Eriks Gaļimovs
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Eriks Gaļimovs (Эрик Михайлович Галимов; dzimis 1936. gada 29. jūlijā, miris 2020. gada 23. novembrī) bija PSRS un Krievijas ģeoķīmiķis, Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģeoloģijas mineraloģisko zinātņu doktors. No 1992. līdz 2015. gadam viņš bija Vernadska Ģeoķīmijas un analītiskās ķīmijas institūta direktors.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Eriks Gaļimovs piedzima Vladivostokā 1936. gada 29. jūlijā. 1959. gadā viņš absolvēja Gubkina Maskavas naftas ķīmijas un gāzes rūpniecības institūtu specialitātē "Derīgo izrakteņu atradņu meklēšanas un izpētes ģeofiziskās metodes", iegūstot kalnu inženiera ģeofiziķa diplomu. 1965. gadā Gaļimovs aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju "Masas spektrometrijas izmantošana virsmas izskalošanas procesu ietekmes uz izotopu karbonātu izotopu sastāvu pētīšanā", un tajā pašā gadā viņam piešķīra ģeoloģijas mineraloģisko zinātņu kandidāta zinātnisko pakāpi. 1970. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju "Oglekļa stabilo izotopu ģeoķīmija".
Darba gaitas Eriks Gaļimovs sāka 1959. gadā PSRS Ģeoloģijas ministrijas trestā Specgeofizika kā inženieris operators.[1] No 1960. līdz 1963. gadam viņš bija Piekaspijas ģeofiziskās ekspedīcijas priekšnieks rietumu Kazahstānā. 1959. gadā Gaļimovs Gubkina Maskavas naftas ķīmijas un gāzes rūpniecības institūtā kļuva par ieguves ģeofizikas katedras zinātnisko līdzstrādnieku; no 1967. līdz 1972. gadam viņš bija tur paša organizētās masspektrometijas laboratorijas vadītājs. 1973. gada Gaļimovs kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas Vernadska Ģeoķīmijas un analītiskās ķīmijas institūta oglekļa ģeoķīmijas laboratorijas, ko viņš izveidoja pēc akadēmiķa Aleksandra Vinogradova ieteikuma, pārvaldnieku. No 1992. līdz 2015. gadam Eriks Gaļimovs bija Vernadska Ģeoķīmijas un analītiskās ķīmijas institūta direktors, pēc tam — tā zinātniskais vadītājs. 1993. gadā viņš kļuva par Maskavas Valsts universitātes profesoru, lasīja oglekļa ģeoķīmijas kursu.
1994. gadā Gaļimovs kļuva par Krievijas Zinātņu akadēmijas (KZA) akadēmiķi Ģeoloģijas, ģeofizikas, ģeoķīmijas un kalnu zinātņu nodaļā. No 2002. līdz 2013. gadam viņš bija KZA Prezidija loceklis, KZA Zemes zinātņu nodaļas biroja loceklis, ģeoloģiskās ģeofizikas zinātņu sekcijas loceklis. Viņš bija KZA Meteorītu komitejas priekšsēdētājs, KZA Zinātniskās padomes ģeoķīmijas problēmās priekšsēdētājs, KZA Okeanogrāfiskās komisijas loceklis, KZA Padomes kosmosa jautājumos biroja loceklis. No 2000. līdz 2004. gadam viņš bija Starptautiskas ģeoķīmijas un kosmoloģijas asociācijas prezidents. Kopš 2005. gada Gaļimovs bija žurnāla Geohimija galvenais redaktors.
2020. gada 23. novembrī Eriks Gaļimovs mira Maskavas klīnikā no koronavīrusa COVID-19 slimības. Viņš ir apglabāts Trojekurovas kapsētā Maskavā.
Zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Erika Gaļimova pamatdarbi bija organisko vielu izotopu ģeoķīmiskās izpēte un nogulumu baseinu evolūcijas matemātiskā modelēšana, dimantu izcelsme, Zemes izcelsme un ķīmiskā evolūcija, Mēness izcelsme. Viņš izstrādāja izotopu frakciju metodi naftas iegulu iežu noteikšanai. Viņš izvirzīja eksperimentāli apstiprinātu hipotēzi par dimantu veidošanos kavitācijas procesos ātri tekošā magmā.
1972. gadā Gaļimovs pētīja Luna-16 atgādāto Mēness iežu paraugu oglekļa izotopu sastāvu. 1990. gadā Gaļimovs dibināja un vadīja zinātnisko skolu «Globālie oglekļa cikli "mantija — garoza — atmosfēra"». Viņš bija Mēness izpētes (Luna-Glob) un iežu paraugu atgādes no Fobosa (Fobos-Grunt) zinātniskās programmas iniciators un vadītājs, piedalījās projektā Mars-96.
Eriks Gaļimovs ir vairāk nekā 500 zinātnisko publikāciju, monogrāfiju autors, viņam ir vairāki izgudrojumi. Viņš kopā ar A. Bučačenko, J. Moļinu un R. Sagdejevu veicis atklājumu "Kodolu spina izotopu efekts".
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Академику Галимову Эрику Михайловичу - 75 лет! Российская академия наук
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Галимов Эрик Михайлович Российская академия наук
- Галимов Эрик Михайлович ГЕОХИ РАН
|