Ezerpils

Āraišu ezerpils

Ezerpilis jeb ezermītnes bija uz koka klāstiem būvētas apmetnes Latvijas ezeros, kas galvenokārt celtas 7. — 11. gadsimtā latgaļu apdzīvotajās zemēs. Līdzīgas ezermītņu paliekas atrastas arī Valgezerā (et:Koorküla Valgjärve järveasula) pie Latvijas-Igaunijas robežas un Obeļu ezerā Lietuvā, kā arī Vācijā un Īrijā.

Teikas par ezeriem, kas lidojuši pa gaisu un uzkrituši virsū kādam ciemam, ēkai vai baznīcai, ar piebildi, ka “skaidrā laikā” tos ezerā joprojām var redzēt, raksturīgas tikai Latvijai.

Vēsture

1876. gada jūnijā Kārlis Georgs fon Zīverss Āraišu ezera salas arheoloģiskajos izrakumos atrada vairākas kārtas horizontāli gulošus kokus, mālus, pelnus, augu paliekas, māla trauku lauskas un dažas senlietas. Berlīnes profesors Rūdolfs Virhovs savos izrakumos ieguva arī dažas dzelzs un bronzas senlietas un uzskatīja, ka salā ir saglabājušās nevis akmens laikmeta pāļu būves, bet dzelzs laikmeta klāstu celtnes paliekas. Savukārt latviešu folkloras materiālu vācēji publicēja ziņas par vairākos Vidzemes ezeros novērotajām seno koka celtņu paliekām un ar tām saistītās teikas. Aprakstu par šādu sakritību, kas novērota Dzelzavas Bakānu ezerā (toreiz Sniķeru ezers jeb Kornaizis), 1887. gadā presē publicēja P. Abuls (pseidonīms: Tālivaldis). 1914. gadā novadpētnieks Z. Lancmanis presē publicēja ziņas par Lisas ezerā atrastajām celtņu paliekām, kas varētu būt līdzīgas Āraišu ezera atradumiem. Pieminekļu valdes arhīvā krājās arheoloģisko pieminekļu apzināšanas laikā iegūtās, novadpētnieku iesūtītās un publicētās ziņas par Beļavas Lisas, Madonas Salu u.c. ezeros novērotajām celtņu paliekām. Līdztekus tam 1932. gadā ūdenslīdējs V. Pāvuls ierosināja uzsākt sistemātisku Latvijas ezeru pārmeklēšanu nolūkā iegūt tur nogrimušos priekšmetus kā arī pētīt ezeru augu un dzīvnieku valsti. 1933. gadā Latvijas ūdenslīdēju biedrība „Dzelme” sāka organizēt Latgales ezeru un upju apsekošanu, kuras pirmais mēģinājums notika 1934. gadā Rītupē.

1959.—1967. gadā LZA Vēstures institūta Arheoloģijas un antropoloģijas daļas organizētā hidroarheoloģisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcija Jāņa Apala vadībā apmeklēja 103 ezerus, 15 purvus un 4 vietas upēs, galveno vērību pievēršot seno dzīvesvietu meklējumiem. Apzināšanas rezultātā apstiprinājās dažkārt apstrīdētā senās dzīvesvietas esamība Āraišu ezerā, kā arī tika atrastas līdzīgu mītņu paliekas Auļukalna, Bricu un Dūķu, Lisas un Ušura, Bakanu, Iža, Liezeres un Salu ezeros. Kļuva skaidrs, ka atklāta jauna Latvijas arheoloģisko pieminekļu kategorija. Auļukalna, Bakanu, Bricu, Dūķu, Iža, Liezeres un Ušura ezeros šos pieminekļus atklāja, vadoties tikai no folkloras materiāliem − teikām par ezeros nogrimušām mājām kā arī vietējo iedzīvotāju novērojumiem par ezeros atrastām senu celtņu paliekām. Septiņas ezeru mītnes atrodas pilnīgi zem ūdens, dziļumā no 0,5 līdz 3 m. Tikai trijās − Āraišu, Bricu un Ušura ezeros − pieminekļu virsma par 20-30 cm sausās vasarās paceļas virs ezera līmeņa, bet pārējā, aptuveni 1—2 m biezā kultūrslāņa daļa atrodas pilnīgi zem ūdens. Tādēļ pirmajiem pārbaudes izrakumiem izvēlējās Ušura (1964—1965) un Āraišu (1965) ezeru mītnes. Izrakumi notika nelielās platībās, atsūknējot izrakumu laukumos ieplūstošo ezera ūdeni ar motorsūkņiem.

Ezerpiļu meklēšanā un pētniecībā kopš 1959. gada darbojās arheologs un Āraišu ezerpils rekon­struēšanas vadītājs Jānis Apals (1930—2011). 1959. gadā Praulienas Salu ezerā viņam pirmo reizi izdevās atklāt ezermītnes paliekas. Jauno atklājumu padziļinātai izpētei Jānis Apals sāka strādāt Latvijas vēstures institūtā. Turpmākajos gados, apzinot vairāk nekā 100 Latvijas ezeru, viņš atklāja kopumā desmit ezermītnes un izveidoja pavisam jaunu arheoloģisko pieminekļu kategoriju.

2014. gadā atklāta Sāvienas ezera mītne.

Zināmās ezerpilis

• Auļukalna ezera mītne
• Āraišu ezerpils,
• Bakana ezera mītne,
• Bricu ezera mītne,
• Dūķu ezera mītne,
• Ižezera mītne,
• Liezēres ezera mītne,
• Lisas jeb Pinteļu ezera mītne,
• Lūkāņu ezera mītne,
• Madonas Salas ezera mītne
• Sāvienas ezerpils
• Ušuru ezera mītne,
• Vārnu ezera mītne.