Esmē Hauards

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Esmē Hauards 1924. gadā

Esmē Hauards[1][2] (angļu: Esmé William Howard, 1st Baron Howard of Penrith, dzimis 1863. gada 15. septembrī, miris 1939. gada 1. augustā) bija Apvienotās Karalistes diplomāts. Speciālās Baltijas komisijas vadītājs Parīzes Miera konferencē (1919), vēstnieks ASV (1924-1930). Viens no ietekmīgākajiem sava laika britu diplomātiem.[3]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1863. gada 15. septembrī Greistokas pilī Kambrijā britu politiķa un parlamenta locekļa Henrija Hovarda ģimenē. Mācījās Herovas skolā (Harrow School) pie Londonas. 1885. gadā iestājās Apvienotās Karalistes diplomātiskajā dienestā, darbojās Romā un Berlīnē (1888). Piedalījās Otrajā Būru karā, pēc tam ģenerālkonsuls Krētā (1903), konsuls Vašingtonā, Vīnē un Budapeštā (1908). Pirmā pasaules kara laikā britu vēstnieks Šveicē, no 1913. gada vēstnieks Zviedrijā.

Parīzes Miera konferencē bija 1919. gada 6. maijā izveidotās speciālās Baltijas komisijas vadītājs. Latvijas pagaidu valdības ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam viņš pauda uzskatu, ka Latvijas valdībai būs jāsamierinās ar Anglijas valdības jau doto “pagaidu atzīšanu”, jo krievu pretlielinieciskās aprindas “stingri uzstājoties pret Latvijas neatkarību”. E. Hauardsgan neizslēdza iespēju, ka nākotnē situācija varētu manīties un Latvija varētu tikt atzīta de iure.

1919. gada beigās tika nosūtīts par vēstnieku uz Madridi, 1924. gadā uz Vašingtonu. 1930. gadā pensionējās.

Miris 1939. gada 1. augustā.

Attieksme pret Latvijas valsts dibināšanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 10. jūnijā sanāca Baltijas komisijas sēde, kurā Z. Meierovics nolasīja kārtējo Latvijas memorandu, norādot, ka vairāku lielvalstu pārstāvji ir izteikuši morālu atbalstu Latvijas cīņā par valstisko neatkarību un atzinuši tās Pagaidu valdību de facto. Dokumenta beigās bija izteikta prasība atzīt Latviju kā suverēnu un neatkarīgu valsti. Taču komisijas locekļu attieksme pret šo prasību bija noraidoša, tomēr E. Hauards apstiprināja, ka sabiedrotie arī turpmāk izpildīs dotos solījumus attiecībā uz de facto neatkarības atzīšanu.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • B. J. C. McKercher, Esme Howard: A Diplomatic Biography, CUP, 1989, revised ed. 2006
  • Esmé Howard, Theatre of Life, 1863-1905, London: Hodder and Stoughton, 1935 (autobiogrāfijas 1. daļa)
  • Esmé Howard, Theatre of Life: Life Seen from the Stalls 1903-1936, London: Hodder and Stoughton, 1936 (autobiogrāfijas 2. daļa)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Līdz de iure atzīšanai - ar neatlaidību Gunita Nagle, Diena 2003. gada 25. janvārī
  2. 26. janvāris Latvijas vēsturē LU asociētā profesora Antonija Zundas raksts Neatkarīgajā Rīta Avīzē, 2003. gada 27. janvārī (ievietots LR Ārlietu ministrijas lapā 2014. gada 2. decembrī
  3. B. J. C. McKercher, Esme Howard: A Diplomatic Biography, CUP, 1989, revised ed., 2006