Āda

Āda ir dzīvnieku un cilvēku ķermeņa ārējais apvalks. Āda sargā ķermeni no apkārtējās vides ietekmes un mikroorganismiem, ir maņu orgāns, piedalās vielmaiņā un termoregulācijā.

Augstāk attīstītākajiem mugurkaulniekiem ir 3 ādas slāņi; virsāda jeb epiderma — sastāv no epitēlijaudiem, radusies no ektodermas; pamatāda — sastāv no saistaudiem, radusies no mezodermas; zemāda — sastāv no taukaudiem.

Bezmugurkaulniekiem ir 1 ādas slānis, tā ir epiderma.

Aukstasiņu mugurkaulniekiem ir 2 ādas slāņi; siltasiņu mugurkaulniekiem ir arī mezoderma. No epidermas veidojas ādas dziedzeri, rāpuļu ragvielas zvīņas un vairogi, putnu spalvas, zīdītāju mati, ragi un nagi. No ektodermas rodas zivju kaulu zvīņas un pārkaulojumi rāpuļu ādā.

Ādas funkcijas

Aizsargfunkcija - pret fizikālajiem (piemēram, UV starojumu), ķīmiskajiem, bioloģiskajiem faktoriem (baktērijas, vīrusi, sēnītes u.c.).
Vielu sintēze - D vitamīna, keratīna, epidermas augšanas faktora sintēze.
Imunoloģiska funkcija - IL-1 un T limfocītu nobriešanas faktora sintēze. Ādā atrodamas arī Langerhansa šūnas, kas pēc funkcijas un morfoloģijas ir līdzīgas makrofāgiem.^[1]
Ķermeņa temperatūras regulēšana.
Vielmaiņas produktu izdalīšanas, piemēram, urīnviela ar sviedriem.
Sensorā recepcija - taustes recepcija epidermā, dermā, dziļā spiediena recepcija, sāpju un temperatūras receptori, dermas mehanorecepcija.

Ādas imūnfunkcijas

Āda ir pirmā aizsargbarjera, kādā veidā cilvēks pasargājas no citiem ārējiem, bīstamiem faktoriem. Ādā esošā blīvā keratīna dēļ baktērijām un sēnītēm ir grūti izkļūt caur to. Epidermas šūnas nepārtraukti zvīņojas un atjaunojas no zemāk esošajiem slāņiem, tāpēc mikroorganismi, kas iekļuvuši starp ādas slāņiem, atdalās kopā ar mirušo ādu.

Ādā ir imūnās šūnas (Langerhansa šūnas, tuklās šūnas u.c.), kas cīnās ar mikroorganismiem, tos noārdot vai piesaistot vēl citas iekaisuma šūnas un veicinot to migrāciju uz ādu. No ārējo faktoru iedarbības pasargā arī dziedzeru sekrēti, piemēram, sviedros atrodams antibakteriāls peptīds - dermcidīns.^[2]

Daļai indivīdu, kuriem ādas barjera ir bojāta, tā var būt viegli pārvarams šķērslis alergēniem, kairinātājiem un ādas patogēniem un izraisīt vairākas dermatoloģiskas saslimšanas, piemēram, atopisko dermatītu.

Uzbūve

Epiderma

Epiderma ir ādas ārējā kārta, kuru veido daudzkārtains plakans epitēlijs. Tās bazālā (pamata) virsma ir krokota. Šis krokojums palīdz saturēt kopā dermu un epidermu. Visa epidermas slāņa reģenerācija noris 30 dienās. Epidermas derivāti ir mati, nagi, tauku un sviedru dziedzeri.

Epidermas slāņi

Epidermai izšķir 5 slāņus (virzienā no dziļākajiem slāņiem uz virsējiem):^[3]

bazālais slānis (stratum basale/germinativum) - to veido viena cilindrisku šūnu – keratoblastu kārta. Bazālajā slānī atrodas arī melanocīti, kas ražo ādas pigmentu - melanīnu, tādējādi pasargājot ādu no UV starojuma.
dzeloņainais slānis (stratum spinosum) - to veido keratinocīti, kuri rodas, daloties keratoblastiem. Šīs jaunās šunas attīstās, pieaug un noveco un pāriet nākamajā slānī.
graudainais slānis (stratum granulosum) - tajā atrodas keratinocīti, Langerhansa šūnas, keratohialīna graudiņi, kas nepieciešami mīkstā keratīna sintēzei. Keratīns ir ūdenī nešķīstoša, elastīga, cieta olbaltumviela, kas veido barjeru pret fizikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem faktoriem. Virzienā no ādas pamatnes uz virsmu pakāpeniski veidojas dažādi keratīna priekšteči, līdz raga slānī keratīnocīti piepildās ar keratīnu un aiziet bojā.
spīdošais slānis (stratum lucidum) - to veido plakaniski keratinocīti, kas satur keratīna priekšteci - eleidīnu.
raga slānis (stratum corneum) - veido pārragotas, bezkodolainas šūnas, kas pildītas ar keratīnu.

Derma

Derma ir ādas vidējais slānis jeb ādas saistaudi, kurā atrodas saistaudu kūlīši, dažādas epidermas derivāti (mati, nagi, dziedzeri), asinsvadi un nervi. Dermas biezums ir 0,5-5 mm.

Dermas slāņi

Tai izšķir:

kārpiņu slāni (stratum papillare) - atrodas tieši zem epidermas. To veido irdenie nenoformēti saistaudi. Kārpiņu daudzums un lielums ir atšķirīgs dažādās ķermeņa vietā – sejas ādā vāji izteiktas, plaukstu un pēdu ādā ir stipri izteiktas kārpiņas.
tīklainais slānis (stratum reticulare) - sastāv no blīviem nenoformētiem saistaudiem. Ir kolagēno šķiedru kūlīšu un elastīgās šķiedras. Kolagēno šķiedru virziens iet paralēli ādas virsmai un slīpi. Tādējādi rodas tīkls, kas piemērojas konkrētā ādas rajona funkcionālai slodzei. Šeit izvietojas arī matu saknes, sviedru un tauku dziedzeri.

Dermas galvenās šūnas ir fibroblasti (sintezē kolagēnās un elastīgās šķiedras), makrofāgi (piedalās imunoloģiskajās reakcijās), tuklās šūnas (sintezē bioloģiski aktīvas vielas, piemēram, heparīnu un histamīnu, kas piedalās iekaisuma procesā).

Hipoderma

Hipoderma nav daļa no ādas. Tas ir zemādas tauku slānis, kas atrodas starp dermu un saistaudiem. Galvenās šūnas ir fibroblasti, makrofāgi, tauku šūnas. Tā piešķir ādai zināmu kustību un ir arī organisma tauku depo (50% organisma tauku atrodas zemādā).

Ādas slimības

Zemāk minētas dažas no raksturīgākājām izpausmes uz ādas dažādu slimību gadījumā

Kuņģa - zarnu trakta slimības

Slimība	Izpausmes uz ādas un mutes dobuma gļotādas.
Akūts pankreatīts	Greja-Tērnera simptoms: norobežoti cianotiski plankumi uz vēdera sienas malām Grotta simptoms : taukaudu slāņa nekroze virs aizkunģa dziedzera lokalizācijas vietas
Krona slimība	Gangrenozā piodermija – alerģisks pustulozs čūlains dermatīts; mezglaina eritēma; plaukstu eritēma;
Čūlainais kolīts	Mutes dobuma aftas
Celiakija	Herpētiskais dermatīts, mezglaina eritēma, lokālas hiperpigmentācijas
Ļaundabīgie audzēji	Metastāzes ādā, herpētiskais dermatīts; mezglaina eritēma

Aknu patoloģija un āda.

Aknu ciroze	Padusēs izzūd mati, sarkana, aveņu krāsas mēle, vēdera paplašinātas virspusējas vēnas pie portālas hipertensijas.
Hronisks vīrusu hepatīts	Nieze, var būt psoriāze, mezglaina eritēma; vitiligo

Hipovitaminoze un āda

Ca, P deficīts	Hemorāģisks plankumi, pigmentācijas traucējumi
B12 vit. deficīts	t.s. Vaska lelles seja, vitiligo, aveņu mēle
A vit. deficīts	sausa āda, kas pastiprināti zvīņojas, konjuktivīti.
B2 vit. deficīts	Gļotādas iekaisums, dziedzeru hipersekrēcija ; sāpes mutes kaktiņos un apakšējā lūpā, sausa mēle, dermatīts, konjuktivīts
B6 vit. deficīts	Dermatīti, diatēzes, matu izkrišana

Endokrīnā sistēma, hormonālā patoloģija un āda

Cukura diabēts	Trofiskās čūlas, acantosis nigricans
Kušinga slimība	Pusmēness seja, strijas, ādas trauslums, ekhimozes
Adisona slimība	Hiperpigmentoze, vitiligo, gļotādu pigmentācija
Akromegālija	Acantosis nigrans, hirsūtisms, prognastisms

Skatīt arī

Dermatozes

Atsauces

↑ Barbara Young, John W. Heath. Wheater's Functional Histology (4th izd.). Churchill Livingstone, 2000. 162. lpp. ISBN 0-443-05612-9.
↑ Schittek B, Hipfel R, Sauer B, Bauer J, Kalbacher H, Stevanovic S, Schirle M, Schroeder K, Blin N, Meier F, Rassner G, Garbe C (Nov 2001). "Dermicidin: a novel human antibiotic peptide secreted by sweat glands". Nat Immunol 2 (12): 1133–7. doi:10.1038/ni732. PMID 11694882.
↑ Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Āda.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Populārā medicīnas enciklopēdija (latviski)

Šis ar anatomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[Wheaters-1] Barbara Young, John W. Heath. Wheater's Functional Histology (4th izd.). Churchill Livingstone, 2000. 162. lpp. ISBN 0-443-05612-9.

[pmid11694882-2] Schittek B, Hipfel R, Sauer B, Bauer J, Kalbacher H, Stevanovic S, Schirle M, Schroeder K, Blin N, Meier F, Rassner G, Garbe C (Nov 2001). "Dermicidin: a novel human antibiotic peptide secreted by sweat glands". Nat Immunol 2 (12): 1133–7. doi:10.1038/ni732. PMID 11694882.

[3] Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.

[1]

[2]

[3]