Jugla (Suntažu pagasts)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jugla
mazciems
Annas (Baznīcas) kalns Juglas ciemā
Annas (Baznīcas) kalns Juglas ciemā
Jugla (Latvija)
Jugla
Jugla
Koordinātas: 56°53′47″N 24°49′04″E / 56.89639°N 24.81778°E / 56.89639; 24.81778Koordinātas: 56°53′47″N 24°49′04″E / 56.89639°N 24.81778°E / 56.89639; 24.81778
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Ogres novads
Pagasts Suntažu pagasts
Vēsturiskie
nosaukumi

vācu: Breesche, Annenhof,

Brieži, Annasmuiža (Kangari)
Augstums 50-60 m
Iedzīvotāji (2015. gada 3. jūnijā)[1]
 • kopā 146
Pasta nodaļa LV-5060 Suntaži

Jugla, agrāk Annasmuiža (vācu: Annenhof), senāk Brieži, Briežkrogs (vācu: Breesche krug), bijusī pasta nodaļa Kangari , ir apdzīvota vieta, ciems Ogres novada Suntažu pagastā. Izvietojusies pagasta rietumdaļā Mazās Juglas (vācu: Kleine Jägel un krievu: Мал.Гегель) abos krastos pie valsts reģionālā autoceļa P4, Rīga—Suntaži—Ērgļi, no kura atzarojas valsts vietējais autoceļš V968, Jugla—GlāzniekiTurkalneOgre. Jugla atrodas 6,5 km rietumu virzienā no pagasta centra Suntažiem, 15 km uz ZA no novada centra Ogres un 45 km uz austrumiem no Rīgas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciema nosaukuma vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Annenhofa (Jugla) Suntažu muižas zemēs 1905. gada kartē
Annasmuiža 1928.g..kartes fragmentā

Livonijas laiku sākumā, kad Suntažos bīskaps Alberts uzcēla bīskapa pili, gar to izveidojās apvidum nozīmīgs zemesceļš no Ērgļiem (Erlaa) uz Rīgu, kura malās sāka veidoties iebraucamās atpūtas vietas jeb krogi. Domājams, ka tagadējā Jugla savos pirmsākumos tā arī ir radusies — kā Brieži, Briežkrogs. Tā nosaukums atrodams 1791. gadā izdotajā Rīgas apriņķa kartē (Der Rigische Kreis), kuras autors ir vācbaltietis, publicists, kartogrāfs Ludvigs Augusts Mellīns. Kartē tagadējā Juglas ciema vieta atrodama kā vāciskoti Brieži (Breesche).[2] Senajās Latvijas vācu kartēs vārds Breesche ir vāciskots latviešu vārds Brieži, bet krug ir novecojis ziemeļvācu dialekta vārds, kas nozīmē gan dzeramo krūzi, bet plašāk ir bijis lietots, lai apzīmētu publisku iebraucamo vietu un pie mums vēsturiski ir latviskojies vārdā — krogs. Vēlāk tam pievienojās bijušās Suntažu muižas pārvaldībā esošā Annas (Annenhof)[3] pusmuiža, (vāciski HalbGutshof).[4] Tagad Juglas ciemā, pie Annas kalna, vecās pusmuižas vietā ir "Lapaiņu" mājas, kuras ir celtas pēc 1. pasaules kara, nopostītās pusmuižas vietā, par kuras kādreizējo esamību liecina gan blakus esošās drupas, gan varenie vēlāk uzceltās saimniecības ēkas pamati. Vēlāk, izveidojoties neatkarīgai Latvijas valstij, vāciskais Annenhof tika latviskots par Annasmuižu. Taču padomju kolektivizācijas gados iepriekšējie vēsturiskie nosaukumi netika atjaunoti un arī šis apdzīvotās vietas nosaukums kā to laiku ideoloģijai neatbilstošs, tika izskausts. Jāatzīmē arī fakts, ka jau no pirmās republikas laikiem, Juglas ciemā atradās pasta nodaļa Kangari. Tagadējā Juglas ciema nosaukums radies, saīsinot Mazās Juglas upes nosaukumu. Vārds Jugla ir somugriskas izcelsmes un radies no lībiešu (līvu) valodas vārdiem jog, jogi, jok, kas nozīmē — upe.[5] Arī igauņu valodā vārds upe ir jõgi. 1989. gadā Juglā bija 158, 2008. gadā — 119, bet 2015. gadā — 146 iedzīvotāji. Mūsdienās Jugla ir otra lielākā apdzīvotā vieta Suntažu pagastā.

Senākā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķoderu pilskalns (Lielā Vīra gulta)

Juglas ciema apkārtnē ir dzīvojuši līvi, kuriem netālu ir dzīvojušas vēlāk ieceļojušās baltu ciltis. Rīgas virzienā, apmēram 2 km no Juglas atrodas senais Ķoderu pilskalns (Lielā Vīra gulta). Tas ir lībiešu pilskalns un Lielo Kangaru[6] kalnu paugurs. Šis paugurs īpašs ar to, ka tam abos galos ir paaugstinājumi, skatoties no sāniem pavasarī, kad vēl kokiem lapas nav saplaukušas, tas izskatās kā gulta, tikai krietni liela, kā radīta Lielam vīram, milzim. Šeit no 9 līdz 12. gadsimtam (vēlais dzelzs laikmets) bija koka būvju nocietinājums, kuru apdzīvojuši līvi. Pilskalns ierīkots uz Kangaru kalnu grēdas, kas divās vietās pārrakts, izveidojot aizsarggrāvjus ar diviem augstiem zemes vaļņiem. Pilskalns ir 65 m garš, 20 m plats, no ceļa puses 15 m, bet no upes puses 30 m augsts. Galos vēl ir 3—4 m augsti uzbērumi. Senie lībieši šo vietu izmantojuši apmetnei, jo Mazā Jugla un stāvā paugura siena bija labs dabisks aizsargs pret iebrukumiem. Vaļņi paugura galos ir mākslīgi veidoti un ir seno nocietinājumu uzbērumu atliekas. Tas ir viens no nedaudzajiem pilskalniem, kas minēts jau agrākās hronikās. Ap 1600. gadu Ķoderu (Kioder) senapmetni piemin un diezgan detalizēti apraksta Rīgas birģermeistars Francis Nīenšteds (Frantz Nienstedt, Nyenstädt, Nienstaedt, 1540—1622). Viņš savā hronikā atstāsta senāku nostāstu, ka ap 13. gadsimtu apkārtnē dzīvojuši virsaiši, vadoņi Nupa un Kaipa, kas sīvi cīnījušies pret vācu krustnešiem.[7] Vēsturnieki un arheologi senpilskalnu sauc par Ķoderu pilskalnu arī pēc netālu esošo māju vārda. Ķoderu pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Nr.1873.[8] Reizēm te notiek kultūrvēsturiski pasākumi.[9][10] Gar pilskalnu plūst sīkā Dēliņurga, kas kā labā krasta pieteka ieplūst Mazajā Juglā. Arī Juglas ciema Annas kalna rietumu daļā atrodas neizpētīti senkapi. Kad padomju laikos,1960.-1970.gados te sāka iegūt granti, no vaļējā rakuma atseguma esot biruši cilvēku kauli. Tāpēc vēlāk grants ņemšana pārtraukta un Annaskalnam piešķirts vietējas nozīmes arheoloģijas objekta Nr.1871 statuss. Gan Ķoderu pilskalns, gan Annaskalna viduslaiku, feodālisma laiku kapi pagaidām vēl ir maz izpētīti.

Padomju varas laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darba pirmrindnieki Volgogradā 1973.g.

Pirmie divi nelielie zemnieku un bezzemnieku kolhozi Kirovs un Avangards Juglas ciema apkaimē izveidojās tikai 3 gadus pēc otrā pasaules kara, padomju varas realizētajā piespiedu kolektivizācijā 1948. gadā. Sevišķi to veicināja staļiniskās masu deportācijas, kad no Juglas apkārtnes uz Sibīriju tika izvesti vairāki desmiti cilvēku, veselām ģimenēm. Dažiem izdevās noslēpties mežos, taču to vietā tika paņemti citi, jo komunistiem pastāvēja "no augšas nosūtīts" izsūtāmo cilvēku skaita plāns, kas vietējiem partorgiem bija noteikti jāizpilda. Kolhozs Avangards atradās Mazās Juglas labajā krastā Rīgas virzienā ar grāmatvedību Liepu mājās. Savukārt pirmais Kirova kolhozs, ar grāmatvedību Juglas centrā, atradās Mazās Juglas kreisā krastā Suntažu virzienā līdz Kraukļu mājām un Vaivaru mājām Ogres virzienā. 1954. gadā abas sīkās kolektīvās saimniecības apvienoja vienā Kirova vārdā nosauktā kolhozā. Taču 1954. gadā tika likvidēta Juglas ciema padome, kas tika pievienota Suntažu ciema padomei. Padomju varas gados Jugla ir izaugusi kā kolhoza "Kirovs" centrs. No 1959-1971. gadam kolhozu vadīja priekšsēdētāja Elvīra Zēberga (lielā auguma dēļ tautā saukta par "Lielo Mammu"), bet no 1971-1975. gadam, līdz apvienošanai — Ivars Kristalts. Vēlāk, 1975. gadā Kirova kolhozu pievienoja kolhozam "Suntaži" kā 3. iecirkni, kas lauksaimnieciskās ražošanas ziņā bija viens no spēcīgākajiem Suntažu kolhozā. Kirova kolhoza trīs govju fermās: Austrumos, Jurbalšos un Jaunzemos nodarbojās ar piena lopkopību. Piens tika savākts un nodots sākumā Juglas, vēlāk Mālpils pienotavā. Tika ražots krējums, biezpiens, paniņas, sūkalas un siers. Juglas pienotava līdz pat padomju laiku beigām turpināja pieņemt pienu no individuālajām kolhoznieku mājsaimniecībām. Putniņos un Vampās atradās nobarojamo teļu fermas, turpat blakus kokzāģētava. Lapaiņu mājās, uz vecās, pirmā pasaules kara laikā nopostītās Annasmuižas saimniecības ēkas varenajiem pamatiem tika uzcelts un iekārtots zirgu stallis. Kolhoza laiku sākumā tehnikas vēl bija maz, tāpēc galvenais vilcējspēks 1950 - 60. gados bija zirgi. Pie Mašenu mājām bija Latvijas baltās cūku šķirnes ferma, bet pēc 1980. gada pie Putniņu mājām tika uzcelts cūkkopības komplekss Gretes, kurā tika audzētas Landrases cūku šķirne. Bez piena - gaļas novirziena lopkopībā, otrs Kirova kolhoza lauksaimnieciskās darbības virziens augkopībā bija graudkopība. Annīšu māju šķūnī atradās Kirova kolhoza minerālmēslu noliktava, bet "vāgūzī" galdniecība. Aiz mājām Annītes apmēram no 1955-1967. gadam atradās kolhoza pirmā, vecā dārzniecība ar nelielu siltumnīcu un daudzām lecektīm. Tika audzēti gan dārzeņi, bet galvenais — kāpostu un tā lopbarības paveida — kuziku stādāmais materiāls. Kolhoza laukos tika audzēti gan ziemāji, gan vasarāji. Pie Kalnlāsām un Zušiem darbojās divas graudu kaltes un glabāšanas noliktavas. Sava vieta tika atvēlēta arī lopbarības kultūrām — kartupeļiem, lopbarības bietēm, kukurūzai, vīķiem, lucernai, daudzgadīgajiem zālājiem. Kolhozā pastāvēja speciāla lauku brigāde, kuras darba apstākļi bija pielāgoti atbilstoši sezonai. Mēnesī bija jānostrādā konkrēts darbadienu skaits, vēlāk šo noteikumu atcēla. Labākie kolhoznieki, darba pirmrindnieki saņēma komunistiskās partijas un valdības apbalvojumus, tika godināti Ogres rajona laikrakstā "Padomju Ceļš", vai pat republikas avīzēs "Cīņa" un "Padomju Jaunatne". Pirmrindnieku fotoattēli bija izlikti redzamās vietās uz "goda dēļa" kolhoza kantorī un darbnīcās. Lauksaimniecības palīgnozares bija dārzeņkopība un augļkopība, puķkopība, biškopība. Ap 1974. gadu Juglas ciemā pie sīkās Jugliņas upes tika uzcelts siltumnīcu komplekss, kur apsildāmā siltumnīcā visu gadu tika audzētas rozes, bet uz pavasari tika steidzinātas tulpes, kuras tika realizētas 8. martā. Daļa no tulpēm tika sūtītas arī uz toreizējo Ļeņingradu, tagadējo Sanktpēterburgu, pārējās tika realizētas Rīgā. Siltajā sezonā lielās plēvju siltumnīcās tika audzēti gurķi un tomāti, speciālas to šķirnes tika audzētas arī atklātos laukos. Līdz 1970. gadam kolhozā bija bišu drava un tika iegūts medus. Kirova kolhozā starp Annīšu un Lībiešu mājām tika iekopts ābeļdārzs, kura paliekas joprojām ir redzamas pie Lībiešu mājām. 1970. gadā tika uzceltas un nodotas ekspluatācijā kolhoza jaunās mehanizatoru darbnīcas, kas apkalpoja veselu traktoru, mašīnu un citas lauksaimnieciskās tehnikas parku. Te darbojās liels, tiem laikiem moderns, spēcīgs smagās tehnikas pacelšanas krāns, metālapstrādes virpas, automazgātuve, cinkotu stiepļu žogu pīšanas iekārta. Te bija arī kolhoza, vēlāk 3. iecirkņa dispečeru centrs. Vecās darbnīcas, kur mūsdienās atrodas veikals "Kurmis", tika pārbūvētas par mazu vietējo kultūras centru, kurā darbojās arī kolhoza ēdnīca. Kultūra nama mazajā zālē vienreiz nedēļā tika rādīts arī kino. Šeit darbojās arī Kirova kolhoza jauktais koris, uz mazās skatuves tika spēlēts arī teātris, šeit notika Kirova kolhoza pēdējo pastāvēšanas gada oficiālās pārskatu sēdes un līdz rītam ilgstošas kolhoznieku balles. Blakus esošajā Annaskalnā pie vecajiem ozoliem tika neoficiāli kurināts visas apkārtnes galvenais Jāņu ugunskurs, bet pavasarī kalna galā pie lielajām metāla šūpolēm tika svinētas Lieldienas. Juglas centrā darbojās Latvijas pasta nodaļa Kangari, bet blakus esošajās Avotiņu mājās darbojās Juglas ciema bibliotēka.

Ievērojamākie cilvēki apkaimē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Lūsis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņa Lūša intervija Juglas ciema "Zušos" 06.06.2014.g.[11]

Beidzis savas aktīvās sporta gaitas, Juglas ciema "Zušos" dzīvo Latvijas vieglatlētikas sporta leģenda, vairākkārtējais Eiropas čempions un olimpisko spēļu laureāts, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais, šķēpmetējs Jānis Lūsis, kam tas tika piešķirts 1999. gada 7. aprīlī. (III šķira — Ordeņa komandieris).[12] 2014. gadā viņš kā pirmais Latvijas sportists tika uzņemts IAAF Slavas zālē[13] Monako.

Jānis Jaunsudrabiņš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažus kilometrus no Juglas, Rīgas virzienā, mājās "Dēliņi"[14] pie Kangaru kalniem, gandrīz iepretī osam jeb Ķoderu lībiešu pilskalnam, vasarās ir dzīvojis un staigādams pa pilskalnu, gar Mazo Juglu un Dēliņurgu, saviem darbiem ierosmi smēlies rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Ir norādes, ka viņš viesojies vairākās toreizējās Annasmuižas apkaimes sētās.

Piemiņas vieta Mārtiņam Rudzītim[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņas vieta Mārtiņam Rudzītim

Tā kā Juglas un Kangaru apkārtne stratēģiski ir tuvu Rīgai un to šķērso dažādi satiksmes ceļi uz Rīgu, kā arī tā ir ļoti mežaina un purvaina, vietām grūti pieejama, tad šajā apkaimē 2.pasaules kara laikā nereti ienāca un darbojās dažādas partizānu vienības, kas cīnījās pret vāciešiem. Tāda karā laikā bija ienākusi arī daļa no Ziemeļlatvijas partizānu vienības, kas 1943. gadā apkaimē nodarbojās ar sabotāžu, traucējot vācu pārvaldes orgāniem normāli funkcionēt un slēpās apkārtējos mežos. Tā kā partizāniem regulāri bija nepieciešama pārtika, medikamenti, tad tika nodibināti sakari ar uzticamākajiem apkārtnes iedzīvotājiem. Tomēr bija arī ziņotāji, kas slepeni informēja vācu varas iestādes par aizdomīgu cilvēku parādīšanos, saņemot par to atlīdzību pārtikas kartīšu vai reihsmarku veidā. Un tā Glāznieku mājās ienākušos partizānus pārsteidza vācu apsargi, kas tur bija ierīkojuši slēpni. Sākās sīva savstarpēja apšaude. Vairāki partizāni tika ievainoti, taču viņiem izdevās izbēgt un paslēpties mežā. Tomēr viens no partizāniem Mārtiņš Rudzītis tika nošauts, jo ar pretuguni piesedza savus biedrus, kas atkāpās meža virzienā. Vēlāk padomju varas gados ( ap 1960. g.) pie autoceļa V968 Ogre-Jugla tika atklāta piemiņas vieta šim notikumam. Uz pieminekļa rakstīts: "Kaujā pie Glāzniekiem 1943. gada 19. maijā varoņa nāvē krita Ziemeļlatvijas partizānu vienības cīnītājs Mārtiņš Rudzītis 1900 - 1943". Tāds pats uzraksts arī krievu valodā.[15]

Kultūrvēsturiski nostāsti un teikas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eposs"Lāčplēsis"

Kultūrvēsturiski ar Suntažu pagasta Juglas ciema tuvāku un tālāku apkaimi saistās dažādas teikas un nostāsti. Sevišķi teikām apvīti ir Lielie Kangari un ar tiem saistītā gleznainā, pilnmēness naktīs noslēpumainā apkārtne,[16] pie kuras pieskaitāms gan Lielais Kangaru purvs, gan literāta Anša Lerha-Puškaiša pieminētais lībiešu Ķoderu pilskalns jeb Lielā Vīra (Milža, Cilvēka) gulta [17] un arī līkumainais, ar stāvām nogāzēm, kokiem apaugušais Kangaru (saukts arī Rīgas, Ērgļu, Madonas, Lubānas) ceļš, kas jau no Livonijas laikiem pa vaļņveida pauguru grēdas virsotnēm ir vijies no centrālās Vidzemes uz Rīgu un kuru apdraudēja laupītāji, burlakas.[18] Interesanti, ka arī dzejnieks Andrejs Pumpurs ir Kangaru apvidu pieminējis eposā "Lāčplēsis" III. dziedājumā.[19] Tieši šeit pēc viņa domām ir dzīvojis zintnieks, dziednieks Kangars, kas gan vēlāk, iebrūkot Baltijā vācu krustnešiem, mantkārīgu iemeslu un baiļu dēļ kļuva par latvju tautas visu nodevēju simbolu. Vēl ir nostāsts par Annaskalnu Juglas ciemā, no kura reizēm dzirdamas spēji nogrimušās baznīcas zvanu skaņas, lai gan vēstures avotos nav atrodamas liecības par to, ka tur kādreiz būtu bijusi baznīca, tas tomēr nenoliedz koka baznīcas pastāvēšanas iespējamību viduslaikos. Kā zināms, Annaskalna daļēji noraktā rietumu galā atrodas senas, padomju laikos jau noraktas viduslaiku kapsētas paliekas.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fizioģeogrāfiskais stāvoklis, reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fizioģeogrāfiskajā rajonēšanā Juglas apkaime izvietojusies Madlienas nolaidenuma pašā rietumu malā, kur tas pāriet Viduslatvijas zemienē, taisni mērot, apmēram 45—50 km no Baltijas jūras Rīgas līča.[20] Apkārtnes virsmas reljefā dominē viļņots pamatmorēnas līdzenums ar vidējo absolūto augstumu 50—60 m virs jūras līmeņa. Juglas apkaimei raksturīgi ir īpatnējie senā ledāja kušanas ūdeņu radītie vaļņveida pauguri, osi jeb kangari, kuri ir veidojušies pēdējā ledus laikmeta beigās, pirms aptuveni 13 000—10 300 gadiem zemledāja kušanas ūdeņu tuneļos. Tā kā tie sastāv no smilts un grants, tad daudzviet no tiem padomju laikos tika iegūti būvmateriāli.[21]

Annaskalns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Annaskalna R gals ziemas atkusnī
Pamatraksts: Annaskalns

Juglas ciema centrā atrodas aizsargājamais Annas (Baznīcas) kalns, kura absolūtais augstums tā rietumu galā sasniedz 71,5 m virs jūras līmeņa. Tā ir augstākā vieta Juglas ciemā. Annaskalns pēc izcelsmes ir radniecīgs osiem ("ōsiem") jeb Lielajiem Kangariem un savieno tos tālāk ar padomju laikos gandrīz noraktajiem Suntažu osiem jeb kangariem. Arī Annaskalna rietumu galā nelielos daudzumos padomju laikos ir ņemta smilts un grants, bet sakarā ar nejaušu uzduršanos viduslaiku senkapu apbedījumiem kalnam tika piešķirts vietējas nozīmes dabas aizsardzības objekta statuss un būvmateriālu ieguve tika pārtraukta. Annaskalna austrumu galā atrodas nelielais Līvu kalns, kas savu nosaukumu varētu būt ieguvis no tuvējām Lībiešu mājām.

Kangaru osu virkne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja fizioģeogrāfiskajā kartē restaurētu visus padomju laikos noraktos osu paugurus, ar nelieliem pārrāvumiem izveidotos apmēram 15—18 km gara, vaļnveida osu jeb pauguru virkne no Uceniem pie Suntažiem caur Juglu līdz Vāverkrogam. Faktiski gandrīz noraktie Suntažu Kangari, Annaskalns, noraktie Gretes un Jurbalšu osi, Lielā Vīra gultas (Ķoderu) oss un Lielie Kangari ir viena pēdējā apledojuma kušanas ūdeņu veidota pauguru ķēde. Paši Lielie Kangari ir garākais nepārtrauktais osu valnis Viduslatvijas zemienē, Ropažu līdzenumā. Lielajos Kangaros, osa kodolos ir konstatēts liels vietējo pamatiežu materiāla daudzums, kas liecina par spēcīgu zemledāja kušanas ūdeņu erodējošo darbību pirms osa veidošanās.[22] Tā kā Lielie Kangari aiztur ūdeņu noteci uz Mazo Juglu, tad tas veicinājis Lielkangaru purva un sīku ezeriņu rašanos.[23]

Hidroloģija, upes, purvi, mitrāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazā Jugla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas -Ērgļu autoceļa P4 tilts pār Mazās Juglas upi Juglas ciemā
Pamatraksts: Mazā Jugla

Cauri ciemam 1,5 km garumā plūst Mazā Jugla, kas to sadala divās daļās. Savu nosaukumu Mazā un arī Lielā Jugla vai mazāk zināmā Jogla (Salacas kreisā pieteka) ieguvusi no lībiešu valodas vārda jogi, kas latviski nozīmē — 'upe'. Pie Levenstrauta ietekas Mazajā Juglā laivotājiem atrodas ērta iekāpšanas vieta, lai spēcīgu lietusgāžu, atkušņu un palu laikā brauktu lejup pa Mazo Juglu Turkalnes, Tīnūžu, Ulbrokas, Rīgas virzienā.[24] Lejpus peldvietas Juglas ciemā upe met palielu līkumu, veidodama Zušu līci. Augšpus P4 autoceļa tilta upē pie Jugliņas ietekas atrodas Bebru sala, kurai ir tendence pārveidoties par pussalu, upes līci. Daudzviet upes krastos ir redzamas bebru darbības atstātās pēdas — alas, padziļinātas, iestaigātas takas, sīki ūdensceļi, apgrauzti krūmi, tā kā upe ir par lielu, lai uz tās bebru izveidotais aizsprosts pavasara palos netiktu aizskalots, tad tie ir izveidoti tikai uz padziļinātiem meliorācijas grāvjiem, kas savienoti ar Mazo Juglu. Pavasaros vai ziemas atkušņos ūdens līmenis upē ceļas pat par 2—4 metriem, tālu uz augšu pārpludinot arī mazo upīšu lejteces. Iepretim Levenstrauta ietekai Mazajā Juglā ir brasls, sekla vieta, pa kuru senatnē, kad vēl nebija uzbūvēts stacionārs tilts pār ceļu Rīga—Ērgļi, mazūdens periodā varēja ar zirgu pajūgiem droši pārbraukt pāri. Tagad tā sausajos periodos ir iecienīta tehniskā ūdens ņemšanas vieta dažādām sadzīves un lauksaimniecības vajadzībām.

Levenstrauts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Levenstrauts

Starp Annas kalnu un mājām "Annītēm" tek nelielais, 11 km garais Levenstrauts jeb Lēvenurga, kas ciema teritorijā ieplūst kā Mazās Juglas kreisā krasta pieteka. Sākas pagasta dienvidaustrumos pie Lauberes pagasta robežām, satekot kopā daudziem meliorācijas grāvjiem un apakšzemes hidroloģiskajām nosusināšanas sistēmām. Upīte tek rietumu virzienā pa Suntažu pagasta dienvidu daļu, šķērso daļēji norakto Suntažu Kangaru osu pauguru virkni. Ieplūst Mazajā Juglā Juglas ciema teritorijā, apmēram 50 m lejpus autoceļa P4 (Rīga — Ērgļi) tilta. Lēvenurgu Juglas ciemā šķērso arī autoceļš V968 (Jugla—Turkalne—Ogre). Apmēram 1,5 km no Juglas augšup pa upi atrodas Levenstrauta polderu mitrājs ar īpatnēju, pārmitriem apstākļiem radušos biotopu, kurā darbojas arī bebri. Levenstrauta garums ir aptuveni 11 kilometri.

Jugliņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Jugliņa

Apmēram 200 metrus augšup pa Mazo Juglu no ceļa Rīga — Ērgļi tilta savu tecējumu beidz arī mazā Jugliņa (citviet Zīlniekurga, Ucēnurga). Upīte sākas Suntažu pagastā, autoceļa P8 (SuntažiĶegums) tuvumā, savienojoties meliorācijas novadgrāvjiem un noteksistēmām. Netālu no šīs vietas, pie Smiltnieku mājām uz Jugliņas izveidots aizsprosts un līdz Irbītēm ir uzpludināts dīķis. Ieteka Mazajā Juglā atrodas Juglas ciemā apmēram 250 m augšup pa upi no Rīgas—Ērgļu autoceļa tilta, iepretim Bebru saliņai. Padomju varas gados upīte vairākas reizes ir meliorēta, taisnota un daudzviet atgādina novadgrāvi. Ceļa posmā Suntaži — Jugla sīkā Jugliņas upīte trīs reizes pie Jučiem, Veczīlniekiem un Pukstiņiem pa cauruļvadiem gandrīz nemanāmi šķērso P4 jeb Rīgas — Ērgļu autoceļu. Upītes garums ir apmēram 12 kilometri.

Liepurga[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Liepurga

No Rīgas puses pie mājām "Liepas" autoceļš P4 apmēram 40 m pirms ieteces šķērso mazo Liepurgu jeb Liepu tērci, kas sākas pagasta mežos aiz Vaļļavu mājām un ieplūst Mazajā Juglā kā labā krasta pieteka. Savdabīgi, ka mazā Liepurdziņa netek cauri uzpludinātajiem Liepu dīķiem, bet gan aptek tos gar malu ar apmēram 1—1,5 m zemāku ūdenslīmeni. Liepurdziņas gultne padomju laikos ir meliorēta un taisnota un vairāk atgādina grāvi, patlaban tā stipri aizaugusi ar zālēm, alkšņiem un citiem krūmiem. Upītes garums ir ap 7 kilometriem.

Dēliņurga[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Dēliņurga

Turpinot virzīties pa ceļu Rīgas virzienā 2 km no Juglas, pirms Ķoderu pilskalna, pie aiz mājām "Dēliņi" autoceļu P4 šķērso mazā Dēliņurga, kurā pirms tam 50 m augšpus tecējuma ietek nelielā Ķoderurga (Ķoderīte), kas sākas Lielkangaru purvā. Dēliņurga sākas no mežu meliorācijas grāvju sistēmas pagasta ziemeļrietumos, plūst dienvidrietumu virzienā pa Ropažu līdzenumu. Augštecē un vidustecē upes gultne pārrakta, regulēta. Lielākā pieteka ir Ķoderurga (Ķoderīte), kas sākas Lielkangaru purvā un tuvējo mežu hidromeliorācijas sistēmā. Savu nosaukumu Dēliņurga ir ieguvusi no Dēliņu mājām pirms upes ietekas Mazajā Juglā. Lejtecē upītes tecējumu samērā maz ir ietekmējuši padomju laiku melioratīvie darbi, tāpēc vietām tā ir visai līkumaina, ar savu dabisko tecējumu. Krasti vietām visai krauji, bebru darbības dēļ vietām izaloti. Upītes garums ir apmēram 8 kilometri.

Ūdenstilpes un dīķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais Liepu dīķis

Laika gaitā Juglas ciemā ir izveidotas vairākas nelielas ūdenstilpes, dīķi. Iebraucot Juglā no Rīgas puses, pirms Liepu mājām un ceļazīmes «Jugla» atrodas 2009. gadā izraktie Lielais un Mazais Liepu dīķi, kurus aptek mazā, vasarā zālēs, krūmos ieaugusī Liepurga. Annas kalna dienvidu pusē, netālu no Lapaiņu mājām, atrodas Annas dīķis, kuru pirmsākumi meklējami jau padomju laikos. Vasaras vidū tajā zied sārtās ūdensrozes. Annas kalna austrumu galā, pāri Lēvenurgai iepretim mazajam Līvu kalniņam atrodas Lībiešu dīķis. Visos minētajos dīķos sastopamas karūsas, līdakas, karpas, līņi un arī citas mazvērtīgākas zivis. Dīķos dzīvo zaļās vardes, kas iztālēm sadzirdamas siltos vasaras vakaros. Niedru saaudzēs ligzdo ūdensputni. Krastmalās sastopamas ūdensžurku alas.

Purvi un mitrāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmēram 1,5 kilometrus augšup no Juglas centra pa Levenstrauta tecējumu atrodas polderu mitrājs ar savdabīgu, mitrāju apstākļiem pielāgojušos vietējo ekosistēmu. Šeit izveidojusies bebru kolonija, ligzdo dzērves, pīles, ūdensdūkuri un citi ūdensputni. Blakus esošajās pārmitrajās pļavās aug vairākas savvaļas orhideju sugas. Apmēram 2 kilometrus no Juglas, pa grants seguma autoceļu V968, Ogres virzienā, iepretī autobusu pieturai Glāznieki, neliels ceļš aiziet uz turpat esošo Žļaugu purvu, kur notiek kūdras ieguve un izstrāde, žāvēšana. Purva kopējā platība ir 521 ha, no kuriem 438 ha aizņem augstais jeb sūnu tipa purvs, bet 83 ha aizņem pārejas jeb sūnu-zāļu tipa purvs, kas atrodas vairāk dienvidu malā. Kūdras slāņa vidējais dziļums 3 m, lielākais — 8 m. Viegli var aprēķināt aptuveno purva vecumu, ja zināms, ka kūdras slānis Baltijas reģiona klimata apstākļos vidēji pieaug par 1 mm gadā. Tātad 10 gados par 1 cm, 100 gados par 10 cm, un 1 m veidojas 1000 gados. Tātad Žļaugu purva maksimālais vecums ir līdz 8000 gadiem, Iespējams, ka pirms tam tur ir bijis ezers, kas izveidojās, kad galīgi izkusa pēdējais senais apledojums. Mūsdienās purvā rūpnieciski izmantojamie kūdras krājumi ir 1,1 mlj m3. Purva ūdeņi pa meliorācijas novadgrāvjiem noplūst pa Urdziņu, Caunupīti uz Mazo Juglu. No purva kopējās platības 276 ha aizņem meži, bet 54 ha platībā aktīvi vasaras sezonā iegūst pakaišu kūdru. Netālu no Juglas aiz Lapaiņu mājām atrodas nelielais Lapaiņu jeb Lāču purvs. Suntažu pagasta teritorijā iesniedzas arī neliela daļa no Lielkangaru purva.[25]

Apkaimes klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juglas apkaimes vietējie mikroklimata apstākļi un to veidojošie faktori iekļaujas kopējā Latvijas klimata kopainā. Gada vidējais nokrišņu daudzums apmēram 700—800 mm gadā. Tas ir vairāk kā Zemgales līdzenumā, bet mazāk nekā Vidzemes augstienē. Vidējā diennakts gaisa temperatūra janvārī ir ap -6, bet jūlijā ap +17 grādiem.[26] Ilggadējais vidējais bezsala periods gadā ilgst apmēram 140-150 dienas, kas ir gandrīz par mēnesi mazāk nekā Liepājā un Ventspilī, taču par divām nedēļām vairāk nekā Vidzemes un Alūksnes augstienēs. Interesanti, ka vasaras beigās un rudens sākumā, kad zemākajās vietās vairāk atdziest gaiss, migla Juglas ciemā ieplūst no Lēvenurgas polderu mitrāja zemuma puses. Ja gaisa temperatūra turpina kristies, tad migla pārņem gandrīz visu Juglas ciemu. Augāja fenoloģiskais attīstības laiks Juglas ciemā iestājas apmēram 4—5 dienas vēlāk nekā Ogrē.

Ceļu infrastruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juglas transportģeogrāfiskais stāvoklis uzskatāms kā izdevīgs, jo ciems atrodas 6,5 km rietumu virzienā no pagasta centra Suntažiem, 15 km uz ZA no novada centra Ogres un 45 km uz austrumiem no valsts ekonomiskā centra, galvaspilsētas — Rīgas. Sakarā ar ciema izdevīgo transportģeogrāfisko stāvokli un gandrīz pilnībā noasfaltēto P4[27] autoceļu uz Rīgu, būtiski ir uzlabojusies satiksmes kvalitāte.Tas ir veicinājis autoceļam P4 pieguļošas teritorijas saimnieciski ekonomisko attīstību. Stipri ir palielinājusies transporta plūsma gan Rīgas, gan Ogres, gan Ērgļu, Madonas virzienā. Kā transporta intensitātes veicinātājfaktors caur Juglu ir arī uzskatāms 2 km no Turkalnes, Ogres virzienā izbūvētais Rīga—Maskava autoceļa posms līdz Koknesei. Tas šķērso autoceļu V968, Ogre-Jugla, kas no kopējiem 15 km noasfaltēts ir 10 km garumā, līdz Mārsilām, tālāk līdz Juglai, garām augošajam dārzkopības ciematam Glāznieki, atlikušais grantētais ceļa posms gaida būtisku rekonstrukciju.[28] Iedzīvotājiem un kravu pārvadātājiem vēl pagaidām problēmas sagādā arī nenoasfaltētais P4 autoceļa posms Rīgas virzienā: Jugla—Kangaru kalni—Vāverkrogs. Kā zināms, Lielie Kangari ar tiem pieguļošo Lielkangaru purvu un Kangaru ezeru, atrodas Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas liegumu teritoriju (Natura 2000) uzskaitē. Sakarā ar to šim ceļa posmam tiek izstrādāti videi daudz saudzīgāki rekonstrukcijas varianti.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrāku laiku liecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Informācija par objektu: Jugla». LĢIA vietvārdu datubāze. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2016. gada 1. februārī.
  2. Vispārģeogrāfiskā karte: Der Rigische Kreis 1791, Latvijas Nacionālā Bibliotēka (citas kartes meklēt pēc temata tālāk)
  3. Topogrāfiskā karte: Specialcharte von Livland in 6 Blättern: IV 1839, Latvijas Nacionālā Bibliotēka
  4. Topogrāfiskā karte: Wenden : Gouvernement Livland u. Kurland : Reihe VIII, Blatt 4 1915, Latvijas Nacionālā Bibliotēka
  5. Jugla, 1201.lv
  6. Guntis Eniņš. „Ledus laikmeta meistardarbs- Lielie Kangari”, laikraksts Lauku Avīze, 22. janvāris, 2012
  7. Jānis Strēlnieks "Ogre, Ceļvedis 2", Ogres Tūristu klubs, 1998, 148.—149.lpp ISBN 9984-9259-0-0
  8. Likumi.lv. Aizsargājamo arheoloģijas pieminekļu saraksts
  9. Kultūrvēsturisks pasākums Ķoderēs, Ropažiem 810
  10. 'Pasākums Ķoderu līvu pilskalnā (YouTube video)
  11. Saruna, intervija ar Jāni Lūsi Juglas ciema „Zušos”, 06.06.2014. (YouTube video)
  12. Jānis Lūsis — Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris
  13. Jāņa Lūša uzņemšana IAAF Slavas zālē Monako (YouTube video)
  14. Laikraksts „Suntažnieks”, Nr. 11 (212), 2011. gada 29. Novembris, 5.lpp
  15. Piemiņas vieta Mārtiņam Rudzītim pie autoceļa V968
  16. Teika par Kangaru kalnu rašanos (Teksts un tā audioieraksts, teicējs Ēriks Pozemkovskis)
  17. Ansis Lerhis-Puškaitis. Milzis V, 384, 172
  18. VI. Vietu teikas. Kangari. J.Karps Cesvainē.J k r. IV. LP, VII, II, 66, 10.
  19. Andrejs Pumpurs. Eposs "Lāčplēsis" III. dziedājums (fragments)
  20. Latvijas ģeogrāfiskais atlants, SIA "Karšu izdevniecība Jāņa sēta", Rīga, 2015, 10,11.lpp. ISBN 978-9984-07-477-1
  21. V.Zelčs: Osi un osveida veidojumi Latvijā, LU Ģeogrāfijas un Zemeszinību fakultāte
  22. K.Lamsters, LU ĢZZF, Ģeoloģijas nodaļa "Fennoskandijas ledus vairoga Zemgales loba subglaciālā reljefa sistēmas un dinamika", Rīga 2015, 73,104.lpp
  23. SIA "Karšu izdevniecība Jāņa sēta", Ogres novads, Rīga 2008 ISBN 978-9984-07-531-0
  24. Laivošana pa Mazo Juglu
  25. Latvijas Dabas fonds. Purvu ceļvedis
  26. Aigars Kuzmins "Ogres novads", Rīga,1996, apgāds Mācību grāmata, 24., 25. u.c. lpp ISBN 9984-523-86-1
  27. Autoceļš P4 Šuntaži-—Jugla- Lielie Kangari(YouTube video Nr3)
  28. Ogres novada ilgtspējīgās attīstības stratēģija 2013-2037, 30.lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]