Pāriet uz saturu

Ežēns de Boarnē

Vikipēdijas lapa
Ežēns de Boarnē
Eugène de Beauharnais
Ežēns de Boarnē
Personīgā informācija
Dzimis 1781. gada 3. septembrī
Parīze, Francijas Karaliste
(Karogs: Francija Francija)
Miris 1824. gada 21. februārī (42 gadi)
Minhene, Bavārijas Karaliste
(Karogs: Vācija Vācija)
Vecāki Aleksandrs de Boarnē, Žozefīne de Boarnē
Māsas Ortenzija de Boarnē
Dzīvesbiedre Bavārijas Augusta
Bērni 7 bērni, to skaitā Leihtenbergas Žozefīne, Augusts de Boarnē, Leihtenbergas Amēlija, Teodolinde de Boarnē, Maksimilians de Boarnē, Aleksandrs de Boarnē
Paraksts

Ežēns Rozs de Boarnē (franču: Eugène Rose de Beauharnais, dzimis 1781. gada 3. septembrī, miris 1824. gada 21. februārī) bija franču ģenerālis, Napoleona otrās sievas Žozefīnes dēls no viņas pirmās laulības ar ģenerāli Aleksandru de Boarnē. Ežēns kļuva par Napoleona adoptēto dēlu, bet ne troņmantinieku. Komandēja Itālijas armiju un tika iecelts par Itālijas Katalistes (1805—1814) vicekarali. Apprecējās ar Bavārijas karaļa meitu.

Dzīvesgājums

[labot | labot pirmkodu]

Ežēns de Boarnē dzimis 1781. gada 3. septembrī Parīzē. Viņa tēvs, Aleksandrs de Boarnē, tika giljotinēts Lielā terora laikā, bet māte – Žozefīne – vēlāk apprecējās ar Napoleonu Bonapartu. Pateicoties šīm ģimenes saitēm, Ežēns tika tuvināts pie varas un kļuva par Napoleona uzticamu sabiedroto.

Viņš sāka militāro dienestu Napoleona karagājienos un piedalījās vairākās nozīmīgās kampaņās, tostarp Ēģiptes kampaņā. Viņš izcēlās ar disciplīnu, lojalitāti un organizatoriskām spējām, kas noveda pie viņa iecelšanas par Itālijas vicekarali 1805. gadā.

Kā vicekaralis viņš pārvaldīja Itālijas Karalisti Napoleona vārdā un komandēja armiju vairākos karagājienos. Viņš spēlēja nozīmīgu lomu Vāgramas kaujā (1809), kā arī Krievijas kampaņā (1812), kur vadīja Itālijas korpusu un spēja izvest no postījumiem ievērojamu daļu savas armijas.

Ežēns apprecējās ar Augustu Amāliju, Bavārijas karaļa Maksimiliāna I meitu, tā nostiprinot saites ar Vācijas karaļnamiem. Pēc Napoleona krišanas viņš atteicās no turpmākas militāras pretošanās un atkāpās no politikas, dzīvojot privātu dzīvi.

Pēc Napoleona sakāves viņš tika iekļauts Bavārijas aristokrātijā kā Leihtenbergas hercogs, un viņa pēcnācēji ieņēma augstus amatus dažādos Eiropas karaļnamos.

Miris 1824. gada 21. februārī Minhenē, 42 gadu vecumā.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]