumi par Vācijas reparācijām (III nodaļa)
Vācijas flotes sadalīšana starp Amerikas Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti un Padomju Savienību (IV nodaļa)
Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste apņēmās atbalstīt Kēnigsbergas un apkārtējo teritoriju nodošanu Padomju Savienībai (V nodaļa)
Galveno kara noziedznieku tiesas process jārīko pēc iespējas ātrāk pēc Londonas konferences noslēguma un priekšlikuma iesniegšanas (VI nodaļa)
Jāizskata, vai Austrijas pagaidu valdībai būtu jāuzņemas atbildība par visu Austriju. Pret Austriju nedrīkst izvirzīt nekādas reparācijas prasības (VII nodaļa)
Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste atzina Polijas pagaidu valdību un apņēmās nodot Polijas valsts īpašumus šai valdībai. Visas trīs lielvalstis piekrita, ka Polijā jārīko brīvas vēlēšanas. Oderas-Neises līnija ir pagaidu robeža līdz galīgam miera līgumam, uz austrumiem esošā Vācijas un bijušās Dancigas brīvpilsētas teritorija nav padomju okupācijas zonas sastāvdaļa, bet tā jānodod Polijas pārvaldē (VIII nodaļa)
Ārlietu ministru padomei ir jāizstrādā priekšlikumus miera līgumiem ar Itāliju, Somiju, Bulgāriju, Ungāriju un Rumāniju. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai jābalso par to uzņemšanu ANO, bet Spānijas uzņemšana Apvienoto Nāciju Organizācijā ir nevēlama (IX nodaļa)
Lēmums par bijušajām Itālijas kolonijām jāapspriež Ārlietu ministru padomes sanāksmē (X nodaļa)
Padomju Savienība iesniedza priekšlikumu mainīt Sabiedroto kontroles komisiju procedūras Rumānijā, Bulgārijā un Ungārijā (XI nodaļa)
Vāciešu izraidīšana no Polijas, Čehoslovākijas un Ungārijas, veicot pārvietošanu sakārtotā un humānā veidā (XII nodaļa)
Jāizmeklē padomju okupācijas spēku veiktā naftas objektu demontāža Rumānijā (XIII nodaļa)
Okupācijas karaspēks jāizved no Teherānas un Ārlietu ministru konferencē jāapspriež pilnīga karaspēka izvešanas no okupētās Irānas (XIV nodaļa)
Spānijas 1940. gadā okupētās Tanžeras starptautiskās zonas statuss apspriežams ar Franciju (XV nodaļa)
Bosfora, Marmora jūras un Dardaneļu statuss apspriežams tiešās sarunās ar Turciju (XVI nodaļa)
Amerikas Savienoto Valstu priekšlikums par ūdensceļiem jāapspriež Ārlietu ministru padomes sanāksmē (XVII nodaļa)
Jāatbalsta Eiropas Sauszemes transporta konferenci (XVIII nodaļa)
Katra no trim valdībām informēs savu pārstāvi Sabiedroto kontroles padomē Vācijā par konferences rezultātiem (XIX nodaļa)
Reparāciju maksājumus nedrīkst veikt uz sabiedroto īpašumu rēķina (okupētajās teritorijās) (XX nodaļa)
Konferences laikā notika triju valdību štābu vadītāju sanāksme (XXI nodaļa)

Sekas

Visu Vācijas pēc 1937. gada veikto aneksiju anulēšana, Austrijas atdalīšana no Vācijas.
Vācijas un Austrijas (atsevišķi arī Berlīnes un Vīnes) sadalīšana četrās (Apvienotās Karalistes, ASV, Francijas un PSRS) okupācijas zonās.
Polijas un Vācijas robežas noteikšana (Oderas—Neises līnija).
Vāciešu deportācija no Čehoslovākijas, Polijas, PSRS un Ungārijas pēckara teritorijām uz Vācijas okupācijas zonām.
Vienošanās par reparāciju maksājumiem.

Atsauces

↑ R. Schnorf. THE BALTIC STATES IN U.S.-SOVIET RELATIONS. The Years of Doubt, 1943-1946 Arhivēts 2016. gada 15. augustā, Wayback Machine vietnē. Lituanus, Volume 12, No.4 - Winter 1966
↑ Winston Churchill: "But in spite of the heavy losses we have suffered, we have made no territorial claims — no Königsberg, no Baltic states, nothing. We therefore approach the question of colonies with complete rectitude." no James F. Byrnes. Speaking Frankly. New York: Harper and Brothers, 1947, p. 76.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Potsdamas konference.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[1] R. Schnorf. THE BALTIC STATES IN U.S.-SOVIET RELATIONS. The Years of Doubt, 1943-1946 Arhivēts 2016. gada 15. augustā, Wayback Machine vietnē. Lituanus, Volume 12, No.4 - Winter 1966

[2] Winston Churchill: "But in spite of the heavy losses we have suffered, we have made no territorial claims — no Königsberg, no Baltic states, nothing. We therefore approach the question of colonies with complete rectitude." no James F. Byrnes. Speaking Frankly. New York: Harper and Brothers, 1947, p. 76.

[1]

[2]