Ernsts Krauss

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ernsts Krauss
Ernst Kraus
Ernsts Krauss
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 10. jūlijā
Freizinga, Vācijas impērija (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1970. gada 23. jūnijā (80 gadi)
Minhene, Karogs: Vācija Vācija
Tautība vācietis
Zinātniskā darbība
Zinātne Ģeoloģija
Darba vietas Latvijas Universitāte

Ernsts Krauss (Ernst Kraus, 1889—1970) bija vācu ģeologs, Latvijas Universitātes profesors (1924—1935).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1889. gada 10. jūlijā Freizingā, studēja ģeoloģiju Minhenes Tehniskajā augstskolā, kur viņš ieguva doktora grādu. Pirmā pasaules kara laikā kā militārais ģeologs viņš izveidoja Austrumprūsijas un Baltijas ģeoloģiskās kartes. 1922. gadā viņu ievēlēja par Kēnigsbergas Universitātes ārkārtas profesoru, bet 1924. gadā par Latvijas Universitātes profesoru. 1926. gadā Krauss Latvijas Universitātes rakstu krājumā publicēja rakstu par Latvijas ģeoloģijas problēmām (Über die Probleme der Lettländischen Geologie). [1]

1935. gadā viņš atgriezās dzimtenē, 1937. gadā viņam uzdeva izveidot Vācijas armijas militāro ģeoloģisko dienestu. Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā viņš kļuva par Minhenes Universitātes Vispārējās un lietišķās ģeoloģijas institūta direktoru, 1945. gadā Krauss pensionējās un kļuva par emeritēto profesoru. Līdz pat 1960. gadiem viņš lasīja lekcijas par īpašām tēmām, piemēram, Alpu tektoniku. Miris 1970. gada 23. jūnijā Minhenē (München-Obermenzing).[2]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krauss piedāvāja jaunu teoriju par kalnu grēdu veidošanos, izveidoja vairākas ģeoloģiskās kartes, veic ģeoloģiskos pētījumus ne tikai Alpos un Latvijā, bet arī Turcijā un Marokā.

  • Über die Probleme der Lettländischen Geologie. Acta univers. latv. 1926, Riga 13, 443—455.
  • Untersuchungen über den Krater von Ösel. Gerlands Beiträge zur Geophysik 1928, 20, 312—378.
  • Tertiär und Quartär des Ostbaltikums, aus: Die Kriegsschauplätze 1914/18 geologisch dargestellt. Borntraeger, Berlin.
  • Erdkrustenschwankungen in Lettland. Ģeogr. raksti 1929, Riga II., 78.
  • Über Eisschubberge. III. Hydrologische Konferenz der Baltischen Staaten. Warszawa (1929)
  • Studien zur ostbaltischen Geologie: Über rhizocorralide Bauten im ostbaltischen Devon. Über Schichtkrümmungen. Über Schwimmspuren im Sediment. Über einen atlantischen Waldtorfhorizont an der Muse. Kor. d. Naturf. Vereins 1930, Riga, 171—195.
  • Die Geschichte des Devons in Lettland. Das Profil der lettischen Senke. Salztektonik in Lettland. Der mitteldevone Gips von Dünhof (Nāvessala). Acta latv. 1930, Riga, 101—240.
  • Zur Paläogeographie des baltischen Devons. Geol. Rundsch. 1931, 22, 51—56.
  • Tertiär und Quartär des Ostbaltikums (= Ostbaltikum. Bd. 2 = Die Kriegsschauplätze 1914–1918 geologisch dargestellt. H. 10, Tl. 1). Borntraeger, Berlin 1928.
  • Geologischer Führer durch Ostpreußen (= Sammlung geologischer Führer. Bd. 25 + 27, ZDB-ID 503724-4). 2 Teile. Borntraeger, Berlin 1924–1925.
  • Der Abbau der Gebirge. Band 1: Der alpine Bauplan. Borntraeger, Berlin 1936.
  • Vergleichende Baugeschichte der Gebirge. Akademie-Verlag, Berlin 1951.
  • Die Entwicklungsgeschichte der Kontinente und Ozeane. Akademie-Verlag, Berlin 1959.

Pagodinājumi un apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņš bija Latvijas Ģeogrāfijas biedrības un Rīgas Dabaszinātnieku apvienības (Naturforscher-Verein in Riga) goda biedrs. Berlīnes Zinātņu akadēmijas, Kordovas Karaliskās Zinātņu akadēmijas un Leopoldinas loceklis.

1959. gadā viņu apbalvoja ar Hansa Stila medaļu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Über die Probleme der Lettländischen Geologie. Acta univers. latv. 1926; Riga 13, 443—455.
  2. Mitteilungen der Geologischen Gesellschaft in Wien. 63. Band, 1970