Ernesto Nazarets

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ernesto Nazarets
Ernesto Nazareth
Ernestonazareth2.jpg
Ernesto Žulio de Nazarets
Galvenā informācija
Dzimis Ernesto Žulio de Nazarets
1863. gada 20. martā
Brazīlijas Impērija, Riodežaneiro
Miris 1934. gada 5. februārī (70 gadu vecumā)
Žanri klasiskā mūzika, populārā mūzika
Nodarbošanās komponists, pianists
Instrumenti klavieres

Ernesto Nazarets jeb pilnā vārdā Ernesto Žulio de Nazarets (portugāļu: Ernesto Júlio de Nazareth, dzimis 1863. gada 20. martā, miris 1934. gada 5. februārī) bija brazīliešu komponists un pianists, īpaši pazīstams ar savām kompozīcijām, kuras sarakstījis mašiše (maxixe) dejas un šoru (choro) mūzikas žanrā. Viņa komponēto mūziku iespaidojuši polkas, habaneras un lundu ritmi, kā arī viņa tradicionālā klavierspēles izglītība. Viņš pats savu mūziku sauca par “Brazīlijas tango”, kas bija sava veida protests pret sabiedrībā labi pazīstamo un izplatīto Argentīnas tango. Mūsdienās viņa komponētā mūzika ir daļa gan no klasiskās, gan populārās mūzikas stilu apmācību programmas, jo viņa mūzikā apvienojas abu šo stilu iezīmes.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ernesto Nazarets ir dzimis Brazīlijas Impērijas laika Riodežaneiro, piecu bērnu ģimenē. Viņa māte Karolīna da Kuņja viņam pasniedza pirmās klavierspēles stundas. Pēc mātes nāves, desmit gadu vecumā, viņš turpināja klavierspēles studijas pie Eduardo Madeiras un Čārlza Lusjēna Lamberta. Ernesto ietekmēja Friderika Šopēna mūzika. Savu pirmo kompozīciju Nazarets sarakstīja 1877. gadā, 14 gadu vecumā. Skolotājs Madeira novērtēja sava studenta skaņdarba labo kvalitāti, un tādēļ iepazīstināja viņu ar pianistu un izdevēju Artūru Napoleao, kurš šo skaņdarbu nopublicēja. Drīz jau pēc tam, kā profesionāls pianists Ernesto Nazarets uzrakstīja un publicēja savus skaņdarbus — šoru stila polkas “Uzmanību, Krusts!”,[1]) “Ļaudis! Vai viņš paņēma nodokli?”,[2] “Grasieta”,[3] un “Man nav neviena cita”.[4] Tad arī viņš uzsāka profesionālo mūziķa karjeru, spēlējot kafejnīcās, kinoteātros un dažādos pasākumos.

Mūziķa karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1879. gadā viņš sarakstīja savu pirmo tango Cruz perigo. Vēlāk sekoja tango Não caio n'outra, kas kļuva populārs. Pēc tam sarakstīja tādus tango, kā Brejeiro, Turuna un Brushed.

1886. gadā komponists apprecējās ar Teodoru Amāliju de Meiralešu[5] un veltīja viņai skaņdarbu “Dora”, kas gan netika publicēts.

Iztiku Ernesto Nazarets pelnīja, pasniedzot klavierspēles privātstundas, spēlējot dažādos saviesīgos pasākumos un mūzikas izdevniecībās kā skaņdarbu izpildītājs. Pirmo reizi viņš uzstājās ar savu koncertu 1898. gadā kara komisiariāta (Intendência de Guerra) svinīgajā zālē. 1908. gadā sāka strādāt par pianistu klubā Mozart Club.

1910. gadā viņš uzrakstīja savu skaņdarbu Odeon,[6] kas joprojām arī mūsdienās ir populārs klasiskās mūzikas skaņdarbs. Tajā laikā vislabākie mūziķi un orķestri tika nolīgti, lai izklaidētu kinoteātra apmeklētājus uzgaidāmajā zālē un kino zālē. Piemēram, komponists Heitors Villa-Loboss spēlēja čellu diriģenta Andreozzi orķestrī un uzstājās kinoteātrī Cinema Odeon. Ernesto Nazarets tur dabūja pastāvīgu darbu 1917. gadā. Tajā pašā gadā nomira viņa meita Marija de Lurdesa, kas viņam bija smags trieciens.

1918. gadā Arturs Rubinšteins, uzturoties Riodežaneiro un apmeklējot vairākus koncertus, pauda atzinību par komponista Ernesto Nazareta ritmisko virtuozitāti. 1920. gadā Nazarets aktīvi un daudz komponēja tādas sabiedrībā pazīstamu kompozīciju melodijas kā fokstrotus, sambas un karnevālu maršus. 1921. gadā Nazarets strādāja klubā Casa Gomes, kā arī konoteātrī Odeon Cinema (1920—1924). Vairākkārt uzstājās Sanpaulu pilsētas teātrī un konservatorijā.

1922. gadā komponists Lučiano Galē ielūdza Nazaretu uz Nacionālā Mūzikas institūta galā koncertu, kas bija veltīts Ernesto Nazareta daiļradei, lai viņš tajā spēlētu un interpretētu pats savus skaņdarbus. Šajā galā koncertā viņš spēlēja savus skaņdarbus Brejeiro,[7] Bambino[8] un Tuarana. 1923. gadā viņš uzstājās radio stacijas atklāšanā, kas vēlāk kļuva par radio staciju “Radio MEC”. 1926. gadā Nazarets veica koncertturneju pa Sanpaulu štatu, kas ilga 11 mēnešus. Gadu vēlāk viens no pazīstamākajiem tā laika muzikologiem Brazīlijā Mario de Andrade uzstājās ar lekciju par komponista daiļradi Mākslinieku kultūras savienībā Sanpaulu. 1932. gadā Nazarets pirmo reizi uzstājās ar koncertu, kurā izpildīja tikai savus skaņdarbus.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ernesto Nazarets bija gādīgs ģimenes cilvēks, kurš bieži savus skaņdarbus veltīja kādam savam ģimenes loceklim, savam dēlam, sievai, vai citam radiniekam. Skaņdarbs "Travesso"[9] veltīts viņa dēlam Ernesto, skaņdarbi "Marietta"[10] un "Eulina"[11] viņa abām meitām, skaņdarbs "Dora"[12] veltīts viņa sievai Teodorai, bet skaņdarbs “Brejeiro” veltīts viņa brāļa dēlam Gilbertam.

Skaņdarbu “Escovado” pirmo reizi publicēja izdevniecība Vieira Machado & Co un šo darbu viņš veltīja Fernando Nazaretam, komponista jaunākajam brālim. Šis skaņdarbs kļuva par komponista lielāko panākumu, kura kompozīcijas pavadījuma tēmu vēlāk izmantoja franču komponists Darius Mijo savā skaņdarbā baletam “Govs uz jumta”.[13]

Mūža nogale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūža nogalē Ernesto Nazarets sāka strauji zaudēt dzirdi, kuras pasliktināšanos bija izraisījis negadījums bērnībā, un kas vienmēr viņam bija liels fizisks apgrūtinājums. 1929. gadā nomira viņa sieva, kas bija vēl viens smags trieciens. 1930. gadā viņš turpināja aktīvi strādāt un ierakstīja studijā savus skaņdarbus tango “Eskovado",[14] polku “Es tevi noķēru, mazā ģitāriņa",[15] kas tiek apzīmēta kā šoru žanra skaņdarbs. Viņš turpināja aktīvi koncertēt un uzstāties un 1932. gadā devās koncertturnejā pa Brazīlijas dienvidiem, joprojām baudīja lielu atzinību un panākumus, lai arī sliktās dzirdes dēļ viņam bieži bija jāpieliecas ar ausi tuvu klavieru taustiņiem. 1933. gadā viņa psihiskais stāvoklis pasliktinājās tik strauji, ka nācās viņu hospitalizēt un ievietot Žuliano Moreira patversmē garīgi slimiem cilvēkiem, kas atradās pilsētā Žakarepagua. 1934. gada 5. februārī viņš aizbēga no patversmes un trīs dienas vēlāk tika atrasts miris blakus esošajā mežā, noslīcis pie ūdenskrituma Kačoeira dos Siganos.[16]

Ietekme uz Brazīlijas mūziku[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ernesto Nazarets kļuva par vienu no visnozīmīgākajiem Brazīlijas “Skaistās ēras” komponistiem un mūziķiem. Kad viņš piedzima, šoru mūzika jau bija izveidojies kā unikāls Brazīlijas mūzikas veids, taču tas vēl nebija kļuvis par atsevišķu žanru, drīzāk kā mūzikas spēles veids, lai atskaņotu pazīstamās Eiropas balles deju kompozīcijas. Pateicoties šīs “Skaistās ēras” komponistiem, it īpaši Ernesto Nazaretam, šis repertuārs tika būtiski paplašināts, kā arī citas izmaiņas veicināja šī atsevišķā mūzikas žanra veidošanos. Ernesto Nazarets bija tas, kurš ar savām kompozīcijām izveidoja šoru priekšteci, tā saucamo Brazīlijas tango, viņš kategoriski atteicās no savu kompozīciju pielīdzināšanas mašiše (maxixe) stilam, kas Eiropā visvairāk līdzinās polkai.

Viņa kompozīcijas ir studējuši dažādi pasaules muzikologi, un tā ir iedvesmojusi tādus komponistus kā Henriks Osvalds, Francisko Braga, Lučiāno Galē, Heitors Villa-Loboss, Lorenco Fernandess, Francisko Minjons, Radames Gnatalli un Dariušs Miljo. Viņa priekšnesumus slavēja izcilais pianists Arturs Rubinšteins, un viņa skaņdarbus bieži savos koncertos spēlēja tādi mākslinieki kā Eudošia de Baross, Arnaldo Rebelo, Homērs Madaljaešs.

Savā mūzikā komponists nosliecās par labu Brazīlijas tango, kas ir pilnīgi atšķirīgs no Argentīnas tango, bet vairāk sasaucas ar šoru mūzikas paveidu, tas ir īpaši izteikts viņa kompozīcijā “Zelta stars”,[17] kuru sarakstīja kā polkas un tango skaņdarbu 1880. gadā. Taču visspilgtāk viņa daiļradi var vērtēt pēc skaņdarba Brejeiro, kuru sarakstīja 1893. gadā. Ņemot vērā viņa pastāvīgās grūtības ar naudu, komponists pārdeva savas autortiesības uz skaņdarbu Brejeiro izdevniecībai Casa Vieira Machado par 50 tūkstošiem reālu. Šis klasiskās mūzikas skaņdarbs arī mūsdienās ir ļoti populārs, un to ieraksta visdažādākie mūziķi un ansambļi kā Parīzes Nacionālās Gvardes ansamblis, bet komponists Ernani Braga to izmantoja savā kompozīcijā “Variācijas par Brejeiro”.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]