Kuņģis

Kuņģis
	Cilvēka kuņģis
Detaļas
Sistēma	Gremošanas orgānu sistēma
Identifikatori
Latīņu	Ventriculus
MeSH	D013270
TA98	A05.5.01.001
TA2	2901
FMA	7148
	Anatomiskā terminoloģija [Labot iekš Wikidata]

Kuņģis (latīņu: ventriculus, stomachus, grieķu: gaster) ir gremošanas orgānu sistēmas maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu. Tas ir barības rezervuārs, kas tiek uzpildīts vairākas reizes dienā. Kuņģī turpinās barības vielu šķelšana un sākas uzsūkšanās.

Kuņģis ir lielākajai daļai dzīvnieku un visiem mugurkaulniekiem. Atgremotājiem ir sarežģītākas uzbūves kuņģis ar vairākiem nodalījumiem.

Cilvēka kuņģa anatomija

Novietojums un izmēri

Kuņģis atrodas vēdera dobuma augšējā apvidū frontālā plaknē. Lielākā daļa kuņģa (apm. ¾) atrodas vēdera dobuma augšējā daļā, kreisajā pusē tūlīt zem diafragmas, un tikai neliela daļa (¼) — pa labi no ķermeņa viduslīnijas. Kuņģa mugurējā virsma saskaras ar aizkuņģa dziedzeri, liesu, šķērszarnu, kreiso nieri un kreiso virsnieri, bet priekšējā virsma — ar diafragmu, aknu kreiso daivu un vēdera dobuma priekšējo sienu. Kuņģa lielums stipri atšķirās gan individuāli, gan atkarībā no kuņģa piepildījuma pakāpes. Izstiepta kuņģa garums pieaugušam cilvēkam vidēji ir 20—25 cm, bet tilpums — apm. 3 l (svārstības 1,5—4 l). Kuņģa lielumu nosaka uzņemamās barības, it sevišķi šķidruma daudzums vienā ēdienreizē. Cilvēkiem, kas ēd reti, bet daudz, kuņģa tilpums ir lielāks nekā tiem, kas ēd bieži, bet mazās devās.

Vispārējā uzbūve

**Diagramma**:^[1]
* 1. Kuņģa ķermenis
* 2. Kuņģa dibens
* 3. Priekšējā siena
* 4. Lielais loks
* 5. Mazais loks
* 6. Barības vada ieeja
* 9. Vārtnieks
* 10. Vārtnieka ieeja
* 11. Vārtnieka kanāls
* 12. Leņķa ierobs
* 13. Kuņģa celiņš
* 14. Gļotādas krokas

Kuņģim ir 2 atveres — ieejas atvere no barības vada (ostium cardiacum) un izejas atvere uz divpadsmitpirkstu zarnu (ostium pyloricum). Tam ir priekšējā un mugurējā siena (paries anterior et paries posterior) un 2 malas, jeb loki: mazais (ieliektais) kuņģa loks (curvatura ventriculi minor) vērsts uz augšu pa labi, bet lielais izliektais (curvatura ventriculi major) — uz leju pa kreisi. Kuņģim ir 4 daļas:

Kuņģa ieejas daļa (pars cardiaca) — rajons pie barības vada ieejas.
Kuņģa dibens (fundus ventriculi) — daļa, kas atrodas augstāk par ieejas atveri — kupolveidīgais kuņģa rajons pa kreisi uz augšu no barības vada ieejas.
Kuņģa ķermenis (corpus ventriculi) — vislielākā kuņģa daļa.
Vārtnieka daļa (pars pylorica) — kuņģa izejai pieguļošais rajons. To iedala:
- Vārtnieka ieeja (antrum pyloricum) — platākā daļa.
- Vārtnieka kanāls (canalis pyloricus) — šaurākā daļa.

Vārtnieka daļa beidzas ar vārtnieku (pylorus), kam iekšpusē atrodas kuņģa izejas atvere (ostium pyloricum).

Uzbūves atšķirības bērniem

Jaundzimušajiem kuņģis ir maza tilpuma — jaundzimušajiem 20-30ml,^[2] 1 mēnesi veciem bērniem ap 80-90ml. Kuņģim ir cilindriska forma un tam ir vāji attīstīts kardiālais sfinkteris, tādējādi jaundzimušajiem ir lielāka iespēja barības masu atvemšanai. Kuņģa gļotāda ir labi attīstīta, bet tai ir mazāk kroku, tādēļ jaundzimušos ir viegli pārbarot. Kuņģa dziedzeri nav morfoloģiski pilnībā attīstījušies, taču, sākoties barības uzņemšanai, to attīstība tiek stimulēta.

Asinsapgāde

Kuņģi apasiņo:

arteria gastrica sinistra no truncus coeliacus,
a. gastrica dextra no a. hepatica propria, no a. hepatica communis, no truncus coeliacus,
a. gastroepiploica dextra no a. gastroduodenalis, no a. hepatica communis, no truncus coeliacus,
a. gastroepiploica sinistra no a. lienalis, no truncus coeliacus,
aa. gastricae breves no a. lienalis (3—4 gab.).

Kuņģa venozās asinis noplūst uz vārtu vēnas (vena porta) sistēmu:

vena gastrica sinistra,

v. gastrica dextra,

v. pylorica

v. gastroepiploica dextra. ieplūst v. mesenterica sup.,

v. gastroepiploica sinistra — v. lienalis,

vv. gastricae breves — v. lienalis un tālāk uz v. porta.^[3]

Histoloģija

Sienas uzbūve

Līdzīgi kā pārējā kuņģa-zarnu traktā, kuņģa sienu veido 4 slāņi — gļotāda (tunica mucosa), zemgļotāda (tela submucosa), muskuļkārta (tunica muscularis) un serozais apvalks, vēderplēve (tunica serosa).

Gļotāda

Gļotāda veido dažādos virzienos ejošas kuņģa krokas (plicae gastricae), kas tikai gar mazo kuņģa loku (curvatura ventriculi minor) iet gareniski un izveido kuņģa celiņu, pa kuru šķidrā barība notek uz kuņģa zemāko vietu. Pie kuņģa izejas atveres (ostium pyloricum) gļotāda veido kroku, kas darbojas kā vārstule (valvula pylorica), tā palīdz noslēgt izeju no kuņģa. Starp gļotādas krokām ir mazi laukumiņi (areae gastricae), uz kuriem atveras kuņģa dziedzeri (glandulae gastricae et glandulae pyloricae), kuri ražo kuņģa sulu. Gļotādā atrodas arī limfoīdo audu sakopojumi (folliculi lymphatici gastrici).

Zemgļotāda

Zemgļotāda irdeni saista gļotādu ar muskuļkārtu, tāpēc, kuņģim piepildoties, krokas izlīdzinās un kuņģa tilpums palielinās. Zemgļotādā atrodams Meisnera nervu pinums.

Muskuļkārta

Muskuļkārta ir veidota no gludās muskulatūras, kas izvietota 3 slāņos. iekšējo slāni veido slīpas šķiedras (fibrae obliquae), kuras izstaro kuņģa priekšējā un mugurējā sienā. Vidējais slānis ir cirkulārs (stratum cirkularae), kuru veido cirkulāras šķiedras. Pie kuņģa izejas atveres tās sabiezinās un veido vārtnieka sfinkteru (m. sphincter pylori). Ārējais slānis (stratum longitudinale) ir garenisks un labāk izteikts pie lokiem. Starp ārējo un vidējo slāni atrodas Auerbaha nervu pinums, kas nodrošina kuņģa peristaltiku un barības sajaukšanos.

Serozais apvalks, vēderplēve

Serozais apvalks apņem kuņģi no visām pusēm (intraperitoneāli) un pārejas vietās uz blakus esošajiem orgāniem veido saites.

Kuņģa dziedzeri

Kuņģī izšķir trīs sekretorās zonas — kardiālo, fundālo un pilorisko, kurās atrodas kardiālie, fundālie un piloriskie dziedzeri

Slānis	Šūnas veids	Sekrēts	Kuņģa reģions	Histoloģiskais krāsojums
Dziedzera sašaurinājums	Gļotšūnas	Šķīstošas gļotas	Kuņģa dibens, ieejas daļa, vārtnieka daļa	Nekrāsojas
Dziedzera ķermenis	Parietālās šūnas	Kuņģa skābe un iekšējais faktors	Tikai kuņģa dibens	Acidofils
Dziedzera pamats	Galvenās šūnas	Pepsinogēns un kuņģa lipāze	Tikai kuņģa dibens	Bazofils
Dziedzera pamats	Enteroendokrīnās šūnas	Hormoni - gastrīns, histamīns, endorfīni, serotonīns, holecistokinīns un somatostatīns	Kuņģa dibens, ieejas daļa, vārtnieka daļa	–

Kardijas dziedzeri Ieejas daļā (pars cardiaca)
Piloriskie dziedzeri Vārtnieka daļā (pars pylorica)
Fundālie jeb galvenie (īstie) dziedzeri Kuņģa dibena daļā (fundus ventriculi)

Kuņģa šūnas

Kuņģa dobumu izklāj gļotāda, kurā atrodas dažādi šūnu veidi ar sev raksturīgām funkcijām.

Parietālās šūnas

Parietālās jeb klājšūnas veido kuņģa sālsskābi. Tās ražo arī iekšējo faktoru, kas nodrošina kobalamīna jeb B12 vitamīna absorbciju. Klājšūnas atrodas kuņģa fundus un korpusa daļās. Tām ir īpašs enzīms H⁺/K⁺ ATPāze, kas transportē H⁺ kuņģa dobuma virzienā, tādējādi padarot skābāku vidi. Sālsskābes veidošanos ierosina acetilholīns, histamīns, gastrīns, sekretīns, barība, bet nomāc vielas, kas bloķē parietālo šūnu H2 receptorus.^[4]

Galvenās šūnas

Gļotādas galvenās šūnas ražo kuņģa lipāzi un pepsinogēnu, kas kuņģa skābajā vidē veidosies par pepsīnu un palīdzēs šķelt olbaltumvielas. Tas uzkrājas šūnās kā granulas un atbrīvojas klejotājnerva (n. vagus) un sālsskābes ietekmē. Pepsinogēns aktivizējas, ja pH ir zem 2,5. Vidē, kur pH 1,0—2,0 pepsīna aktivitāte ir visaugstākā.^[3] Galvenajām šūnām ir liels, labi attīstīts graudainais endoplazmatiskais tīkls, kas norāda uz intensīvu olbaltumvielu sintēzi.

Gļotšūnas

Gļotšūnas ražo bikarbonātus saturošas gļotas, kas aizsargā kuņģa virsmu no skābes iedarbības.

Enteroendokrīnās šūnas

Gļotādā atrodas arī difūzās neiroendokrīnās šūnas (DNES).

Visbūtiskākās ir G šūnas, kas, sekretējot gastrīnu, stimulē parietālās šūnas izdalīt sālsskābi. Gastrīns mazākā mērā ietekmē arī aizkuņģa dziedzera sulas un fermentu, kā arī žults sekrēciju, pastiprina kuņģa un tievo zarnu peristaltiku, pazemina arteriālo asinsspiedienu. Gastrīna izdalīšanos stimulē sieniņas iestiepums, t. i., baroreceptoru kairinājums, gļotādas kontakts ar proteīniem, Ca2+ joni, etilspirts, divpadsmitpirkstu zarnas sārmainā satura atvilnis (reflukss) kuņģī. Gastrīna izdalīšanos samazina vides pārmaiņas uz skābo pusi (pH mazāk par 1,5), sekretīns, holecistokinīns, gastrīna inhibitors — gastrons.

Bez G šūnām ir arī Y šūnas (ražo holecistokinīnu) , ECL šūnas (sekretē histamīnu), delta šūnas (somatostatīna izdale), N šūnas (neirotensīna izdale).^[3]^[5]^[6]

Fizioloģija

Parietālo šūnu aktivējošie signāli, kas likts tai sekretēt HCl

Sekrēcijas funkcija

Tiek izšķirti divi kuņģa sekrēcijas veidi. Strikti nodalīt šīs fāzes var tikai eksperimentāli, jo gremošanas laikā tās uzslāņojas viena otrai.

Pirmā ir spontānā jeb bazālā sekrēcija, kas norisinās miera stāvoklī, kad nav uzņemta barība. Skābes sekrēcija šajā fāzē ir zema.

Otrā ir stimulētā jeb barības fāze, kurai izšķir vēl sīkāk 3 stadijas.

Cefāliskā stadija

Cefāliskā, smadzeņu jeb reflektorā stadija norisinās, kad sekrēciju ierosina nosacījuma un beznosacījuma refleksu kairinātāji, piemēram, ēdiena garša, smarža, izskats, kā arī, ja ir zems glikozes līmenis asinīs. Impulsi caur smadzeņu garozu, klejotājnerva (n.vagus) kodolu iegarenajās smadzenēs nonāk līdz nervu pinumiem gremošanas trakta sienā, kur n. vagus galos atbrīvojas acetilholīns, kas tālāk ierosina sekrētu izdalīšanos. Izdalās daudz kuņģa sulas, kurā ir daudz pepsīna, bet maz sālsskābes.

Kuņģa stadija

Kuņģa jeb neirohumorālo stadiju ierosina kuņģī esošā barība. Sieniņas iestiepuma un dažādu barības kairinātāju rezultātā izdalās kuņģa sekrēti. Atšķirībā no cefāliskās stadijas izdalās ar sālsskābi bagāta kuņģa sula.

Zarnu stadija

Zarnu jeb enterogēno stadiju ierosina tievajās zarnās esošā barība, kā arī pašas zarnas sieniņas iestiepšanās. Zarnas izdalīto hormonu rezultātā tiek nomākta gastrīna iedarbība uz parietālajām šūnām, līdz ar to samazinot sālsskābes sekrēciju.^[3]^[7]

Sālsskābes sekrēcija

Aktivējošie signāli sālsskābes sekrēcijai ir ēdiena smarža, izskats, garša, doma par ēdienu, kuņģa iestiepums, proteīnu sašķelšanas produkti.

HCl veidošanās klājšūnās triju ķīmisku vielu piesaistīšanās rezultātā. Viens aģents izraisa nepilnīgu HCl sekrēciju, visi izraisa intensīvu sālsskābes izdalīšanos. No parasimpātiskajiem nervgaļiem izdalās acetilholīns un piesaistās M₃ holinoreceptoram. Gastrīns, kuru sekretē G šūnas, piesaistās pie gastrīna receptora, savukārt, histamīns, piesaistās H₂ receptoriem, (piesaistoties H₃ receptoriem sekrēcija tiek nomākta).

Klājšūnās notiek aktīvs hlora jonu transports no asins plazmas, bet uz šūnas virsmas veidojas sālsskābe. Sālsskābe veidojas proteīnkināzes ietekmē, aktīvi sūknējot (H⁺/K⁺ _ATF-fāze) kuņģa lūmenā H⁺ jonus pretēji koncentrācijas gradientam. Proteīnkināzi aktivizē gastrīns, ACH un histamīns un alkohols. H⁺ rodas, disociējot H₂CO₃, kura veidojas klājšūnās no CO₂un H₂O, bet HCO₃⁻ tiek novadīts kapilāru asinīs, apmaiņā pret Cl⁻. Tā kā H⁺ tiek sekretēti, tad Cl⁻ arī tiek sūknēts, lai uzturētu elektrisko līdzsvaru.

Sālsskābes izdalīšanās stimulē kuņģa dziedzeru sekrēcijas aktivitāti, regulē aizkuņģa dziedzera aktivitāti, veido optimālu vidi enzīmu darbībai un pārvērš pepsinogēnu pepsīnā, veicina olbaltumvielu denaturāciju un uzbriešanu, darbojas antibakteriāli, sarecina pienu, sekmē kuņģa satura pāreju divpadsmitpirkstu zarnā.^[8]^[7]

Motorā funkcija

Pēc barības nokļūšanas kuņģī sākas divu veidu kustības. Pirmās ir toniskās kustības , kad kuņģa sākuma daļas muskulatūra visu laiku viegli spiež uz tā saturu, izraisot vairāku minūšu ilgu spiediena paaugstināšanos kuņģī. Otras ir spēcīgas, lokālas, kas ilgst tikai dažas sekundes un ar cirkulārām kontrakcijām virza barību virzienā uz vārtnieka ieeju (antrum). Šie peristaltikas viļņi rodas 3—4 reizes minūtē. Šie kustību viļņi veicina barības sasmalcināšanu, kā arī sajauc to ar antrālo dziedzeru sekrētu. Barības plūsmu uz divpadsmitpirkstu zarnu regulē cirkulārais vārtnieka muskulis (sfinkters). Parasti tas ir sarāvies un noslēdz kuņģa izeju, taču peristaltikas vilnim to sasniedzot, tas atslābinās un ļaujot barības putriņai nonākt tālāk gremošanas traktā. Uzreiz cauri vārtniekam izkļūst tikai tās daļiņas, kas ir mazākas par 0,5 mm diametrā, tādējādi šķidra barība evakuējas ātri. Vidēji barība kuņģī sagremojas 3,5—4,5 stundu laikā, līdz tā nonāk tālāk divpadsmitpirkstu zarnā.^[3]

Absorbcija

Lai gan vielu absorbcija ir galvenokārt tievo zarnu funkcija, atsevišķas vielas uzsūcas arī caur kuņģa gļotādu. Piemēram:

ūdens, ja ir izteikta atūdeņošanās;
medikamenti, piemēram, aspirīns;
aminoskābes^[9];
aptuveni 10-20% etanola no alkoholiskajiem dzērieniem;
kofeīns.^[10]

Parietālās šūnas ir atbildīgas par iekšējā faktora sintēzi un izdali, tādējādi veicinot arī B₁₂ vitamīna uzsūkšanos.

Saindēšanās

Kuņģa efekts atkarīgs no indes īpašībām un no tā, cik ilgā laikā pēc saindēšanās cietušajam sniedz palīdzību; dažas indes (piemēram, spirti) kuņģī atrodas tikai 1 stundu, citas (piemēram, barbiturāti) — 6—8 stundas un ilgāk. Kā pirmo pašpalīdzības paņēmienu līdz nokļūšanai slimnīcā var ieteikt lielāka šķidruma daudzuma izdzeršanu un vemšanas izraisīšanu, tomēr daļai slimnieku šo paņēmienu bīstami lietot, jo kuņģa saturs var nonākt elpošanas ceļos. Ārstniecības iestādē veic kuņģa skalošanu caur zondi, kas savienota ar piltuvi, izmantojot sifona principu. Kuņģa skalošanai parasti lieto ļoti daudz (15—20 L; ja notikusi saindēšanās ar fosfororganiskiem savienojumiem, — pat 30—60 L) silta ūdens vai vāja kālija permanganāta šķīduma. Skalošanu beidzot, kuņģī ievada caurejas līdzekļus (sāļus vai eļļas). Ja saindēšanās notikusi ar sārmu, skalošanai lieto vāju skābes šķīdumu — un otrādi. Pirmajā stundā pēc saindēšanās ar sārmu, it sevišķi, ja nav bijis vemšanas, pa tievo zondi, kas ievadīta caur degunu, atsūc to šķidrumu, kas vēl var atrasties barības vadā. Pēc tam zondi ievada tālāk — kuņģī — un slimniekam, liek dzert ūdeni, kas skalo barības vada sienas; ūdeni atsūc pa zondi. Šādu procedūru atkārto 3—4 dienas. Dažas indes (piemēram, metilspirts, morfīns) caur kuņģa gļotādu ne tikai uzsūcas, bet arī izdalās.

Attēli

Atsauces

↑ «cancer.gov». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 31. decembrī. Skatīts: 2006. gada 5. decembrī.
↑ Neonatal stomach volume and physiology suggest feeding at 1-h intervals. Bergman NJ. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/23662739
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ^3,4 Jānis Gardovskis, Ralfs Kolītis, Jāzeps Baško, Antoņina Sondore u.c. Ķirurģija. Rīga : Rīgas Stradiņa universitāte, 2013. 1013. lpp. ISBN 978-9984-793-28-3.
↑ Boulpaep, Walter (2009). Medical Physiology. Philadelphia: Saunders. pp. 898–899. ISBN 978-1-4160-3115-4.
↑ «Žurnāls - Ar skābi saistītas slimības». www.gastroenterologs.lv.
↑ https://www.nlm.nih.gov/cgi/mesh/2011/MB_cgi?mode=&term=Enterochromaffin-like+Cells
↑ ^7,0 ^7,1 Liga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. ISBN 978-9984-26-294-9.
↑ Boulpaep, Walter (2009). Medical Physiology. Philadelphia: Saunders. pp. 898—899. ISBN 978-1-4160-3115-4.
↑ Krehbiel, C. R.; Matthews, J. C. "Absorption of Amino acids and Peptides" (PDF). In D'Mello, J. P. F. Amino Acids in Animal Nutrition (2nd ed.). pp. 41—70.
↑ Debry, Gérard (1994). Coffee and Health Montrouge: John Libbey Eurotext. p. 129. ISBN 9782742000371.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kuņģis.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Kuņģis Populārā medicīnas enciklopēdija

[1] «cancer.gov». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 31. decembrī. Skatīts: 2006. gada 5. decembrī.

[2] Neonatal stomach volume and physiology suggest feeding at 1-h intervals. Bergman NJ. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/23662739

[:0-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ^3,4 Jānis Gardovskis, Ralfs Kolītis, Jāzeps Baško, Antoņina Sondore u.c. Ķirurģija. Rīga : Rīgas Stradiņa universitāte, 2013. 1013. lpp. ISBN 978-9984-793-28-3.

[4] Boulpaep, Walter (2009). Medical Physiology. Philadelphia: Saunders. pp. 898–899. ISBN 978-1-4160-3115-4.

[5] «Žurnāls - Ar skābi saistītas slimības». www.gastroenterologs.lv.

[6] ttps://www.nlm.nih.gov/cgi/mesh/2011/MB_cgi?mode=&term=Enterochromaffin-like+Cells

[:1-7] 7,0 ^7,1 Liga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. ISBN 978-9984-26-294-9.

[8] Boulpaep, Walter (2009). Medical Physiology. Philadelphia: Saunders. pp. 898—899. ISBN 978-1-4160-3115-4.

[9] Krehbiel, C. R.; Matthews, J. C. "Absorption of Amino acids and Peptides" (PDF). In D'Mello, J. P. F. Amino Acids in Animal Nutrition (2nd ed.). pp. 41—70.

[10] Debry, Gérard (1994). Coffee and Health Montrouge: John Libbey Eurotext. p. 129. ISBN 9782742000371.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]