Vladivostoka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vladivostoka
Владивосток
Center of Vladivostok and Zolotoy Rog.jpg
Лютеранская церковь Святого Павла во Владивостокф2.JPG

Coat of Arms of Vladivostok (Primorsky krai) (2001).png
Vladivostokas ģerbonis

Primorsky krai blank.png

Red pog.svg
Map of Russia - Primorsky Krai (2008-03).svg
Valdivostokas atrašanās vieta Piejūras novadā,
Krievijas Tālajos Austrumos
Koordinātas 43°07′00″N 131°54′00″E / 43.11667°N 131.90000°E / 43.11667; 131.90000
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais subjekts Piejūras novads
Federālais apgabals Tālie Austrumi
Mērs Vitālijs Verkejenko
Dibināta 1860. gadā
Pilsētas tiesības 1880. gadā
Platība 561,54 km²
Iedzīvotāji (2007) 582 032[1]
681 061 (aglom.)
Laika josla UTC +10
Mājaslapa http://www.vlc.ru/

Vladivostoka (krievu: Владивосток) ir pilsēta Krievijas Federācijas galējos dienvidaustrumos. Lielākā Krievijas Klusā okeāna osta un Krievijas Klusā okeāna kara flotes galvenā bāze, Piejūras novada galvaspilsēta. Atrodas pie Japāņu jūras Zelta raga līča netālu no Krievijas robežas ar Ziemeļkoreju un Ķīnu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms Vladivostokas teritorijas iekļaušanas Krievijas sastāvā (1858. gada Aigunas līgums), Šeit atradās neliela džurčenu un mandžūru apmetne. Pilsēta dibināta 1859. gadā un par tās dibinātāju uzskata grāfu Nikolaju Muravjovu-Amirski. Pilsēta tika nosaukta par "Austrumu valdnieci" pēc līdzības ar Ziemeļkaukāza pilsētu Vladikaukāzu - "Kaukāza valdnieci". 1871. gadā šeit Vladivostoka kļuva par galveno tirdzniecības ostu ar Japānu un Ķīnu, kad tā tika pārcelta no Nikolajevas pie Amūras. Pilsētas nozīme pieauga, kad 1903. gadā Vladisvostoka kļuva par Transsibīrijas dzelzceļa galapunktu. Krievijas pilsoņu kara laikā Vladivostoka bija Japāņu intervences centrs un balto Pieamūras pagaidu valdības mītne. Sarkanā armija Jeronima Uboreviča vadībā 1922. gada 25. oktobrī ieņēma Vladivostoku, un tās tiek uzskatītas par Krievijas pilsoņu kara beigām.

Viens no ievērojamākajiem vēstures un arhitektūras pieminekļiem ir 1909.gadā būvētā luterāņu Svētā Pāvila baznīca, kas mūsdienās ir senākais Vladivostokas dievnams. Luterāņu garīgo aprūpi no 1880. līdz 1912. gadam veica divīzijas sludinātājs latvietis Kārlis Augusts Rumpēters (1849-1912; apglabāts Vladivostokas Jūras kapos (kr.: Морское кладбище)) [2][3][4]. Viņa, kā arī vēlāko Vladivostokas luterāņu mācītāju aprūpē atradās arī Sibīrijas un Tālo Austrumu latviešu kolonijas, ieskaitot Lejas Bulānu un Amūras Baltiju.[5][6]

Pilsētas ekonomikā galveno lomu spēlē osta. Daudzi pilsētas rajoni cieš no piesārņojuma.

Vladivostoka ir grupas Mumij Troļ dzimtene.

Pilsēta ir mājvieta Krievijas premjerlīgas futbola komandai Luč-Energija (Луч-Энергия). 2013. gadā dibināts tika arī KHL hokeja klubs Vladivostokas "Admiral".

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vladivostokā dzimuši:

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 30. jūnijā.
  2. Lothar Deeg. Kunst and Albers Vladivostok: The history of a German Trading Company in the Russian Far East 1864–1924, 2013. 419. lpp. ISBN 3844258191.
  3. «Лютеранские приходы Дальнего Востока». Skatīts: 25.10.2018.
  4. Rita Laima. Skylarks and Rebels: A Memoir about the Soviet Russian Occupation. ibidem Press, 2017. ISBN 3838210344.
  5. «JURIS RUBENIS. Lejas Bulānas mācītāji». 1982. Skatīts: 25.10.2018.
  6. Erna Lakstīgala. «Так было», 1997. Skatīts: 25.10.2018.