Pāriet uz saturu

Dzegužu dzimta

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Dzegužveidīgie)
Dzegužu dzimta
Cuculidae (Vigors, 1825)
Guira dzeguze (Guira guira)
Guira dzeguze (Guira guira)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
ApakšklaseĪstie putni (Neornithes)
InfraklaseNeognati (Neognathae)
VirskārtaSīgveidīgo virskārta (Otidimorphae)
KārtaDzegužveidīgie (Cuculiformes)
DzimtaDzegužu dzimta (Cuculidae)
Dzegužu dzimta Vikikrātuvē

Dzegužu dzimta (Cuculidae) ir vienīgā dzegužveidīgo putnu kārtas (Cuculiformes) dzimta, kas apvieno 148 mūsdienās dzīvojošas sugas un kas tiek iedalītas 32 ģintīs un 6 apakšdzimtās.[1] Ani apakšdzimta (Crotophaginae) un piešu dzegužu apakšdzimta (Centropodinae) reizēm tiek izdalītas kā atsevišķas dzimtas — Crotophagidae un Centropodidae.

Lielākā daļa dzegužu sugu mājo kokos, bet daļa sugu dzīvo uz zemes. Dzimtai ir plaša izplatība un tās sugas sastopamas gandrīz visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Lielākā sugu daudzveidība sastopama tropu mežos. Mērenās joslas sugas ir migrējošas. Latvijā mājo tikai viena dzimtas suga – dzeguze (Cuculus canorus).[2] Apmēram 60 sugas ir ligzdošanas parazīti - tie olas paši neperē, bet dēj tās citu putnu ligzdās. Tomēr lielākā daļa sugu savus mazuļus audzina paši.

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Milzu dzeguze (Scythrops novaehollandiae) ir lielākā dzegužu dzimtā
Skrējējdzeguzēm ir masīvāks, muskuļotāks ķermenis kā kokos dzīvojošām dzeguzēm, attēlā lielā skrējējdzeguze (Geococcyx californianus)

Dzegužu dzimtas sugas ir vidēji lieli putni. Mazākā dzimtā ir mazā bronzas dzeguze (Chrysococcyx minutillus), kuras mazāko īpatņu ķermeņa garums ir 14 cm, svars 17 g.[3] Lielākā ir milzu dzeguze (Scythrops novaehollandiae), kuras lielāko īpatņu ķermeņa garums ir 65 cm, svars apmēram 600 g.[4] Dzeguzēm parasti nepiemīt dzimumu dimorfisms, bet atkarībā no sugas dažām dzeguzēm vai nu tēviņi, vai mātītes ir lielāki kā pretējais dzimums.

Anatomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzegužu dzimtas galvenā kopējā īpašība ir to pēdas: divi vidējie pirksti ir vērsti uz priekšu, bet abi malējie uz aizmuguri. Atkarībā no tā, vai suga dzīvo kokos, vai uz zemes izšķir divus atšķirīgus ķermeņa veidus. Kokos dzīvojošās sugas ir slaidākas, ar īsākiem ķermeņiem (piemēram, dzeguze) bet uz zemes dzīvojošām sugām ir masīvākas, ar garākiem ķermeņiem (piemēram, skrējējdzeguzes). Gandrīz visām sugām ir gara aste. Arī spārnu forma ir atšķirīga atkarībā no dzīves veida. Migrējošām sugām tie ir slaidi, spēcīgi un putnu lidojums ir taisns, bet uz zemes dzīvojošām nometnieku sugām spārni ir īsi, noapaļoti un lidojumam raksturīga planēšana.

Apspalvojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzegužu sugu apspalvojums parasti ir mīksts un bieži caurmirkst spēcīgās lietus gāzēs. Pēc lietus dzeguzes mēdz saulē sildīties un žāvēt spalvas. Ani pēc lietus plaši izpleš spārnus, lai spalvas pēc iespējas ātrāk izžūtu. Atkarībā no sugas apspalvojuma krāsa var būt dažāda. Ligzdojošo parazītu sugām raksturīgs neuzkrītošs, maskējošs apspalvojums, bet citām sugām tas ir košs, ar metālisku spīdumu. Dažas sugas atgādina vanagus, šī līdzība noder dzeguzes mātītei tuvojoties pie noskatītās ligzdas. Perējošais putns pamet ligzdu, jo uzskata, ka ligzdai tuvojas vanags, tādējādi dzeguze netraucēti iedēj savu olu svešu putnu ligzdā.[5] Daudzām ligzdojošo parazītu sugām jauno putnu apspalvojums atgādina perējošo putnu apspalvojumu, piemēram, Indijā dzīvojošās Āzijas dzeguzes (Eudynamys scolopaceus), kuras olas dēj vārnu ligzdās, mazuļiem ir melns apspalvojums, atgādinot vārnas mazuļu apspalvojumu,[6] bet austrumu dzeguzes (Eudynamys orientalis) mazuļu brūnais apspalvojums atgādina medusputnu (Meliphagidae) apspalvojumu.

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Āzijas dzeguze (Eudynamys scolopaceus) pamatā barojas ar augļiem
Dzeguzēns ātri aug un ieņem visu ligzdu

Lielākā daļa sugu ir vientuļnieki un tos ļoti reti var novērot pa pāriem. Tomēr Amerikā dzīvojošie ani ir izņēmums un tiem ir raksturīgi veidot lielus barus. Dzeguzes parasti ir aktīvas dienas laikā, lai gan vairākas sugas dzied jeb kūko nakts laikā. Kopumā dzegužu sugas ir uzmanīgas un tās biežāk var dzirdēt, nekā redzēt, bet izņēmums ir atkal ani, kas nebēg no cilvēkiem un citām putnu sugām.

Lielākā daļa dzegužu ir kukaiņēdājas, tās specializējušās baroties ar lieliem kukaiņiem un tauriņiem, ieskaitot īpaši lielus un spalvainus tauriņu kāpurus, kurus citas putnu sugas neēd. Dzegužu sugas savu medījumu pirms norīšanas trin pret kādu raupju virsmu, piemēram, koka mizu, pēc tam, kad kukainis nokļuvis mutē, tas tiek saspiests ar īpašām kaulainām plētnēm, kas atrodas putna mutes dziļumā.[7] Dzeguzes barojas arī ar citiem kukaiņiem (ne tikai lielajiem) un dažādiem nelieliem dzīvniekiem, piemēram, ķirzakām, čūskām, grauzējiem un citiem putniem. Dažas sugas, piemēram, koeli un Madagaskaras dzeguzes galvenokārt barojas ar augļiem,[8] bet tas nenozīmē, ka šīs sugas nemedī kukaiņus. Arī pārējās dzegužu sugas reizēm barojas ar augļiem.

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkarībā no sugas dzeguzēm ir ļoti atšķirīgi uzvedības modeļi.[9] Lielākā daļa sugu veido monogāmus pārus, bet ir arī izņēmumi. Piemēram, ani un guira dzeguzes olas dēj kopējā ligzdā, bet piešu dzeguzēm ir raksturīga poliandrija.[10] Daudzām sugām piemīt ligzdošanas parazītisms. Tomēr lielākā daļa dzegužu sugu būvē savu ligzdu, kas parasti atrodas kādā krūmā vai kokā. Uz zemes dzīvojošās sugas ligzdu var veidot arī uz zemes. Reizēm šīs sugas kļūst par daļējiem ligzdojošiem parazītiem, tās iedēj olas citu putnu ligzdās, bet palīdz izbarot mazuļus. Šīm sugām, kas pašas audzina mazuļus parasti ir baltas olas, bet ligzdošanas parazītiem olas ir raibas, līdzīgas perējošo putnu olām.[11]

Ligzdošanas parazītisms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmēram 56 sugas no Vecās pasaules un 3 no Jaunās pasaules ir ligzdošanas parazīti - tie savas olas dēj citu putnu ligzdās un mazuļus perē un audzina audžuvecāki. Šīs sugas nekad savus mazuļus neaudzina pašas.[11] Vispazīstamākais pasaulē ligzdošanas parazīts ir parastā dzeguze. Šo sugu olu čaumalas parasti ir biezas un izturīgas. Dzeguzes olai parasti vajag īsāku perēšanas laiku nekā audžuputna olām, kā arī dzeguzēns aug ātrāk kā pārējie mazuļi ligzdā. Strauji augot un aktīvi pieprasot barību ar plaši izplestu muti, tas pievērš galveno audžuvecāku uzmanību.[12]

Dažādām sugām ir atšķirīga stratēģija, kā iedēt olu svešā ligzdā, bet visām dzegužu mātītēm piemīt spēja ātri izdēt olu. Dažām sugām tēviņi, kamēr mātīte dēj olu, aizvilina ligzdas saimniekus.[13] Katrai parazītiskajai dzegužu sugai ir noteiktas perētājputnu sugas. Lielākajai daļai sugu olas ir ļoti līdzīgas perējošo putnu olām, bet ir sugas, kuru olas ir atšķirīgas un perējošie putni tās vienalga pieņem.[14] Dažām sugām olas ir tumšas, bet perējošiem putniem gaišas, to skaidro ar dzegužu olu saplūšanu ar tumšo ligzdas fonu. Reizēm pieaugušās dzeguzes iznīcina perējošā putna ligzdu, ja tas ir izmetis no ligzdas dzeguzes olu.[13]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zilā zīddzeguze (Coua caerulea)
Baltaču piešdzeguze (Centropus superciliosus)
Sarkanspārnu cekulainā dzeguze (Clamator coromandus)
Āzijas smaragda dzeguze (Chrysococcyx maculatus)

Dzegužveidīgo kārta (Cuculiformes)

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «World Bird List: Hoatzin, turacos & cuckoos». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 15. augustā. Skatīts: 2018. gada 14. janvārī.
  2. ↑ «Latvijas daba: Dzegužveidīgie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. decembrī. Skatīts: 2013. gada 10. oktobrī.
  3. ↑ Little Bronze-Cuckoo
  4. ↑ «Channel-billed Cuckoo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 8. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 16. oktobrī.
  5. ↑ Davies, NB & JA Welbergen (2008). "Cuckoo–hawk mimicry? An experimental test". Proceedings of the Royal Society B: Biological Sciences 275 (1644): 1817–22. doi:10.1098/rspb.2008.0331. PMC 2587796. PMID 18467298
  6. ↑ «Clever Koel». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. augustā. Skatīts: 2013. gada 16. oktobrī.
  7. ↑ Kaiser, G.W. (2007) The Inner Bird; Anatomy and Evolution. UBC Press. Vancouver. ISBN 978-0-7748-1343-3.
  8. ↑ Corlett R & Ping I (1995) "Frugivory by koels in Hong Kong" Memoirs of the Hong Kong Natural History Society 20 221–22
  9. ↑ Payne R.B. (1997) "Family Cuculidae (Cuckoos)", pp. 508–45 in del Hoyo J, Elliott A, Sargatal J (eds) (1997). Handbook of the Birds of the World Volume 4; Sandgrouse to Cuckoos Lynx Edicions:Barcelona. ISBN 84-87334-22-9
  10. ↑ Goymann, W; Wittenzellner, A & J Wingfield (2004) "Competing Females and Caring Males. Polyandry and Sex-Role Reversal in African Black Coucals, Centropus grillii". Ethology 110 (10): 807–23 doi: 10.1111/j.1439-0310.2004.01015.x
  11. ↑ 11,0 11,1 Payne, Robert B. (2005). The Cuckoos. Oxford University Press. ISBN 0-19-850213-3. Retrieved 5 September 2013.
  12. ↑ Biology (4th edition) NA Campbell, p. 117 'Fixed Action Patterns' (Benjamin Cummings NY, 1996) ISBN 0-8053-1957-3
  13. ↑ 13,0 13,1 Cuckoo adaptations: trickery and tuning
  14. ↑ Rapid increase in cuckoo egg matching in a recently parasitized reed warbler population

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dzegužu_dzimta&oldid=4134841"