Dzelzceļa līnija Ogre—Laubere
Dzelzceļa līnija Ogre—Laubere bija šaursliežu (600 mm) mežu dzelzceļa līnija. To uzbūvēja 1932. gadā ērtākai baļķu izvešanai no lielajiem mežu masīviem Ogres apkārtnē. Līnijas garums bija 37,2 km. Līnija sākās Ogres stacijā, sliežu ceļa garums līdz Kalniņu mājām bija 31,0 km, Ventas atzarojuma garums bija 9,3 km, bet Struņķu atzarojuma — 1,3 km. Līnijā bija 71 koka tilts.[1] Līnijas kopējais sliežu ceļu garums kopā ar apbraucamajiem un staciju ceļiem bija 41,6 km, un tā bija garākā 600 mm (lauku platuma) mežu dzelzceļu līnija Latvijā.[2] Tāpat kā līnija Inčukalns—Allaži, šī līnija nebija saistīta ar citiem 600 mm platuma dzelzceļiem; tā pieslēdzās platsliežu dzelzceļam Ogres stacijā.
20. gadsimta 30. gadu sākumā Eiropu pārņēma saimnieciskā krīze, kas veicināja bezdarba pieaugumu lielpilsētās. Latvijas Tautas labklājības ministrijas vadībā tika nolemts izbūvēt vairākus meža dzelzceļus ar 600 mm platumu, kuru būvniecībā tika piesaistīti pilsētu bezdarbnieki. Tādā veidā laika posmā no 1932. līdz 1934. gadam tika uzbūvēti arī meža dzelzceļi Ogre—Laubere un Inčukalns—Allaži, kas kalpoja vienīgi meža materiālu izvešanai.
Otrā pasaules kara laikā abas dzelzceļa līnijas Ogre—Laubere un Inčukalns—Allaži gar Annasmuižu (Juglu) tika savienotas Augšciema stacijā (kartē fiksēta situācija 1938. gadā, kad šāda savienojuma nebija). Tā rezultātā tika izveidota jauna kokmateriālu pārkraušanas vieta platsliežu dzelzceļa vagonos, kuru ierīkoja maznoslogotās Rīgas—Ērgļu dzelzceļa līnijas Augšciema stacijā. Pēc nostāstiem, pa šo šaursliežu dzelzceļu tikuši arī pārvadāti karavīri.[3] Mūsdienās vēl tagad Mazās Juglas upē saglabājušies daži dzelzceļa koka tilta pāļi.[nepieciešama atsauce] Kara beigās visa 600 mm dzelzceļu sistēma no Ogres līdz Inčukalnam tika iznīcināta.[4]
Pēc kara, attīstoties saimniecībai, tika jūtami paplašināti, uzlaboti autoceļi Rīga—Ērgļi un jo sevišķi autoceļš Jugla—Turkalne—Ogre, kurš trīsdesmitajos gados bija piemērots tikai braukšanai ar zirgu pajūgiem.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas dzelzceļi 1918-1938. Rīga : Valsts dzelzceļu izdevniecība, 1938, 496.—497. lpp.
- ↑ Toms Altbergs, Andris Biedriņš, Dainis Punculs, Artūrs Tukišs. Lauku platuma dzelzceļi. Mazbānītis de facto. Ventspils muzejs, 2017, 80. lpp. ISBN 978-9934-8600-3-4
- ↑ Toms Altbergs, Andris Biedriņš, Dainis Punculs, Artūrs Tukišs. Lauku platuma dzelzceļi. Mazbānītis de facto. Ventspils muzejs, 2017, 95. lpp. ISBN 978-9934-8600-3-4
- ↑ Toms Altbergs, Karīna Augustāne, Ieva Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. Rīga : Jumava, 2009, 175. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0