Āda

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par dzīvnieku un cilvēku ķermeņa ārējo apvalku. Par materiālu skatīt rakstu āda (materiāls)

Āda ir dzīvnieku un cilvēku ķermeņa ārējais apvalks. Āda sargā ķermeni no apkārtējās vides ietekmes un mikroorganismiem, ir maņu orgāns, piedalās vielmaiņā un termoregulācijā.

Augstāk attīstītākajiem mugurkaulniekiem ir 3 ādas slāņi; virsāda jeb epiderma — sastāv no epitēlijaudiem, radusies no ektodermas; pamatāda — sastāv no saistaudiem, radusies no mezodermas; zemāda — sastāv no taukaudiem.

Bezmugurkaulniekiem ir 1 ādas slānis, tā ir epiderma.

Aukstasiņu mugurkaulnieki ir 2 ādas slāņi; siltasiņu mugurkaulniekiem ir arī mezoderma. No epidermas veidojas ādas dziedzeri, rāpuļu ragvielas zvīņas un vairogi, putnu spalvas, zīdītāju mati, ragi un nagi. No ektodermas rodas zivju kaulu zvīņas un pārkaulojumi rāpuļu ādā.

Cilvēkiem ir 3 ādas slāņi; Epideram kura iedalās augšanas kārta un raga kārta. Ektodermā ir ļoti daudz receptoru. Mezoderma.

Ādas funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vielu sintēze - D vitamīna, keratīna, epidermas augšanas faktora sintēze
  • Ķermeņa temperatūras regulēšana
  • Vielmaiņas produktu izdalīšanas, piemēram, urīnviela ar sviedriem.
  • Sensorā recepcija - taustes recepcija epidermā, dermā, dziļā spiediena recepcija, sāpju un temperatūras receptori, dermas mehanorecepcija.

Ādas imūnfunkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āda ir pirmā aizsargbarjera, kādā veidā cilvēks pasargājas no citiem ārējiem, bīstamiem faktoriem. Ādā esošā blīvā keratīna dēļ, baktērijām un sēnītēm ir grūti izkļūt caur to. Epidermas šūnas nepārtraukti zvīņojas un atjaunojas no zemāk esošiem slāņiem, tāpēc mikroorganismi, kas iekļuvuši starp ādas slāņiem, atdalās ar mirušo ādu.

Ādā ir imūnās šūnas (Langerhansa šūnas, tuklās šūnas u.c.), kas cīnās ar mikroorganismiem, tos noārdot vai piesaistot vēl citas iekaisuma šūnas un veicinot to migrāciju uz ādu. No ārējo faktoru iedarbības pasargā arī dziedzeru sekrēti, piemēram, sviedros atrodams antibakteriāls peptīds - dermcidīns. [2]

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Epiderma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikroskopisks ādas šķērsgriezums hematoksilīna-eozīna krāsojumā.

Epiderma ir ādas ārējā kārta, kuru veido daudzkārtains plakans epitēlijs. Tās bazālā (pamata) virsma ir krokota. Šis krokojums palīdz saturēt kopā dermu un epidermu. Visa epidermas slāņa reģenerācija noris 30 dienās. Epidermas derivāti ir mati, nagi, tauku un sviedru dziedzeri.

Epidermas slāņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Epidermai izšķir 5 slāņus (virzienā no dziļākajiem slāņiem uz virsējiem):[3]

1)      bazālais slānis (stratum basale/germinativum) - to veido viena cilindrisku šūnu – keratoblastu kārta. Bazālajā slānī atrodas arī melanocīti, kas ražo ādas pigmentu - melanīnu, tādējādi pasargājot ādu no UV starojuma.

2)      dzeloņainais slānis (stratum spinosum) - to veido keratinocīti, kuri rodas, daloties keratoblastiem. Šīs jaunās šunas attīstās, pieaug un noveco un pāriet nākamajā slānī.

3)      graudainais slānis (stratum granulosum) - tajā atrodas keratinocīti, Langerhansa šūnas, keratohialīna graudiņi, kas nepieciešami mīkstā keratīna sintēzei. Keratīns is ūdenī nešķīstoša, elastīga, cieta olbaltumviela, kas veido barjeru pret fizikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem faktoriem. Virzienā no ādas pamatnes uz virsmu pakāpeniski veidojas dažādi keratīna priekšteči līdz raga slānī keratīnocīti piepildās ar keratīnu un aiziet bojā.

4) spīdošais slānis (stratum lucidum) - to veido plakaniski keratinocīti, kas satur keratīna priekšteci - eleidīnu.

5)      raga slānis (stratum corneum) - veido pārragotas, bezkodolainas šūnas, kas pildītas ar keratīnu.

Derma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Derma ir ādas vidējais slānis jeb ādas saistaudi, kurā atrodas saistaudu kūlīši, dažādas epidermas derivāti (mati, nagi, dziedzeri), asinsvadi un nervi. Dermas biezums ir 0,5-5 mm.

Dermas slāņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ādas uzbūve.

Tai izšķir:

1)       kārpiņu slāni (stratum papillare) - atrodas tieši zem epidermas. To veido irdenie nenoformēti saistaudi. Kārpiņu daudzums un lielums ir atšķirīgs dažādās ķermeņa vietā – sejas ādā vāji izteiktas, plaukstu un pēdu ādā ir stipri izteiktas kārpiņas.

2)       tīklainais slānis (stratum reticulare) - sastāv no blīviem nenoformētiem saistaudiem. Ir kolagēno šķiedru kūlīšu un elastīgās šķiedras. Kolagēno šķiedru virziens iet paralēli ādas virsmai un slīpi. Tādējādi rodas tīkls, kas piemērojas konkrētā ādas rajona funkcionālai slodzei. Šeit izvietojas arī matu saknes, sviedru un tauku dziedzeri.

Dermas galvenās šūnas ir fibroblasti (sintezē kolagēnās un elastīgās šķiedras), makrofāgi (piedalās imunoloģiskajās reakcijās), tuklās šūnas (sintezē bioloģiski aktīvas vielas, piemēram, heparīnu un histamīnu, kas piedalās iekaisuma procesā).

Hipoderma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipoderma nav daļa no ādas. Tas ir zemādas tauku slānis, kas atrodas starp dermu un saistaudiem. Galvenās šūnas ir fibroblasti, makrofāgi, tauku šūnas. Tā piešķir ādai zināmu kustību un ir arī organisma tauku depo (50% organisma tauku atrodas zemādā).

Ādas slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemāk minētas dažas no raksturīgākājām izpausmes uz ādas dažādu slimību gadījumā

Kuņģa - zarnu trakta slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimība Izpausmes uz ādas un mutes dobuma gļotādas.
Akūts pankreatīts Greja-Tērnera simptoms: norobežoti cianotiski plankumi uz vēdera sienas malām

Grotta simptoms : taukaudu slāņa nekroze virs aizkunģa dziedzera lokalizācijas vietas

Krona slimība Gangrenozā piodermija – alerģisks pustulozs čūlains dermatīts; mezglaina eritēma; plaukstu eritēma;
Čūlainais kolīts Mutes dobuma aftas
Celiakija Herpētiskais dermatīts, mezglaina eritēma, lokālas hiperpigmentācijas
Ļaundabīgie audzēji  Metastāzes ādā, herpētiskais dermatīts; mezglaina eritēma

Aknu patoloģija un āda.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aknu ciroze Padusēs izzūd mati, sarkana, aveņu krāsas mēle, vēdera paplašinātas virspusējas vēnas pie portālas hipertensijas.
Hronisks vīrusu hepatīts Nieze, var būt psoriāze, mezglaina eritēma; vitiligo

Hipovitaminoze un āda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ca, P deficīts Hemorāģisks plankumi, pigmentācijas traucējumi
B12 vit. deficīts t.s. Vaska lelles seja, vitiligo, aveņu mēle
A vit. deficīts sausa āda, kas pastiprināti zvīņojas, konjuktivīti.
B2 vit. deficīts Gļotādas iekaisums, dziedzeru hipersekrēcija ; sāpes mutes kaktiņos un apakšējā lūpā, sausa mēle, dermatīts, konjuktivīts
B6 vit. deficīts Dermatīti, diatēzes, matu izkrišana

Endokrīnā sistēma, hormonālā patoloģija un āda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cukura diabēts Trofiskās čūlas, acantosis nigricans
Kušinga slimība Pusmēness seja, strijas, ādas trauslums, ekhimozes
Adisona slimība Hiperpigmentoze, vitiligo, gļotādu pigmentācija
Akromegālija Acantosis nigrans, hirsūtisms, prognastisms

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Barbara Young, John W. Heath. Wheater's Functional Histology (4th izd.). Churchill Livingstone, 2000. 162. lpp. ISBN 0-443-05612-9.
  2. Schittek B, Hipfel R, Sauer B, Bauer J, Kalbacher H, Stevanovic S, Schirle M, Schroeder K, Blin N, Meier F, Rassner G, Garbe C (Nov 2001). "Dermicidin: a novel human antibiotic peptide secreted by sweat glands". Nat Immunol 2 (12): 1133–7. doi:10.1038/ni732. PMID 11694882.
  3. Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.