Erekcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Erekcija ir fizioloģisks fenomens, kad dzimumloceklis kļūst stingrs, piebriest un palielinās. Erekcija ir sarežģītu psiholoģisko, nervu, asinsvadu un endokrīno faktoru rezultāts. Tā ir bieži saistīta ar seksuālu uzbudinājumu, lai gan erekcijas var būt pēkšņas. Ereģēta dzimumlocekļa forma, leņķis un virziens cilvēkiem ir savstarpēji ļoti atšķirīgi.

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erekcijas laikā parasimpātiskās nervu sistēmas (S2 — S4 līmenī) ietekmē atslābst asinsvadu gludie miocīti, paplašinās un iztaisnojas vītņu artērijas un asinis ar lielu spiedienu ieplūst kavernozajos sinusos. Arteriovenozās anastomozes slēdzas, nefunkcionē arī kapilāri. Rezultātā kavernozie ķermeņi palielinās un kļūst cieti, tunica albuginea ir izstiepta, bet aizejošās vēnas saspiestas. Erekciju veicina slāpekļa oksīds (NO), kas paplašina asinsvadus. Turpretī spongiozajā ķermenī arī atslābušajā dzimumloceklī asinis plūst pa kavernoziem sinusiem, bet erekcijas laikā vēnu atplūde nav bloķēta, jo spongiozā ķermeņa tunica albuginea ir ļoti elastīga. Dzimumloceklim atgriežoties normālā stāvoklī, tā artērijas sašaurinās un veido līkumus, bet trabekulu gludie miocīti kontrahējas.

Erekcijas attīstība pa fāzēm

Psiholoģiskā erekcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Psiholoģisko erekciju izsauc galvas smadzenēs saņemtie kairinājumi kā: dzirde, garša, tauste, iztēle, redze, oža. Nonākot uzbudinājuma stāvoklī, tie nosūta signālu pa muguras smadzenēm uz kaunuma nerviem.

Reflektorā erekcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehāniska stimula (pieskāriena) gadījumā erekciju izsauc dzimumloceklī radušies kairinājumi, kuri nonāk muguras smadzenēs un dod signālu izraisīt erekciju, nesaskaņojot to ar centrālo nervu sistēmu.

Nakts erekcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erekcija var rasties arī bez apziņas piedalīšanās, piemēram, miegā.