1920. gados bijis labākais Beļģijas šahists. Sešas reizes uzvarējis Beļģijas šaha čempionātos (1922, 1924, 1925, 1926, 1928, 1929).[1] Savas aptuveni 10 gadus ilgās šahista karjeras laikā piedalījies vairāk nekā 40 starptautiskajos šaha turnīros. 1924. gada neoficiālā šaha olimpiādē pārstāvējis Beļģijas komandu un galvenajā turnīrā, kas reizē bijis arī Pasaules amatieru čempionāts, izcīnījis 3. vietu aiz Hermaņa Matisona un Friča Apšenieka.[2]1926. gada neoficiālās šaha olimpiādes individuālajā turnīrā dalījis 7.-8. vietu ar Rihardu Reti.[3] Tajā pašā 1926. gadā uzvarējis šaha turnīros Amsterdamā un Merano (Itālija). 1929. gadā dalījis 1. vietu tradicionālajā jaungada šaha turnīrā Hastingsā (Anglija),[4] bet 1930. gadā uzvarējis Skarboro (Anglija) šaha turnīrā.[5] Lielākus panākumus šahā liegusi sasniegt vājā veselība. Pārdzīvojis trīs smagas kuņģa čūlas operācijas, taču pāragri miris ceturtās operācijas rezultātā.
Atstājis nozīmīgu ieguldījumu šaha atklātņu teorijā. Izstrādājis oriģinālu balto figūru attīstības sistēmu dāmas bandinieka atklātnē (d2-d4, Zg1-f3, e2-e3, c2-c3, Zb1-d2, Lf1-d3 ar turpmāko e3-e4), kuru vēlāk papildinājis cits beļģu šahists Džordžs Koltanovskis, tāpēc šaha literatūrā tā nereti tiek dēvēta arī par Kolles—Koltanovska sistēmu. Arī mūsdienās šī attīstības sistēma nav zaudējusi savu popularitāti, jo ļauj baltajiem izvairīties no sarežģītiem atklātņu variantiem un ir iespējama uz visiem melno figūru izvietojumiem. No mūsdienu šaha lielmeistariem to bieži ir lietojuši Pīa Kramlinga un Arturs Jusupovs.
