Kuņģis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kuņģis
Gray1052.png
Cilvēka kuņģis
Latīniski Ventriculus

Kuņģis (latīņu: Ventriculus, latīņu: Stomachus, grieķu: Gaster) - gremošanas orgānu sistēmas maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu. Tas ir barības rezervuārs, kas tiek uzpildīts vairākas reizes dienā. Kuņģī turpinās barības vielu šķelšana un sākas uzsūkšanās procesi.

Cilvēka kuņģa anatomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novietojums un izmēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēka kuņģa novietojums

Kuņģis atrodas vēdera dobuma augšējā apvidū frontālā plaknē. Lielākā daļa kuņģa (apm. ¾) atrodas vēdera dobuma augšējā daļā, kreisajā pusē tūlīt zem diafragmas, un tikai neliela daļa (¼) — pa labi no ķermeņa viduslīnijas. Kuņģa mugurējā virsma saskaras ar aizkuņģa dziedzeri, liesu, šķērszarnu, kreiso nieri un kreiso virsnieri, bet priekšējā virsma — ar diafragmu, aknu kreiso daivu un vēdera dobuma priekšējo sienu. Kuņģa lielums stipri variē gan individuāli, gan atkarībā no kuņģa pildījuma pakāpes. Izstiepta kuņģa garums pieaugušam cilvēkam vidēji ir 20 — 25 cm, bet tilpums — apm. 3 l (svārstības 1,5 — 4 l). Kuņģa lielumu nosaka uzņemamās barības, it sevišķi šķidruma daudzums vienā ēdienreizē. Cilvēkiem, kas ēd reti, bet daudz, kuņģa tilpums ir lielāks nekā tiem, kas ēd bieži, bet mazās devās.

Vispārējā uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diagramma[1]:
* 1. Kuņģa ķermenis
* 2. Kuņģa dibens
* 3. Priekšējā siena
* 4. Lielais loks
* 5. Mazais loks
* 6. Barības vada ieeja
* 9. Vārtnieks
* 10. Vārtnieka ieeja
* 11. Vārtnieka kanāls
* 12. Leņķa ierobs
* 13. Kuņģa celiņš
* 14. Gļotādas krokas

ASV valdības darbs

Kuņģim ir 2 atveres - ieejas atvere no barības vada (ostium cardiacum) un izejas atvere uz divpadsmitpirkstu zarnu (ostium pyloricum). Tam ir priekšējā un mugurējā siena (paries anterior et paries posterior) un 2 malas, jeb loki: mazais (ieliektais) kuņģa loks (curvatura ventriculi minor) vērsts uz augšu pa labi, bet lielais izliektais (curvatura ventriculi major) — uz leju pa kreisi. Kuņģim ir 4 daļas:

  • Kuņģa mutes daļa (pars cardiaca) - rajons pie barības vada ieejas.
  • Kuņģa dibens (fundus ventriculi) - daļa, kas atrodas augstāk par ieejas atveri - kupolveidīgais kuņģa rajons pa kreisi uz augšu no barības vada ieejas.
  • Kuņģa ķermenis (corpus ventriculi) - vislielākā kuņģa daļa.
  • Vārtnieka daļa (pars pylorica) - kuņģa izejai pieguļošais rajons. To iedala:
    • Vārtnieka ieeja (antrum pyloricum) - platākā daļa.
    • Vārtnieka kanāls (canalis pyloricus) - šaurākā daļa.

Vārtnieka daļa beidzas ar vārtnieku (pylorus), kam iekšpusē atrodas kuņģa izejas atvere (ostium pyloricum).

Sienas uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuņģa sienas uzbūve

Kuņģa sienu veido četri apvalki - gļotāda (tunica mucosa), zemgļotāda (tela submucosa), muskuļkārta (tunica muscularis) un serozais apvalks, vēderplēve (tunica serosa).

  • Gļotāda (Tunica muscosa) - tā veido dažādos virzienos ejošas kuņģa krokas (plicae gastricae), kas tikai gar mazo kuņģa loku (curvatura ventriculi minor) iet gareniski un izveido kuņģa celiņu, pa kuru šķidrā barība notek uz kuņģa zemāko vietu. Pie kuņģa izejas atveres (ostium pyloricum) gļotāda veido kroku, kas darbojas kā vārstule (valvula pylorica), tā palīdz noslēgt izeju no kuņģa. Starp gļotādas krokām ir mazi laukumiņi (areae gastricae), uz kuriem atveras kuņģa dziedzeri (glandulae gastricae et glandulae pyloricae), kuri ražo kuņģa sulu. Gļotādā atrodas arī limfoīdo audu sakopojumi (folliculi lymphatici gastrici).
  • Zemgļotāda (Tela submucosa) - irdeni saista gļotādu ar muskuļkārtu, tāpēc kuņģim piepildoties, krokas izlīdzinās un kuņģa tilpums palielinās.
  • Muskuļkārta (Tunica muskularis) - tā ir veidota no gludās muskulatūras, kas izvietota 3 slāņos. iekšējo slāni veido slīpas šķiedras (fibrae obliquae), kuras izstaro kuņģa priekšējā un mugurējā sienā. Vidējais slānis ir cirkulārs (stratum cirkularae), kuru veido cirkulāras šķiedras. Pie kuņģa izejas atveres tās sabiezinās un veido vārtnieka sfinketri (m. sphincter pylori). Ārējais slānis (stratum longitudinale) ir garenisks un labāk izteikts pie lokiem.
  • Serozais apvalks, vēderplēve (Tunica serosa) - apņem kuņģi no visām pusēm (intraperitoneāli) un pārejas vietās uz blakus esošajiem orgāniem veido saites.

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuņģa dobumu izklāj gļotāda. Tajā atrodas sālsskābi producējošās kuņģa parietālās jeb klājšūnas. Tās ražo arī iekšējo faktoru un nodrošina kobalamīna jeb B12 vitamīna absorbciju. Gļotādas galvenās šūnas ražo pepsinogēnu, kas kuņga skābajā vidē veidosies par pepsinogēnu un palīdzēs šķelt olbaltumvielas. Gļotšūnas ražo bikarbonātus saturošas gļotas, kas aizsargā kuņģa virsmu no skābes iedarbības. Gļotādā atrodas arī difūzās neiroendokrīnās šūnas (DNES), piemēram, G šūnas, kas sekretējot gastrīnu stimulēs parietālās šūnas izdalīt sālskābi.

Parietālo šūnu aktivējošie signāli, kas likts tai sekretēt HCl

Sālskābes sekrēcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aktivējošie signāli sālskābes sekrēcijai ir ēdiena smarža, izskats, garša, doma par ēdienu, kuņģa iestiepums, proteīnu sašķelšanas produkti.

HCl veidošanās klājšūnās triju ķīmisku vielu piesaistīšanās rezultātā. Viens aģents izraisa nepilnīgu HCl sekrēciju, visi izraisa intensīvu sālsskābes izdalīšanos. No parasimpātiskajiem nervgaļiem izdalās acetilholīns un piesaistās M3 holinoreceptoram. Gastrīns, kuru sekretē G šūnas piesaistās pie gastrīna receptora, savukārt, histamīns, piesaistās H2 receptoriem, (piesaistoties H3 receptoriem sekrēcija tiek nomākta).

Klājšūnās notiek notiek aktīvs hlora jonu transports no asins plazmas, bet uz šūnas virsmas veidojas sālsskābe. Sālsskābe veidojas proteīnkināzes ietekmē, aktīvi sūknējot (H+/K+ ATF-fāze) kuņģa lūmenā H+ jonus pretēji koncentrācijas gradientam. Proteīnkināzi aktivizē gastrīns, ACH un histamīns un alkohols. H+ iegūst, disociējot H2CO3, kura veidojās klājšūnās no CO2 un H2O, bet HCO3- tiek novadīts kapilāru asinīs, apmaiņā pret Cl-. Tā kā H+ tiek sekretēti, tad Cl- arī tiek sūknēts, lai uzturētu elektrisko līdzsvaru.

Sālsskābes izdalīšanās stimulē kuņģa dziedzeru sekrēcijas aktivitāti, regulē aizkuņģa dziedzera aktivitāti, veido optimālu vidi enzīmu darbībai un pārvērš pepsinogēnu pepsīnā, veicina olbaltumvielu denaturāciju un uzbriešanu, darbojas antibakteriāli, sarecina pienu, sekmē kuņģa satura pāreju divpadsmitpirkstu zarnā. [2] [3]

Saindēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuņģa efekts atkarīgs no indes īpašībām un no tā, cik ilgā laikā pēc saindēšanās cietušajam sniedz palīdzību; dažas indes (piem., spirti) kuņģī atrodas tikai 1 stundu, citas (piem., barbiturāti) — 6 — 8 stundas un ilgāk. Kā pirmo pašpalīdzības paņēmienu līdz nokļūšanai slimnīcā var ieteikt lielāka šķidruma daudzuma izdzeršanu un vemšanas izraisīšanu, tomēr daļai slimnieku šo paņēmienu bīstami lietot, jo kuņģa saturs var nonākt elpošanas ceļos. Ārstniecības iestādē veic kuņģa skalošanu caur zondi, kas savienota ar piltuvi, izmantojot šifona principu. Kuņģa skalošanai parasti lieto ļoti daudz (15 — 20 L; ja notikusi saindēšanās ar fosfororganiskiem savienojumiem, — pat 30 — 60 L) silta ūdens vai vāja kālija permanganāta šķīduma. Skalošanu beidzot, kuņģī ievada caurejas līdzekļus (sāļus vai eļļas). Ja saindēšanās notikusi ar sārmu, skalošanai lieto vāju skābes šķīdumu — un otrādi. Pirmajā stundā pēc saindēšanās ar sārmu, it sevišķi, ja nav bijis vemšanas, pa tievo zondi, kas ievadīta caur degunu, atsūc to šķidrumu, kas vēl var atrasties barības vadā. Pēc tam zondi ievada tālāk — kuņģī — un slimniekam, liek dzert ūdeni, kas skalo barības vada sienas; ūdeni atsūc pa zondi. Šādu procedūru atkārto 3 — 4 dienas. Dažas indes (piemēram, metilspirts, morfīns) caur kuņģa gļotādu ne tikai uzsūcas, bet arī izdalās.

Attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. cancer.gov
  2. Boulpaep, Walter (2009). Medical Physiology. Philadelphia: Saunders. pp. 898–899. ISBN 978-1-4160-3115-4.
  3. Liga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. ISBN 978-9984-26-294-9.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kuņģis Populārā medicīnas enciklopēdija