Elsmīra sala

Vikipēdijas lapa
Elsmīra sala
Elsmīra sala
Tundra Kutinirpākas nacionālajā parkā
Ģeogrāfija
Elsmīra sala
Izvietojums Ziemeļu ledus okeāns
Koordinātas 79°50′N 78°0′W / 79.833°N 78.000°W / 79.833; -78.000Koordinātas: 79°50′N 78°0′W / 79.833°N 78.000°W / 79.833; -78.000
Arhipelāgs Kanādas Arktiskais arhipelāgs
Platība 196 235 km²
Garums 830 km
Platums 645 km
Krasta līnija 10 748 km
Augstākais kalns Barbo kalns
2616 m
Administrācija
Karogs: Kanāda Kanāda
Teritorija Karogs: Nunavuta Nunavuta
Lielākā pilsēta Grisfjorda
Demogrāfija
Iedzīvotāji 146
Blīvums 0,001/km²
Pamatiedzīvotāji inuiti
Elsmīra sala Vikikrātuvē

Elsmīra sala (angļu: Ellesmere Island) jeb Uminmaknuna (inuītu: ᐅᒥᖕᒪᒃ ᓄᓇ, Umingmak Nuna — ‘Muskusvēršu zeme’) ir liela sala Kanādas Arktiskajā arhipelāgā.[1] Ietilpst Karalienes Elizabetes salu grupā — tās lielākā sala un 10. lielākā sala pasaulē. Administratīvi ietilpst Nunavutas teritorijas Kikiktālukas reģionā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izvietojusies pašos Kanādas ziemeļos — salas tālākais ziemeļu punkts Kolumbijas rags ir arī Kanādas galējais ziemeļu punkts. Austrumos Nersa un Smita šaurumi to atdala no Grenlandes, bet Džonsa, Frama un Hellgeita šaurumi dienvidos — no Devonas salas, bet Jūrikas un Nansena šaurumi rietumos — no Aksela Heiberga salas. Ziemeļos salas krastus apskalo Ziemeļu Ledus okeāns. Krasti stipri roboti, daudz fjordu, garākie nu kuriem ir Grīli fjords (230 km) un Baumaņa fjords (200 km). Salas ziemeļu piekrastē saglabājušies vairāki šelfa ledāji, lielākais no kuriem ir Vorda Hanta šelfa ledājs.

Salas reljefs kalnains, augstākā virsotne ir Barbo kalns (2616 m vjl) Britišempaira grēdā salas ziemeļos. Apmēram 1/3 salas teritorijas klāj ledāji. Salas ziemeļos atrodas Heizena ezersZiemeļamerikas lielākais ezers aiz Polārā loka.

Piekto daļu no salas teritorijas aizņem Kutinirpāka nacionālais parks.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala bijusi periodiski apdzīvota jau 4200 gadu tālā senatnē, par ko liecina arheoloģiskie izrakumi. 12. gadsimta beigās salā ieradušies Tules kultūras inuiti no Beringa jūras reģiona un izspieduši Dorsetas kultūras pārstāvjus. Atrastas arī liecības par kontaktiem ar skandināvu ceļotājiem 13. gadsimta vidū. Pēdējoreiz inuiti salu pametuši Mazajā Ledus laikmetā starp 1650. un 1850. gadu.[2]

Pirmie no eiropiešiem salu 1616. gadā atklāja Viljama Bafina ekspedīcija, bet tā uzskatīja, ka jaunatklātā zeme ir daļa no Grenlandes. 1852. gadā Edvarda Inglfīlda ekspedīcija atklāja Smita šaurumu starp salu un Grenlandi un šauruma rietumu krastu nodēvēja par godu britu politiķim, tā laika Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības prezidentam Frensisam Egertonam, Elsmīras 1. grāfam (Francis Egerton, 1st Earl of Ellesmere). Nākamajā gadā amerikānis Ilaiša Kents Keins (Elisha Kent Kane) šķērsoja Smita šaurumu un sasniedza Keina baseinu. Viens no viņa biedriem, Aizeks Heiss (Isaac Hayes) apmeklēja Elsmīra salas krastu un atklāja plašu līci, kas iestiepās tālu cietzemē un nosauca to par Heisa šaurumu. Heiss uzskatīja, ka šaurums atdala Elsmīra salu no jaunas zemes ziemeļos un nodēvēja to par Grinela Zemi par godu ekspedīcijas patronam. 1871. gadā Čārlzs Hols (Charles Francis Hall) ar kuģi Polaris sasniedza augstākus platuma grādus, atklājot zemes uz ziemeļiem no Lēdijas Franklinas līča un pieņemot, ka Lēdijas Franklinas līcis ir jūrasšaurums, nodēvēja jaunatklāto zemi par Grānta Zemi. No 1899. līdz 1903. gadam norvēģa Oto Sverdrupa ekspedīcija detāli pētīja salas krastus un atklāja, ka Elsmīra sala, Grinela Zeme un Grānta Zeme īstenībā ir vienots zemes masīvs.[3]

1881. gadā salas ziemeļaustrumu piekrastē 1. Starptautiskā Polāŗa gada programmas ietvaros tika izveidota Fortkongeras pētniecības stacija. Pirmā pastāvīgā apmetne — Kanādas Karaliskās jātnieku policijas postenis Kreighārbora tika nodibināta 1922. gadā salas dienvidaustrumos.[4] No 1926. gada līdz 1933. gadam Bāša pussalā Keina baseina krastā darbojās vēl viens Kanādas Karaliskās jātnieku policijas postenis.[5]

Pēc 2. Pasaules kara ASV un Kanādas kopīgā Apvienotā Arktikas meteoroloģisko staciju (Joint Arctic Weather Stations; JAWS) projekta ietvaros Elsmīra salā tika izveidotas Jūrikas (1947) un Alertas (1950) polārās meteostacijas. Alerta vēlāk tika paplašināta par pētniecības staciju un militāro bāzi; arī Jūrikas stacija vairākkārt paplašināta.[6]

1953. gadā Augstās Arktikas pārcelšanās kampaņas ietvaros uz Elsmīra salas dienvidu krastu tika pārceltas vairākas inuitu ģimenes no Portharisonas Kvebekā un Pondinletas Bafina salā, nodibinot salā pirmo apmetni ar pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Sākotnēji bija plānots izveidot divas apmetnes: vienu Kreighārboras posteņa apkārtnē, bet otru — Aleksandras fjorda apkārtnē. Aleksandras fjordu kuģis ledus apstākļu dēļ nesasniedza un vienīgā apmetne tika izveidota Lindstrēma pussalā 70 km uz rietumiem no Kreighārboras. 1961. gadā policijas posteni un inuitus pārcēla uz jaunu vietu, izveidojot jaunu ciematu — Grisfjordu, bet Kreighārbora tika pamesta.[7][8]

Vēlākos gados salā un tās piekrastē tika izveidotas vairākas pētniecības stacijas: Kempheizena (1957), Vordhantailenda (1957), Tankarifjorda (1963), Aleksandrafjorda (1987).

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz salas lielo platību, tajā dzīvo tikai 144 iedzīvotāji (2016). Visi pastāvīgie iedzīvotāji dzīvo Grisfjordā salas dienvidos. Vēl visu gadu ir apdzīvoti Alertas ciemats salas ziemeļaustrumos un Jūrikas pētniecības stacija rietumu piekrastē, bet tur nav pastāvīgo iedzīvotāju — personāls ierodas tikai uz kontrakta laiku un periodiski mainās. Pārējās pētniecības stacijas un atbalsta bāzes apdzīvotas galvenokārt tikai vasarā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]