Krūms

Ceriņu krūms

Krūms ir augu dzīvības forma; tie ir koksnaini, daudzgadīgi augi, kuru augstums ir intervālā no 0,8 līdz 6 metriem.

Raksturojums

Atšķirībā no kokiem, krūmi parasti aug cieši viens pie otra, tiem ir vairāki aptuveni vienādi attīstīti stumbri, kas izaug no pumpuriem tuvu zemei. Šie dzinumi pēc 5—10 vai 20 gadiem (atkarībā no sugas un augšanas apstākļiem) atmirst, bet no pumpuriem pie stumbra pamata vai saknes kakla izaug jauni. Kad visas atjaunošanas pumpuru rezerves izlietotas, krūma mūžs beidzas. Vidēji tas ir 30—50 gadi, bet maksimālais dzīves ilgums atkarīgs no augšanas apstākļiem.

Pēc augstuma krūmus parasti iedala:

• augstos (virs 3m) — lazdas, ceriņi, meža sausserdis;
• vidēji augstos (1—3m) — aronijas, sniegogas;
• zemos (zem 1m) — parastā zalktene.

Nelabvēlīgos apstākļos tās pašas sugas augi ir mazāki. Arī introducētās krūmu sugas parasti nesasniedz izmērus, kas tām raksturīgi savvaļā.

Krūmi bieži aug mežmalās, bet mežos veido pamežu. Krūmi ātri vairojas ar sakņu atvasēm, piemēram, spirejas, vai ar sakneņiem, piemēram, mežrozes, tādēļ tie spēj ātri aizņemt vairākus kvadrātmetrus lielu laukumu.

Svarīga saimnieciskā nozīme ir augļu un ogu krūmiem, piemēram, jāņogām, upenēm un citiem. Krūmus stāda arī kā dzīvžogus parkos un dārzos.

Puskrūmi

Puskrūmi ir krūmveidīgi augi, kam vasas apakšējās daļas daudzgadīgas, pārkoksnējušās, ar peridermu, bet augšējās daļas ir viengadīgas, tās ziemā nosalst vai nokalst (bebrukārkliņi).

Pie divgadīgiem puskrūmiem pieskaita kokaugus, kam virszemes dzinumi saglabājas divus veģetācijas periodus. Pirmajā gadā tie izaug, pilnīgi pārziemo, nākamajā gadā zied, ražo augļus, bet rudenī atmirst līdz saknenim (vairums aveņu un kazeņu).

Pundurkrūmi

Pastāv arī pundurkrūmi jeb sīkkrūmi, kuru augstums nepārsniedz 0,3—0,5 m. Tie var būt mūžzaļi (brūklenes, dzērvenes, vaivariņi, vistenes, virši, sārtenes) vai vasarzaļi (mellenes, zilenes, pundurkārkli). Salīdzinoši daudz pundurkrūmu sugu var sastapt polārās un kalnu tundras florā.

Ekoloģija

Lielākajai daļai krūmu sugu ir nepieciešama pusēna, bet kalnos augošās sugas ir gaismasprasīgas. Gaisma ietekmē augu ziedēšanu — ēnā tie zied vājāk un sēklas ražo mazāk nekā tās pašas sugas īpatņi labāk apgaismotā vietā. Tā kā ziedpumpuru veidošanās notiek iepriekšējā vasarā vai rudens sākumā, tad gaisa temperatūra šajā periodā var ietekmēt ziedēšanu un sēklu ražu nākamajā gadā.

Gaisa un augsnes mitrums atkarīgs no nokrišņiem, gaisa temperatūras, vējiem un citiem faktoriem. Kokaugi vairāk nekā lakstaugi cieš no krasām mitruma svārstībām. Tikai kokaugiem novērojama tāda parādība kā fizioloģiskais sausums, kad ziemā vai pavasarī nokalst lapas, jaunie dzinumi vai aiziet bojā visa virszemes daļa. Iemesls ir ūdens trūkums koka vai krūma vasā, ja dziļa augsnes sasaluma dēļ saknes nevar uzņemt un kompensēt transpirācijā patērēto ūdeni.

Pēc augsnes mitruma prasībām kokaugus iedala trīs grupās. Kserofīti ir piemērojušies sausām augsnēm, piemēram, virši. Vairums augu ir mezofīti, kas vislabāk aug vidēji mitrās augsnēs. Higrofīti ir kokaugi, kas piemērojušies augšanai mitrākās augsnēs, piemēram, daudzas kārklu un vītolu sugas.

Arī prasības pēc augsnes auglības kokaugiem atšķiras. Oligotrofie augi piemērojušies augt barības vielām nabadzīgās augsnēs. Tādi ir vairums pundurkrūmu — virši, parastā miltene, vistene, sārtene. Turpretī eitrofiem augiem vajadzīgas auglīgas augsnes. Šai grupai pieder Eiropas segliņš, meža sausserdis.

Krūmi ir nozīmīga ligzdošanas vieta daudzām putnu sugām.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krūms.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)