Dzēšgumijgalva

Vikipēdijas lapa
Dzēšgumijgalva
Eraserhead.jpg
Oriģinālais
nosaukums
Eraserhead
Žanrs eksperimentālā filma, šausmu filma, sirreālisms
Režisors Deivids Linčs
Producents Deivids Linčs
Scenārija autors Deivids Linčs
Galvenajās
lomās
Mūzika
Operators Frederiks Elms
Studija Amerikas Kinoinstitūts
Izplatītājs Libra Films
Izdošana
  • 1977. gada 19. marts (ASV)
Ilgums 89 minūtes
Valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Valoda angļu
Kopējie ienākumi 7 miljoni US$[1]
IMDb profils

"Dzēšgumijgalva" (angļu: Eraserhead) ir 1977. gada ASV eksperimentālā šausmu filma. Filmas režisors, producents un scenārija autors ir Deivids Linčs. Filmā galvenās lomas atveido Džeks Nenss, Šarlote Stjuarte, Alens Džozefs, Džīna Beitsa un Džūdita Robertsa. Filma uzņemta melnbalta un tajā parādās sirreālisma kino iezīmes.

Filma ir par jaunu tēvu, kam ir jārūpējas par savu citplanētietim līdzīgo bērnu pamestā industriālā apvidū.

"Dzēšgumijgalva" ir Linča pirmā pilnmetāžas filma. To uzņēma ar Amerikas Kinoinstitūta atbalstu un finansējumu Linča studiju gados. Filma saņēma pozitīvas kritiķu atsauksmes. 2004. gadā filma iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālais kinoreģistrā kā "kulturāli, vēsturiski vai estētiski nozīmīga filma".[2]

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Vīrs uz planētas" savās mājās kosmosā kustina sviras, kamēr Henrija Spensera galva peld kosmosā. No Spensera mutes iznirst spermatozoīdam līdzīga būtne, kas iepeld tukšumā.

Industriālā apvidū, Henrijs dodas mājās ar iepirkumiem. Ārpus dzīvokļa viņu aptur "Skaistā sieviete no pretējās istabas", kura viņam paziņo, ka viņa draudzene, "Mērija X", ir ielūgusi viņu uz vakariņām ar viņas ģimeni. Henrijs atstāj iepirkumus savā dzīvoklī, kas ir pilns ar netīrumu un beigtu augu kaudzēm. Tajā vakarā Henrijs apmeklē X mājas, kur viņš neveikli sarunājas ar viņas māti. Pie vakariņu galda viņam tiek lūgts sagriezt vistu, ko X tēvs ir "izgatavojis". Putns uz šķīvja kustas un izplūst asinīs, kad to sagriež. Pēc vakariņām Henriju iedzen stūrī X māte, kura mēģina viņu noskūpstīt. Viņa paziņo, ka X ir piedzimis viņa bērns un ka abiem ir jāprecas. Tomēr X nav pārliecināta, vai tas, ko viņa dzemdēja, ir bērns.

Pāris ievācas Henrija vienistabas dzīvoklī un sāk rūpēties par bērnu — autiņu saišķi ar necilvēcīgu, čūskai līdzīgu seju, kas atgādina iepriekš redzēto spermatozoīdam līdzīgu radījumu. Zīdainis atsakās no visa ēdiena, nemitīgi un neciešami raud. Skaņa dzen X izmisumā, un viņa atstāj Henriju un bērnu. Henrijs mēģina rūpēties par to.

Henrijs sāk piedzīvot vīzijas, atkal ieraugot "Vīru uz planētas", ka arī "Dāmu radiatorā", kura viņam sāk dziedāt. Pēc seksuālas tikšanās ar "Skaisto meiteni", Henrijam ir vēl viena vīzija: "Dāma radiatorā" dzied, kamēr Henrijs vēro, kā nokrīt viņa galva, zem tā atklājot celmu, kas atgādina bērna seju. Zēns to atrod un nogādā to uz zīmuļu rūpnīcu, lai to pārvērstu par dzēšgumijām.

Pamodināts, Henrijs meklē "Skaisto meiteni", bet atrod viņu kopā ar citu vīrieti. Sagrauts, Henrijs atgriežas savā istabā. Viņš paņem šķēres un pirmo reizi noņem bērnam autiņu. Atklājas, ka bērnam nav ādas. Pārsēji turēja kopā tā iekšējos orgānus, un tie izbirst pēc to pārgriešanas. Telpā tiek pārslogota jauda, izraisot gaismas mirgošanu. Kad gaisma pilnībā izdziest, bērns izaug līdz milzīgiem apmēriem un viņa galvu nomaina sākumā redzētā planēta. Pie Henrija pienāk "Dāma radiatorā" un viņu apskauj.

Darbs pie filmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franca Kafkas (pa kreisi) un Nikolaja Gogoļa (pa labi) stāsti ietekmēja "Dzēšgumijgalvas" scenāriju

Ideja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstnieks un režisors Deivids Linčs iepriekš bija studējis gleznošanu, un bija izveidojis vairākas īsfilmas, lai animētu savas gleznas.[3] Tomēr 1970. gadā viņš pievērsās filmu veidošanai un 24 gadu vecumā saņēma stipendiju Amerikas Kinoinstitūtā. Linčam kurss nepatika un viņš apsvēra iespēju pamest mācības, taču pēc tam, kad viņam piedāvāja iespēju radīt paša izdomātu scenāriju, viņš pārdomāja. Viņam tika dota atļauja izmantot visu universitātes pilsētiņu filmu uzņemšanai. Viņš pārveidoja skolas neizmantotos staļļus par filmas dekorācijām un dzīvoja tur.[3]

Linčs sākotnējā scenārija nosaukums bija Gardenback, kura pamatā bija viņa glezna. Pēc šī scenārija būtu sanākusi apmēram 45 minūtes gara filma, kas AFI šķita pārāk gara.[4] Tā vietā Linčs prezentēja "Dzēšgumijgalvu", ko viņš bija izstrādājis, pamatojoties uz sapni par vīrieša galvu, ko mazs zēns aizvedis uz zīmuļu rūpnīcu. Vairāki AFI valdes locekļi joprojām iebilda pret šāda sirreālisma darba tapšanu, taču viņi piekrita, kad dekāns Frenks Denjels draudēja atkāpties no amata, ja tam tiks uzlikts veto.[4] Filmas scenāriju ietekmēja Linča studiju laikā lasītā literatūra. To spēcīgi ietekmēja Franca Kafkas 1915. gada novele "Pārvērtība" un Nikolaja Gogoļa 1836. gada īsais stāsts "Deguns".[4]

Tiek pieņemts, ka filmu ir ietekmējusi arī Linča personīgā pieredze, esot tēva lomā, kā arī viņa un viņa ģimenes pavadītais laiks Filadelfijā.[5][4]

Galvenajai lomai 1971. gadā izvēlējās Džeku Nensu. Nesaprašanās dēļ, AFI uzskatot, ka filmas garumus būtu aptuveni 20 minūtes, filmēšana netika uzsākta vairākus gadus.[3]

Filmēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pateicoties Linča drauga Džeka Fiska un viņa sievas Sisijas Speisekas regulāriem ziedojumiem, filmas veidošana varēja turpināties vairākus gadus.[3] Papildus līdzekļus nodrošināja Nensa sieva Ketrīna Kulsone, kura strādāja par viesmīli,[6] un pats Linčs, kurš visu filmas tapšanas laiku piegādāja avīzes.[6]

Producēšanas laikā Linčs sāka eksperimentēt ar paņēmienu, kā ierakstīt dialogu, ko runāja fonētiski atpakaļ, un apgriezt iegūto audio. Lai gan filmā šo paņēmienu neizmanto, Linčs to pielietoja seriālā "Tvinpīka".[6] Linčs arī sāka interesēties par transcendentālo meditāciju, kļuva par veģetārieti un atmeta smēķēšanu un alkoholu.[5][4]

Izlaišana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas "Dzēšgumijgalva" pirmizrāde notika Filmex kinofestivālā Losandželosā 1977. gada 19. martā.[7] To sākotnēji gadu izrādīja Losandželosas kinoteātros kā pusnakts filmu. Vēlāk arī izrādīta citur, filma kļuva komerciāli veiksmīga, nopelnot 7 miljonus ASV dolāru.[8]

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc filmas izlaišanas, Variety uzrakstīja negatīvu recenziju, to aprakstot kā neskatāmu.[9] Tomēr laika gaitā filma saņēma arvien vairāk pozitīvu atsauksmju. Tīmekļa vietnē Rotten Tomatoes filmai ir 90% vērtējums, rakstot "Deivida Linča sirreāla "Dzēšgumijgalva" izmanto detalizētu vizuālo materiālu, biedējošu skaņu, lai radītu dīvainu un satraucošu skatījumu un vīrieša bailēm kļūt par vecāku".[10] Rakstot Empire žurnālam, Stīvs Bērds filmai deva piecas zvaigznes no piecām. Viņš rakstīja, ka tā ir "daudz radikālāka un patīkamāka nekā Linča vēlākie Holivudas darbi" un uzsvēra tās sirreālisma, šausmu un melnās komēdijas elementus. Arī Pīters Bredšo no The Guardian deva filmai piecas zvaigznes no piecām.[11] Viņš to salīdzināja ar Ridlija Skota filmu "Svešais" (1979).[11]

Ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gadā filma iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālais kinoreģistrā kā "kulturāli, vēsturiski vai estētiski nozīmīga filma".[2] 2010. gadā Online Film Critics Society publicēja sarakstu ar 100 visu laiku labākajām režisoru debijām, "Dzēšgumijgalvai" ierindojoties otrajā vietā, atpaliekot tikai no Orsona Velsa filmas "Pilsonis Keins" (1941).[12]

Linčs ar lielāko daļu aktieru un filmēšanas komandas sastāvu sadarbojās arī nākotnē, piemēram, Frederiks Elmss strādāja par operatoru arī filmās "Zilais samts" un "Mežonīgie sirdīs", kā arī Kulsone un Nenss piedalījās seriālā "Tvinpīka".[3]

Pēc filmas iznākšanas Linčs mēģināja atrast finansējumu savam nākamajam projektam Ronnie Rocket, filmai "par elektrību un trīs pēdas garu puisi ar sarkaniem matiem".[6] Kad Linčs un producents Stjuarts Kornfelds saprata, ka neizdosies piesaistīt finansējumu, Linčs pievērsās "Ziloņcilvēks" veidošanai.[6]

Strādājot pie filmas "Ziloņcilvēks", Linčs satika Stenliju Kubriku, kurš viņam atklāja, ka "Dzēšgumijgalva" ir viņa mīļākā filma.[13] "Dzēšgumijgalvai" bija arī ietekme uz Kubrika filmu "Mirdzums" (1980). Kubriks šo filmu demonstrēja aktieriem un komandai, lai "noskaņotu viņus" darbam. Tiek minēts, ka tā ir ietekmējusi 1989. gada japāņu filmas "Tecuo: Dzelzs cilvēks", 1990. gada eksperimentālās šausmu filmas Begotten un Darena Aronovska 1998. gada debijas filmas "" tapšanu.[14][15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Eraserhead – Box Office Data, DVD Sales, Movie News, Cast Information». The Numbers. Nash Information Services. Skatīts: 2021. gada 23. jūnijs.
  2. 2,0 2,1 «Librarian of Congress Adds 25 Films to National Film Registry». Library of Congress, Washington, D.C. 20540 USA. Skatīts: 2021-06-23.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Colin Odell, Michelle Le Blanc. David Lynch. Kamera Books, 2007. ISBN 978-1-84243-225-9.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Greg Olson. Beautiful Dark. Scarecrow Press, 2008. ISBN 978-0-8108-5917-3.
  5. 5,0 5,1 Woodward, Richard B (14.01.1990). "A Dark Lens on America". The New York Times.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Chris Rodley, David Lynch. Lynch on Lynch. Macmillan, 2005. ISBN 0-571-22018-5.
  7. Hoberman, J;, Jonathan Rosenbaum. Midnight Movies. Da Capo, 1991. ISBN 0-306-80433-6.
  8. «Eraserhead (1977) - Financial Information». The Numbers. Skatīts: 2022-10-22.
  9. Variety Staff, Variety Staff. «Eraserhead». Variety (en-US), 1977-01-01. Skatīts: 2022-10-22.
  10. «Eraserhead». Rotten Tomatoes. Skatīts: 22.10.2022.
  11. 11,0 11,1 «Film review: Eraserhead». the Guardian (angļu). 2008-09-12. Skatīts: 2022-10-22.
  12. «Online critics post top 100 directorial debuts of all-time». The Independent (angļu). 2010-10-05. Skatīts: 2022-10-22.
  13. David Lynch. Catching the Big Fish: Meditation, Consciousness, and Creativity. Jeremy P. Tarcher Inc., 2006. ISBN 978-0-641-91061-6.
  14. Graeme Harper. The Unsilvered Screen: Surrealism on film. Wallflower Press, 2007. ISBN 978-1-904764-86-1.
  15. Vaughan, Robin. "Pi movie adds up to stimulating analysis." The Boston Herald. Herald Media Inc. October Ironh4, 2004.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]