Arturs Rubinšteins (angļu : Arthur Rubinstein 1887 . gada 28. janvārī , miris 1982 . gada 20. decembrī ) bija Polijas ebreju izcelsmes amerikāņu pianists. Tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem XX gadsimta pianistiem[1] Frederika Šopēna , Johannesa Brāmsa , kā arī spāņu mūzikas interpretācijas.
Dzimis 1887. gadā Lodzā kā astotais bērns ebreju uzņēmēja ģimenē. Jau agrā bērnībā parādījās Rubinšteina dotības klavierspēlē. Mācījās Varšavā un Berlīnē . 1900. gadā (13 gadu vecumā) debitēja ar Berlīnes filharmoniķiem . 1904. gadā pārcēlās uz Parīzi , kur iepazīnās ar Morisu Ravēlu , Polu Dikā un Žaku Tibo , kā arī sadraudzējās ar Karolu Šimanovski . 1906. gadā uzstājās ASV Karnegī zālē . Vēlāk devās koncertceļojumos pa visu pasauli.
Pirmā pasaules kara laikā uzturējās Londonā , bieži koncertējot ar vijolnieku Ežēnu Izajī . 1916. un 1917. gadā devās pirmajos koncertceļojumos uz Spāniju un Latīņameriku un iecienīja tādu komponistu kā Enrikes Granadosa , Isāka Albenisa , Manuela de Faljas un Eitora Villas-Lobosa mūziku. Pirmā pasaules kara gadi atsvešināja Rubinšteinu no Vācijas un kopš 1914. gada viņš šeit vairs nekad neuzstājās.
Otrā pasaules kara laikā tika izlaupīta Rubinšteina māja Parīzē un viņa darbība koncentrējās ASV. 1946. gadā kļuva par ASV pilsoni. 1970. gadā sāka pasliktināties Rubinšteina redze, un 1976. gadā viņš uzstājās pēdējā koncertā, kas notika Vigmoras zālē Londonā. Miris 1982. gadā Šveicē . Pēc viņa vēlēšanās urnu ar Rubinšteina pelniem apglabāja Jeruzālemē .
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Arturs Rubinšteins.
