Dzimumloceklis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dzimumlocekļa uzbūve sānu griezumā

Dzimumloceklis jeb penis ir ārējais vīrišķais dzimumorgāns. Dzimumloceklis sastāv no saknes, ķermeņa un galviņas, ko ieskauj priekšādiņa. Dzimumlocekļa ķermenis sastāv no 3 audu kolonnām: diviem kavernoziem ķermeņiem un viena spongiozā ķermeņa.

Cilvēka urīnizvadkanālam ejot cauri prostatai, kur tam pievienojas klāt sēklas izsviedējkanāls, iet tālāk cauri dzimumlocekļa spongiozajam ķermenim visā tā garumā un atveras uz galviņas. Pa to tiek izvadīts gan urīns, gan sperma. Dzimumloceklis ir homologs orgāns klitoram. Dzimumloceklis savas uzbūves dēļ spēj piebriest seksuāla uzbudinājuma laikā, lai gan tas mēdz notikt arī ar to nesaistītās situācijās.

Lai gan rezultāti atšķiras, vispārēji pieņemtais uzskats ir, ka vidējais vīrieša dzimumlocekļa garums ir no 12,9 līdz 15 cm, turklāt 95% vīriešu ietilpst intervālā no 10,7 līdz 19,1 cm.[1][2][3]

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

To veido divi kavernozie ķermeņi (corpus cavernosum) un viens spongiozais ķermenis (corpus spongiosum), kas pēc būtības ir trīs erektilo audu veidojumi.

Abi cilindriskie kavernozie ķermeņi ir īsāki par spongiozo ķermeni. Tie saaug ar kaunuma kaula kaulplēvi un ejot uz augšu, tie saaug kopā, veidojot rievu spongiozajam ķermenim. Kavernozos ķermeņos ir trīs virzienos savijušās saistaudu josliņas jeb trabekulas, kurās ir arī gludās muskuļšūnas. Starp trabekulām ir kavernozie sinusi (dobumi), kurus izklāj endoteliocīti. Erekcijas laikā šajos sinusos ieplūst asinis, tādējādi tie piebriest.[4]

Spongiozais ķermenis veido 2 paplašinājumus. Tuvāk iegurnim atrodas dzimulocekļa sīpoliņš, bet tālāk tas beidzas ar galviņu. Galviņa aptver abu kavernozo ķermeņu virsotnes.[5]

Bālganais apvalks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gan abus kavernozos ķermeņus, gan spongiozo ķermeni apņem bālganais apvalks (tunica albuginea). Bālganā apvalka kolagēnās šķiedras iet divējādi: dziļumā — cirkulāri, bet virspusē — gareniski. Tādējādi ārējais slānis apņem visus briedumķermenīšus kopēji, bet iekšējā kārta apņem katru briedumķermenīti atsevišķi. Tā veido šķērssienu starp briedumķermeņiem, bet nepilnīgi tos atdalot un ļaujot to venozajiem sinusiem saplūst. Ap spongiozo briedumķermeni bālganais apvalks ir plānāks un satur daudz elastīgo šķiedru, gludo muskuļšūnu kūlīšus, kuru saraušanās veicina spermas izplūdi. Traumas gadījumā bālganā apvalka fibroblasti var pastiprināti dalīties, veidojot apvalka sabiezinājumus.[5]

Asinsrite[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katra kavernozā ķermeņa vidū ir dziļā artērija (a. profunda). No tās atiet mazākas vītņu artērijas (aa. helicinae). No a. profunda asinis var plūst trīs virzienos:

  1. tiešs savienojums starp artēriju un vēnu (arteriovenozā anastomoze) aizvada asinis no kavernozā ķermeņa, tādējādi, asinsplūsmai apejot kavernozos sinusus, tie nepiepildīsies ar asinīm un nenotiks erekcija;
  2. pa vītņu artēriju (aa. helicinae) uz kavernoziem sinusiem, tādējādi piepildot dzimumlocekli ar asinīm un izraisot erekciju;
  3. kā arī pa īsām barotājartērijām trabekulu kapilāru tīklā, kas apasiņo vietējos audus.

Āda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āda ir ļoti plāna, labi pigmentēta un viegli iestiepjas. Saknes daļā ir matu folikuli, tauku un sviedru dziedzeri. Tālākajā galā nav matu, bet ir atsevišķi sviedru dziedzeri. Zemādā nav taukaudu, bet ir daudz asinsvadu, elastīgo šķiedru un gludo miocītu.

Ap dzimumlocekļa galviņu āda veido cirkulāru kroku. Tā ir elastīga, pārvietojas kopā ar galviņu un savieno corona glandis ar saitīti — frenulum. Saitītes apvidū ir īpaši daudz nervgaļu. Priekšādiņā nav dziedzeru, kā ilgu laiku tika maldīgi uzskatīts. Atslāņojušās epitēlija šūnas veido īpašu sekrētu — smegmu.[5]

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erekcijas laikā parasimpātiskās nervu sistēmas (S2 — S4 līmenī) ietekmē atslābst asinsvadu gludie miocīti, paplašinās un iztaisnojas vītņu artērijas un asinis ar lielu spiedienu ieplūst kavernozajos sinusos. Arteriovenozās anastomozes slēdzas, nefunkcionē arī kapilāri. Rezultātā kavernozie ķermeņi palielinās un kļūst cieti, tunica albuginea ir izstiepta, bet aizejošās vēnas saspiestas. Erekciju veicina slāpekļa oksīds (NO), kas paplašina asinsvadus. Turpretī spongiozajā ķermenī arī atslābušajā dzimumloceklī asinis plūst pa kavernoziem sinusiem, bet erekcijas laikā vēnu atplūde nav bloķēta, jo spongiozā ķermeņa tunica albuginea ir ļoti elastīga. Dzimumloceklim atgriežoties normālā stāvoklī, tā artērijas sašaurinās un veido līkumus, bet trabekulu gludie miocīti kontrahējas. Šajā procesā nozīme ir simpātiskai nervu sistēmai.[5][4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Wessells H, Lue TF, McAninch JW (September 1996). "Penile length in the flaccid and erect states: guidelines for penile augmentation". The Journal of Urology 156 (3): 995—7. doi:10.1016/S0022-5347(01)65682-9.PMID 8709382.
  2. "ANSELL RESEARCH — The Penis Size Survey". March 2001.
  3. Dickinson, R. L. (1940). The Sex Life of the Unmarried Adult. New York: Vanguard Press.
  4. 4,0 4,1 Ross M, Pawlina W (2011). Histology: A Text and Atlas (6th ed.). Lippincott Williams & Wilkins. p. 780. ISBN 978-0-7817-7200-6.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Medicīniskā histoloģija. Jurijs Markovs. ISBN 978-9984-716-76-3 Izdevniecība J. T. Group, Gads 2008, lappuses 212

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]