Dzīvnieku labturība

Dzīvnieku labturība ir pieeja dzīvnieku aizstāvības ētikā. Tās pamatā ir uzskats, ka dzīvnieku izmantošana pārtikai, eksperimentiem, apģērbam un izklaidei, ir morāli attaisnojama, ja vien tiek novērstas nevajadzīgas ciešanas. Šī nostāja tiek pretstatīta dzīvnieku tiesību pieejai, kuras pārstāvji uzskata, ka dzīvniekus nevajadzētu izmantot un uztvert kā cilvēku īpašumu.^[1]

Dzīvnieku labturības vēsture

Tiek uzskatīts, ka sistemātiska uzmanības pievēršana dzīvnieku labklājībai pirmoreiz parādījusies Senās Indijas kultūrā kā reliģisks uzskats par to, ka priekšteči atgriežas zemes dzīvē dzīvnieku veidolā (sk. - reinkarnācija), tāpēc pret dzīvniekiem pienākas izturēties tikpat cienīgi kā pret cilvēkiem. Šāds uzskats pastāv arī džainisma reliģiskajā kustībā un dažādās citās Indijas reliģijās. Citos reģionos - īpaši tajos, kur bijušas izplatītas Ābramiskās reliģijas, pret dzīvniekiem izturas kā pret cilvēka īpašumu un tiek izstrādāti dzīvnieku turēšanas un nogalināšanas noteikumi, lai samazinātu sāpes, ciešanas un bailes, ko tie pārdzīvo, atrodoties cilvēku pakļautībā.

Labturības īstenošana

1822. gadā Lielbritānijas parlamentā tika iesniegts likumprojekts par to, lai teļi, zirgi un aitas tiktu aizsargāti pret nežēlību. Labturības pieejas uzmanības centrā bija ideja par morāli un humānu izturēšanos.

Lielbritānijā 1824. gadā tika dibināta pirmā dzīvnieku labturības organizācija. Šī biedrība izmantoja biedru ziedojumus, lai algotu aizvien lielāku inspektoru skaitu, kuru uzdevums bija konstatēt vardarbības gadījumus, vākt pierādījumus un ziņot par tiem kārtības iestādēm. Līdzīgas organizācijas tika izveidotas arī citur Eiropā un pēc tam Ziemeļamerikā.

Mūsdienās vairākas reliģiskās konfesijas ir pievienojušas dzīvnieku labturību savu interešu sarakstam. Aizvien izplatītākas kļūst dzīvnieku aizstāvības ētikas mācību studijas kā arī aizlūgumi par dzīvniekiem.

Dzīvnieku labturība nacistiskajā Vācijā

Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija pasludināja dzīvnieku labturības neesamību par vienu no būtiskākajām problēmām. Ādolfa Hitlera kā dzīvnieku mīļotāja prezentēšana bija nozīmīgs nacistu propagandas aspekts un viņa ciešās attiecības ar vācu aitu suni Blondī kļuva plaši zināmas. 19. gadsimtā Vācijā pastāvēja vairākas "Tierschutz" jeb dzīvnieku aizsardzības organizācijas, kuras atbalstīja arī dažādi populāri cilvēki, piemēram, Rihards Vāgners, kurš esot teicis, ka negribētu dzīvot tādā pasaulē, kurā "neviens suns vairs negribētu dzīvot."^[2]

Galvenie iemesli dzīvnieku aizsardzības kustībai kopš 19. gadsimtā bija Kašruts un vivisekcija - tos nacisti aizliedza, tikko bija tikuši pie varas 1933. gadā. Tas tika darīts uzbrukuma ebrejiem ietvaros ar domu, ka vivisekcija ir daļa no "ebreju zinātnes".

1933. gada beigās tika izdots dzīvnieku aizsardzības likums - pirmais no vairāku likumu sērijas, kas padarīja Vāciju par valsti ar visplašāko dzīvnieku aizsardzības politiku tā laika Eiropā. Hermanis Gērings pat esot piedraudējis visus, kas pārkāpšot vivisekcijas noteikumus, nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm.^[3]

Šie likumi tika saglabāti arī pēc kara gan Austrumvācijā, gan Rietumvācijā, kaut arī ebreju un musulmaņu kopienām pašlaik ir atļauts veikt rituālo nogalināšanu.^[4] Tā kā mūsdienu likumdošanā joprojām saglabājušies lielākā daļa dzīvnieku aizsardzības principu, tad var secināt, ka nacistiskajai Vācijai šai sakarā ir bijusi liela ietekme

Labturības principi

1965. gadā pēc Apvienotās Karalistes valdības organizēta pētījuma par industriālās lopkopības dzīvniekiem tika izveidota Lopkopības dzīvnieku labturības konsultatīvā komisija, kas vēlāk kļuva par Lopkopības dzīvnieku labturības padomi. Komisijas pirmās vadlīnijas bija, ka nepieciešams, lai dzīvniekiem būtu iespēja "apgriezties, apkopt sevi, piecelties kājās, apgulties un izstaipīties". Kopš tā laika šie principi ir izstrādāti detalizētāk un ir zināmi kā dzīvnieku labturības "Piecas brīvības":

Piecas brīvības

Brīvība no slāpēm, izsalkuma un nepietiekama uztura
Brīvība no diskomforta apkārtējās vides dēļ
Brīvība no sāpēm, savainojumiem un slimībām
Brīvība izpaust savai sugai raksturīgo uzvedību
Brīvība no bailēm un nervozitātes^[5]

Dzīvnieku labturība salīdzinājumā ar dzīvnieku tiesībām

Pamatraksts: Dzīvnieku aizstāvības ētika

Vairums dzīvnieku labturības pieejas atbalstītāju neaizstāv vajadzību pārtraukt dzīvnieku izmantošanu kā tādu un uzskata, ka dzīvnieku tiesību pieeja prasa pārāk daudz. labturības atbalstītāji mēdz uzskatīt, ka cilvēki ir morāli atbildīgi par to, lai ar dzīvniekiem neapietos nežēlīgi (nevajadzīgas ciešanas). Dzīvnieku tiesību pieejas pārstāvji, piemēram, Gerijs Frensione un Toms Rīgens uzskata, ka dzīvnieku labturības pieeja (kas pieprasa uzlabot dzīvnieku turēšanas apstākļus nevis to likvidēt) ir loģiski pretrunīga un ētiski nepieņemama. Tomēr pastāv tādas dzīvnieku aizstāvju organizācijas kā PETA ("Cilvēki par ētisku izturēšanos pret dzīvniekiem"), kas īstermiņā atbalsta dzīvnieku labturības metodes, lai atvieglotu dzīvnieku ciešanas pirms to izmantošana vēl nav pārtraukta.

PETA priekšsēdētāja Ingrida Ņūkirka intervijā Vikiziņām norādīja uz divām lietām dzīvnieku labturības un dzīvnieku tiesību sakarā. "Ja es varētu izdarīt vienu lietu, tā būtu ciešanu pārtraukšana," teica Ņūkirka. "Ja varētu no dzīvniekiem paņemt lietas un tos nogalināt, nenodarot tiem ciešanas, tad es to pieņemtu... Katram vajadzētu būt spējīgam piekrist, ka dzīvniekiem nebūtu jācieš, ja tos nogalina vai apzog, atņemot kažokus, olas vai ko citu. Bet, to darot, nevajadzētu viņus pakļaut ciešanām."^[6] Ņūkirka pieminēja vēl otru lietu saistībā ar dzīvnieku tiesībām: "Kas mēs tādi esam, ja esam sevi pacēluši uz šī pjedestāla un ticam, ka mums ir tiesības paņemt no citiem visu - ieskaitot dzīvību - tikai tāpēc, ka mēs to gribam? Vai mums nevajadzētu apstāties un mirkli apdomāties - varbūt viņi tiešām nav nemaz tik atšķirīgi no mums? Citas tautas, citi indivīdi, citas kultūras. Vienkārši citas. Nevis kaut kas zemāks par cilvēku, bet tikai savādāks."

Dzīvnieku labturības kritika

Dzīvnieku labturība tiek kritizēta saistībā ar tās īstenošanu praksē - pastāv uzskats, ka labturības atbalstītāji velta neproporcionālu uzmanību dažādām dzīvnieku sugām, nepiedāvājot racionālu vai zinātnisku pamatojumu tādai dzīvnieku iedalīšanai. Šāda rīcība tiek saukta par sudzismu. Piemēram, tas notiek gadījumos, kad kritiķi norāda, ka labturības kustība augstāk vērtē mīļdzīvniekus nekā produktīvos mājdzīvniekus, savvaļas dzīvniekus augstāk par pieradinātajiem, vai zīdītājus augstāk par zivīm, rāpuļiem vai putniem. Teiksim, labturības kustība parasti ir pret kaķu nagu izoperēšanu (pat, ja to veic veterinārārsti, izmantojot anestēziju), bet reti iebilst pret to, ka lopkopībā putniem mēdz apgriezt kāju pirkstu galus - turklāt to dara parasti strādnieki, kas neizmanto anestēziju. Kritika tiek saņemta par to, ka liela daļa dzīvnieku labturības praksē pauž praktiski tādu pašu aizspriedumainību kā antropocentriskais antilabturības skatījums.

Šī kustība tiek kritizēta arī par koncentrēšanos uz virspusējām problēmām nevis labturību kā tādu. Piemēram, knābju galu nokniebšana vistām nav pievilcīga rīcība (un pret to mēdz iebilst labturības atbalstītāji), taču tā ļauj novērst kanibālismu. Labturības atbalstītāji gan nereti norāda, ka starp vistām nekāda kanibālisma nebūtu, ja vien tās netiktu turētas tik saspīlētā vidē.

Skatīt arī

Atsauces

↑ Francione, Gary. Animals, Property, and the Law. Temple University Press, 1995; this paperback edition 2007, p. 6.
↑ Tröhler, Ulrich and Maehle, 1987 in Andreas-Holger in Rothfel, Nigel. Representing Animals. University of Indiana Press, p. 29.
↑ Arluke, Arnold and Sax, Boria. "The Nazi Treatment of Animals and People" in Birke, Lynda and Hubbard, Ruth. Reinventing Biology, Indiana University Press, 1995, pp. 228-60; Arluke, Arnold and Sax, Boria. "Understanding Animal Protection and the Holocaust" in Anthrozoös, vol. V, no.1, 1992; and (for Göring threatening to send vivisectors to concentratation camps) Rudacille, Deborah. The Scalpel and the Butterfly. University of California Press, 2000, pp. 83-88, citing Arnold Luke and Clinton R. Sanders. Regarding Animals. Temple University Press, 1996.
↑ Schächtet für Deutschland, Als Muslime schon einmal rituell schlachten durften (Schechten for Germany - when Muslims were allowed to do ritual slaughtering), FAZ Feulleton 17.01.02
↑ «Farm Animal Welfare Council - 5 Freedoms». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 7. oktobrī.
↑ Interview with Ingrid Newkirk, David Shankbone, Wikinews, November 20, 2007.

Ārējās saites

[1] Francione, Gary. Animals, Property, and the Law. Temple University Press, 1995; this paperback edition 2007, p. 6.

[2] Tröhler, Ulrich and Maehle, 1987 in Andreas-Holger in Rothfel, Nigel. Representing Animals. University of Indiana Press, p. 29.

[3] Arluke, Arnold and Sax, Boria. "The Nazi Treatment of Animals and People" in Birke, Lynda and Hubbard, Ruth. Reinventing Biology, Indiana University Press, 1995, pp. 228-60; Arluke, Arnold and Sax, Boria. "Understanding Animal Protection and the Holocaust" in Anthrozoös, vol. V, no.1, 1992; and (for Göring threatening to send vivisectors to concentratation camps) Rudacille, Deborah. The Scalpel and the Butterfly. University of California Press, 2000, pp. 83-88, citing Arnold Luke and Clinton R. Sanders. Regarding Animals. Temple University Press, 1996.

[4] Schächtet für Deutschland, Als Muslime schon einmal rituell schlachten durften (Schechten for Germany - when Muslims were allowed to do ritual slaughtering), FAZ Feulleton 17.01.02

[5] «Farm Animal Welfare Council - 5 Freedoms». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 7. oktobrī.

[DS-6] Interview with Ingrid Newkirk, David Shankbone, Wikinews, November 20, 2007.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]