Emanuēls Kalniņš

Šis raksts ir par virsnieku. Par citu personu ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Kalniņš.

Emanuēls Kalniņš (1855 — ?) bija viens no pirmajiem latviešu ģenerāļiem Krievijas Impērijas armijā, izlūkdienesta aģents.

Dzīvesgājums

Dzimis 1855. gada 28. februārī Krievijas Impērijas armijas prapoščika Kristapa Kalniņa ģimenē. Mācījās Pēterburgas 1. reālskolā, tad Mihaila artilērijas skolā (Михайловское артиллерийское училище), kuru beidza 1877. gadā un kā praporščiks uzsāka dienestu 1. Rezerves artilērijas brigādē. 1879. gadā paaugstināts podporučika pakāpē un studēja Ģenerālšatāba Nikolaja akadēmijā (1880-1883), pēc kuras beigšanas viņu iecēla par 12. kavalērijas divīzijas štāba vecāko adjutantu (1883-1885), tad paaugstināja par Ģenerālšatāba štabskapteini (1884), tad par kapteini (1885) un piekomandēja Ģenerālšatābam Austrumu valodu apgūšanai Ārlietu ministrijas Āzijas departamentā (1885-1888). No 1888. gada Kalniņš darbojās Krievijas Impērijas izlūkdienestā Osmaņu impērijas pilsētā Mosulā, 1889. gadā viņu nomināli iecēla par rotas komandieri Moldinas 57. kājnieku pulkā (Модлинский 57-й пехотный полк) Aizkaukāzā, 1890. gadā Kalniņu paaugstināja par apakšpulkvedi un 1894. gadā par pulkvedi. No 1895. līdz 1899. gadam viņš pildīja īpašus uzdevumus Atēnās, 1902. gadā tika paaugstināts ģenerālmajora pakāpē. No 1904. līdz 1911. gadam ģenerālis Kalniņš bija Odesas kara apgabala ģenerālkvartīrmeistars.

1911. gadā viņu atvaļināja no karadienesta, par turpmāko dzīvi nav datu.